•— Bruņiniek, jums taisnība, jums ir metodisks prāts. Tātad mums būs nepieciešami no divarpus līdz trim gadiem, lai evakuētu planētu un ar vieglu sirdi varētu ieslēgt mūsu aparatūru. •
— Droši vien, doktor. Un ko par to saka jūsu zinātne — vai mums ir tik daudz laika?
Averovs ilgi sēdēja, nolaidis galvu, un mehāniski locīja kārtu kārtām paša atnesto lapiņu ar grafiku. Tad pacēla acis.
— Protams, tas viss ne tuvu nav tik vienkārši kā aprēķināt evakuācijai nepieciešamo reisu skaitu, lai gan arī tur lielā mērā vadījāmies no patvaļīgiem pieņēmumiem … Skaitļi, kas manā rīcībā ir pašlaik, liecina, ka šāda laika — divarpus līdz trīs gadu — droši vien mūsu rīcībā nebūs.
•— Cik saprotu, runa ir par varbūtību.
— Tieši tā. Pēc maniem pašreizējiem datiem spriežot, varbūtība, ka mūsu rīcībā būs šāds laiks, ir mazāka par piecdesmit procentiem.
— Hm … Vai daudz mazāka?
To es pagaidām nevaru pateikt. Kaut ātrāk atgrieztos mūsu kolēģi — gribētos parādīt jaunos datus doktoram Šuvalovam un uzklausīt viņa viedokli…
— Cerēsim, ka viņi atgriezīsies. Mani pašlaik interesē kas cits. Mēs aprēķinājām visus termiņus, vadoties no tā, ka startējam uz Zemi jau tuvākajā laikā.
— Protams.
— Tātad var uzskatīt, ka laika atskaite sākusies. Taču patiesībā mūsu starta brīdis ir atkarīgs no tā, cik ātri un cik veiksmīgi mūsu biedri vienosies ar vietējiem iedzīvotājiem?
— Neapšaubāmi.
— Un ja nu viņi nevienosies? Alternatīvas mums taču nav. Ja vien būtu iespēja saistīties ar Zemi, ja tur sāktu forsēt kuģu būvniecību, ekipāžu un personāla sagatavošanu … Bet sakaru mums nav.
— Jāliek visas cerības uz to, ka Šuvalovs vienosies, — Averovs teica. — Viņam piemīt apbrīnojams talants pārliecināt cilvēkus .,, Turklāt mums nav citas izejas. t
Uve Jorgens brīdi klusēja.
— Ja vien tā ir izeja, — viņš beidzot lēni noteica.
Averovs. paskatījās viņā.
— Lūdzu, Bruņiniek, neļaujiet sev tā domāt, — viņš sacīja. — Vismaz tik ilgi, kamēr mūsējie nebūs atgriezušies un nebūsim kopā apspriedušies.
— Pagaidīsim. Atlikusi… viena stunda četrdesmit septiņas minūtes. Lieku priekšā -satikties pēc divām stundām, — protams^ ja profesors un kapteinis neatgriezīsies ātrāk.
•— Labi, — Averovs piekrita. ■— Pēc divām stundām.
* * m
— Te viņš ir, tiesnesi. Mēs viņu atvedām, kā pienākas.
— Jūs rīkojāties labi. Ziņojumu es izlasīju. Vai viņš meklēja ceļu uz aizliegto vietu?
— Nē, tiesnesi. Mēs to neredzējām. Bet viņš atradās pilsētā, kur neviens nedrīkst uzturēties …
Šuvalovs pavērās apkārt. Istaba bija neliela, uz paaugstinājuma stāvēja galds, aiz tā sēdēja padzīvojis cilvēks tāda paša šuvuma apģērbā, kāds bija pārējiem — īsas bikses un plats krekls, uzvelkams pāri galvai. Šuvalovs apskatījās. Apsēsties nebija, kur.
Tiesnesis ziņkārīgi raudzījās viņā.
— Tu esi savādi apģērbts, — viņš teica Šuvalovam. Viņa balss skanēja vēlīgi. — Kur tā ģērbjas?
— M-m ,.. Tur, no kurienes es atlidoju.
Tiesnesis iesmējās.
•— Lido putni, — viņš sacīja. — Tu esi atbraucis vai atnācis. Diez vai esi nācis no tālienes: pārāk maz esi noputējis. Tātad tu esi atbraucis. Tavi rati nav atrasti, jāt tu nemāki. Kāds tevi atveda. Tagad, lūdzu, atbildi: kas tevi atveda pilsētā, kur neviens nedrīkst atrasties? Kādēļ atveda? No kurienes? Kāpēc tu runā citādi, nekā mēs? Tāpat — un tomēr citādi. Kālab tev vajadzīgi Līmeņa Sargātāji?
•— Vispirms pasakiet man, vai jūs esat Līmeņa Sargātājs?
— Mēs esam dažādi cilvēki. Viņi ir vezumnieki. Es esmu apgabala tiesnesis. Ja tu nezini — šeit ir astotais apgabals. Līmeņa Sargātāji dzīvo galvaspilsētā. Vai tad tu nezini? Grūti ticēt, jo tik vienkāršas lietas zina pat mazi bērni. Pirms izlemšu, vai nosūtīt tevi pie Sargātājiem vai rīkoties citādi, gribētu dzirdēt tavas atbildes uz maniem jautājumiem. Tāpēc, jo ātrāk atbildēsi, jo labāk būs mums abiem. Tu ievēroji, ka šeit nav pat, kur apsēsties. Jo te neviens ilgi neuzturas: tikai atbild.
— Es nelūdzu mani aizvest pie tiesneša, — sacīja Šuvalovs. Viņš bija izmocījies ceļā un jutās noguris. — Man nepieciešami tieši Līmeņa Sargātāji. Es esmu ieradies sakarā ar ārkārtīgi svarīgu jautājumu. To nekādi nedrīkst atlikt. To iespējams atrisināt tikai visaugstākajā līmenī. Tāpēc es jūs ļoti lūdzu mani pēc iespējas ātrāk nogādāt pie tiem, kurus jūs saucat par Līmeņa Sargātājiem.„
— Vai tu esi vesels?
— Jā, pilnīgi. Tiesa, mazliet noguris.
— Tu tomēr neatbildi uz maniem jautājumiem. Labi, runāsimies tālāk. Tevi aizturēja pilsētā, kur neviens nedrīkst atrasties. Vai tu to nezināji?
— Diemžēl ne. Redziet ..
— Saproti, tas ir ļoti savādi. Visi zināja, bet tu nezināji. Kā tu varēji nezināt, ja par to trīs reizes skaļi visur paziņoja? Kur tad tu biji, ka nedzirdēji?
— Tiesnesi, tādā gadījumā atļaujiet man izstāstīt visu pēc kārtas.
— Es jau neko citu ari neprasu. Starp citu, kā tevi
sauc?
—• Vai jūs interesē uzvārds? Šuvalovs.
— Pagaidi, es pierakstīšu. Tātad Šuvalovs. Stāsti, Šu- valov.
— Lai cik neticami tas jums izklausītos, man jāsaka, ka es un vēl daži citi esam ieradušies pie jums no pilnīgi citas zvaigžņu sistēmas. Nē, uzklausiet taču, tas ir ļoti svarīgi! No turienes kādreiz ieradušies arī jūsu tālie senči….
— Apklusti! — brīdinoši pacēlis roku, tiesnesis viņu pārtrauca. — Apklusti, jo tavos vārdos ir noziegums, un, ja tu turpināsi, man nāksies tevi sodīt. Labi, tu varēji nezinātr ka tajā pilsētā nedrīkst ierasties, galu galā, es varu tev noticēt, jo pēc dabas vispār esmu uzticīgs. — Tiesnesis īsi iesmējās, un arī cilvēki, kas bija atveduši Šuvaļovu, klusu un labsirdīgi pasmējās. — Taču neviens, dzirdi — neviens nenoticēs, ka tu, nodzīvojis līdz taviem gadiem — un tu neesi jaunāks par mani —r nezini, ka mācība par to, ka senči būtu no kaut kurienes atlidojuši, ir melīga un aizliegta un katrs, kas to izplata, ir jāsoda. Neturpini — un es apsolu aizmirst, ka esi izrunājis aizliegtos vārdus.
— Paklausieties, ja vārdos slēpjas patiesība. y .
— Tajos nevar būt patiesības, Šuvalov, Tā, kā tu, var domāt tikai meža cilvēki — tie, kas neatzīst Līmeni. Saki atklāti: tu esi no viņiem, vai ne?
— Tiesnesi, — sacīja Šuvalovs, aizvien vairāk nervozējot, — es nezinu, kas ir meža cilvēki, ko viņi domā un ar ko nodarbojas. Mums nav ne mazākās informācijas par jūsu iekšējām darīšanām, bet tās briesmas, par kurām man jūs jābrīdina, attiecas arī uz viņiem, arī uz jums, uz visiem, kas dzīvo uz šīs planētas.
Vai tu neko nezini par viņiem? Maz ticams. Lai būtu pēc tava prāta: gan jau meli atklāsies. Kādas briesmas tad, tavuprāt, mums draud? Varbūt kaut kur sākusies lipīga slimība, un tu steidzies, lai mēs pagūtu aizsargāties? Pasaki, un mēs veiksim visu iespējamo, lai cilvēkus pasargātu no sērgas. Kur gan tāda slimība varēja rasties, ja ne mežā, tajā pašā mežā, kur neviens nedrīkst ieiet? Saki, vai tu atnesi vēsti par slimību?
Sliktāk, tiesnesi. Daudz sliktāk.
t— Kas var būt sliktāks? Starp citu, tavs izskats liecina, ka tu nekad neesi slimojis un tātad nezini, ko tas nozīmē.,« Labi, mēģināšu tev vēlreiz palīdzēt. Tātad slimība tā nav? Vai kaut kur savairojušies plēsoņas, vai tie sākuši uzklupt cilvēkiem? Tās ir ļoti nopietnas briesmas nomaļus ciemiem, tu esi rīkojies pareizi, to paziņodams. Vai ne?