— «.. Kas tad ir par lietu, meitenes un puiši? — es vaicāju, atskrūvējot vāciņu termosam, kurā šļakstēja * kafija. — Kāpēc jūs te klaiņojat, nevis nodarbojaties ar sabiedriski derīgu darbu? Kāpēc jūsu priekšniecība, kā man stāstīja Anna, ne īpaši atbalsta jūsu ekskursijas? Paskaidrojiet man tā, lai var saprast.
Viņi sāka skaidrot, un tas bija interesanti, sarunu nevarēja pārtraukt tikai tāpēc vien, ka mani nezin kur gaidīja Šuvalovs un gaidīja cilvēki kuģī. «Mazliet pa- cietīsies,» nodomāju, «jo tādu informāciju mēs vairs nekur neiegūsim: droši vien, no viņu priekšniecības viedokļa, šī informācija domāta tikai slepeniem izdevumiem, kurus mums diez vai dos lasīt. Labi, lai pagaida.»
Es klausījos un vienlaicīgi domās sistematizēju informāciju, sakārtoju to tādā kārtībā, kā taisījos izklāstīt pārējiem mūsu lieliskās ekspedīcijas dalībniekiem.
Visi astoņi jaunieši (Annu ieskaitot, deviņi) bija talantīgi. Es to sapratu uzreiz, jo visu mūžu esmu mīlējis tieši talantīgus cilvēkus, neatkarīgi no tā, kādā nozarē tie sevi atklātu. Neesmu mīlējis \rienīgi talantīgus neliešus, lai gan pienācīgi tos novērtēju. Jaunieši bija ļoti spējīgi, un tiem briesmīgi gribējās kaut ko paveikt — talantam vienmēr vajag rast i^eju kā tvaikam no katla. Ja tam nedod darbu, agri vai vēlu tas uzspridzinās katlu un visu, kas būs tuvumā. Šīs izejas jauniešiem nebija.
»— Kas jums neatļauj rīkoties? — taujāju. — Vecāki? Skolotāji? Policijas priekšnieks?
.Vecākais no viņiem padomāja un paraustīja plecus.
i— Likums, — viņš sacīja.
— Vai tad ir tāds likums, kas aizliedz izdomāt ko jaunu?
Likums par Līmeņa saglabāšanu. Vai zini, kas ir Līmenis?.
t— Domāju, ka zinu, — es atbildēju.
— Līmenis — tas ir, kā mēs dzīvojam. Šodien mēs dzīvojam tāpat, kā dzīvojām vakar. Bet vakar dzīvojām tāpat kā aizvakar. Un rīt dzīvosim tāpat kā šodien, kā vakar, kā aizvakar.
Sāku kaut ko apjēgt.
~— Tātad šis jūsu Līmenis ir iekonservēts?
— Kā — iekonservēts?
— Nu, visu laiku viens un tas pats? Progress netiek pieļauts?
Šis vārds — «progress» — viņiem nebija zināms.
«— Es taču tev saku, ir likums par Līmeņa saglabāšanu. Uz visiem laikiem. Drīkst dzīvot tikai tā kā pašlaik. Nedrīkst sliktāk. Nedrīkst labāk.
•— Tātad jūs dzīvojat slikti?
— Tu nesaproti. Mums nemaz nav slikti. Mēs neciešam izsalkumu. Skolā mūs mācīja, ka pagātnē, kad vēl nebija Līmeņa, cilvēki badojās, tas nozīmē, ka viņiem pietrūka pārtikas.
Es zināju, kas ir bads. Un nopriecājos par jauniešiem. ' ,
— Tātad jūs esat paēduši. Un, redzu, apģērbti.
Viņiem bija tik maz drēbju mugurā, ka apģērba problēma šeit patiešām diez vai varēja eksistēt. Tiesa,- laiks bija silts.
— Protams, apģērbti.. s
— Vai jūs mācāties?
— Mācāmies vai mācījāmies … Mums vienmēr māca vienu un to pašu. — Vecākais pamāja uz visjaunāko puišeli. — Es pabeidzu skolu pirms desmit gadiem, bet viņš vēl' divus gadus mācīsies. Taču mums mācīja to pašu, un to mācīja jau viņa tēvam un manējam ari…
— Un jums tas nepatīk?
— Iespējams, ka patiktu. Taču saproti… — Viņš brīdi klusēja, it kā šaubītos. — Saproti, man grūti paskaidrot. Katram no mums… un ne tikai mums, bet ļoti daudziem… ir tāda sajūta, it kā mēs vienmēr tā nebūtu dzīvojuši, it kā senatnē viss būtu bijis citādi. Jau kopš bērnības mums saka, ka tā ir aplama sajūta, un droši vien tā ari ir, jo es ļoti labi zinu, ka tad, kad viņš (mājiens uz jaunākā pusi) piedzima, viss bija tieši tāpat kā pašlaik. Taču viņš atceras, vai saproti — atceras, ka bijis citādi. Tāpat ir man un citiem. Tas nav bijis, taču mēs to atceramies. Vieni sevī apspiež šīs atmiņas un dzīvo tā, kā prasa Līmenis, bet citi nevar: piemēram, mēs. Mēs atceramies, tomēr mums neatļauj atcerēties un runāt. Taču mēs meklējam. Ja kaut kas tiešām ir bijis, tad nevar būt, ka nekas nav saglabājies, ka nav nekādu pierādījumu. Mēs meklējam un ceram atrast.
Vai jūs jau sen meklējat?
— Manuprāt, cilvēki meklējuši vienmēr. Tikai nav atraduši.'
— Meklēja, lai gan tas bija aizliegts?
— Agrāk nebija aizliegts. Varēja meklēt visur, izņemot tās vietas, kuras bija kaitīgas. Bija viena tāda vieta. Tagad nākusi klāt vēl šī, kur mēs atrodamies. Šeit arī nedrīkst meklēt.
— Ko cilvēki darīja, ja meklējumi beidzās bez rezultātiem?
*— Es jau teicu! lielākā daļa atgriezās Līmeni. Citi, to bija maz, pameta Līmeni un aizgāja mežā. Ne šajā, bet citā, tālajā. Viņi arī tagad tur dzīvo, un runā, ka to kļūstot aizvien vairāk.
Es apdomāju. Savādi. Progresam ceļš slēgts. Nobloķēts. Nekādas attīstības. Tajā pašā laikā — tā nav tumsonība. Tas tiek darīts apzināti, tīšām, ar aprēķinu. Velns zina, kādēļ.
•— Kā viņi tur mežā dzīvo?
— Runā, ka sliktāk nekā mēs: viņiem tur daudz kā trūkst. Tomēr viņi visi tic, ka tas nebūs ilgu laiku. Tic, ka ātri sasniegs Līmeni un virzīsies tālāk.
«Ak dievs,» es nodomāju, «nabagā vecā Zeme, mūžam tu atkārtojies savos bērnos — pat šai pasaules malā… Patiešām, kur lai no sevis aizbēg?» Neviļus palūkojos Annā, bet tūdaļ novērsu skatienu.
— Jā, — skaļi es sacīju, — cilvēkiem, kas atkāpjas no vispārpieņemtajām normām, dažkārt izdodas sasniegt diezgan labus rezultātus. Tātad jūs gribat nokļūt pie viņiem?
— Vispirms mums jāatrod šeit tas, ko no mums slēpj.
— Uzskatiet, — paziņoju, «— ka jūs jau esat atraduši.
— To, kas atrodas tur, zem zemes?
— Jā. •
— Kas tas ir? Vai tu zini?
— Zinu. Es paskaidrošu. Pašlaik mums maz laika. Man arī būtu ļoti gribējies nokļūt tur, mežā. Nevis tikai gribējies — tas ir taisni nepieciešami.
Tas patiesi bija nepieciešami, ja patur prātā, ko mēs gatavojāmies darīt ar viņu spīdekli, tātad ar viņiem visiem. Tas, ko biju uzzinājis, liecināja, ka uz planētas bez šīs sabiedrības eksistēja vēl arī cita. Jāglābj visi
cilvēki, tātad mums nav tiesību neko iesākt, kamēr nebūsim vienojušies ne tikvien ar šiem, bet arī ar tiem, kas dzīvo mežā. Patiešām — jo tālāk, jo trakāk! Atkal pašķielēju savā hronometrā.
— Paskaidro vēl, lūdzu, ko nozīmē — cilvēki no cilvēkiem un tie — cilvēki no pudeles, vai?
— No Trauka, —• Anna mani izlaboja. —• Es jau tev teicu: no Trauka.
— Jā, — atbildēju, — protams, teici. Atvaino,
— Cilvēki no cilvēkiem ,,, — puisis atkārtoja. — Vai saproti, tie, kuri aizstāv Līmeni, saka tā: ja visi cilvēki dzimst vienā vietā Traukā, tad arī eksistēt tie var tikai vienā, kā lai to pasaka — vienā . i,
— Tikai vienā sabiedrībā, — es palīdzēju.
— Iespējams, Piemēram, mežā nav Trauka, un tur nedrīkst dzimt cilvēki. Tāpēc to tur arī nebūs nekad tik daudz kā Līmenī.
— Atvaino, — es nesapratu un atkal neviļus pavēros Annā (viņas klātbūtnē negribējās runāt par šo tēmu).
— Kāpēc mežā cilvēki nevar dzimt normāli, kā visi?
— Visi taču piedzimst Traukā! Es jau teicu, ka mežā Trauka nav,
— Bet… — es sapinos, taču galu galā izšķīros.
— Vai tad bērnus nedzemdē sievietes? Viņi saskatījās.
— Atmiņa mums saka, teica cits jauns puisis,
— ka tā ir bijis. Mēs jūtam, ka tā jābūt. Nezinu, kā paskaidrot, bet mēs jūtam. Taču.,. mums tā nav.
— Vai tu gribi teikt… ka jums nav mīlestības? Viņš pasmaidīja.
— Ir… Nē, tā nedomā, mēs zinām, kā var dzimt bērni. Cilvēki no cilvēkiem. Tikai… tiklīdz tas sākas ,..
— Es saprotu, — steidzīgi apstiprināju.
-— To uzskata par slimību. No tās ārstē. Iespējams, ka tā patiešām ir slimība: runā, ka mežā no tā pat esot miruši. Vai tu domā, ka nav tiesa?
— Kāpēc? — drūmi sacīju. — Tiesa gan. Varēja ari mirt. Tomēr *,. Labi, par to vēl pagūsim parunāt. (Velns tos rāvis, pie sevis nodomāju, viņiem pat cilvēciski dzemdēt neļauj, tas vairs nekur neder. Neizprotami, bet nāksies izprast. Tikai ne tagad.) Taču tu teici — tavs tēvs …
—• Protams. Kurš mani paņēma, un uzaudzināja. Tagad stāsti tu.
Liekas, viņi no manis kaut ko gaidīja.
— Ir labi, — iesāku, — ka esam satikušies. Mēs — es un mani draugi tur (es palūkojos debesīs) — varēsim jums daudzējādā ziņā palīdzēt. Ja arī jūs palīdzēsiet mums. Mēs atlidojām divi. Pilsētā, kur satikāmies ar Annu, — es neizturēju un ne vien paskatījos viņā, bet arī pieskāros viņas plecam, — kopā ar mani bija draugs. Viņš tur pazuda. Viņu vajag atrast. Tas ir ļoti svarīgi. Ar viņu nekas nedrīkst notikt. Es nezinu, kādi ir jūsu likumi, nezinu, kas ar viņu var notikt, kas nevar. Taču jums man jāpalīdz viņu atrast. Jums būs vieglāk: jūs zināt, kā to paveikt, bet es nezinu. Man pa to laiku uz dažām stundām nāksies jūs atstāt — aizlidot pie mūsējiem.
Viņi arī palūkojās augšup un, likās, īsti nesaprata, kurā vietā tur var atrasties mani draugi. Taču šaubas neviens neizteica. — Satiksimies tepat… pēc sešām stundām. Vai esat ar mieru?
— Ko tas nozīmē — pēc sešām stundām?
Ak jā… — Es prātā parēķināju: planētas apgriešanās laiks ap savu asi bija zināms: divdesmit sešas stundas un kādas minūtes. *— Kad saule atradīsies apmēram tur.
— Labi. Droši vien kāds būs redzējis. Mēs uzzināsim.
—« Tu, Anna, lidosi man līdz.
— Jā, — viņa viegli atteica, it kā tas. jau iepriekš būtu bijis zināms.
— Sēdies iekšā, — es sacīju.
Es iesēdos pats, pamāju pārējiem ar roku un ieslēdzu starteri. Gravigēns dūca, varēja dzirdēt, kā aiz kupola svelpj satrauktais gaiss. Jo augstāk cēlāmies debesīs, jo tumšākas tās kļuva. Pārbaudīju, vai jostas labi piesprādzētas, noteicu; «Tagad pacieties» — un ieslēdzu galveno dzinēju.
Šai brīdī viņa laikam pa īstam nobijās. Apkārt uzliesmoja zila uguns, aizmugurē dzima orkāns, un aiz mums palika violeta sliede. Mūs piespieda pie atzveltnēm. Priekšā iedegās zvaigznes. Nanika-Anna te aizvēra, te atvēra acis, viņā cīnījās bailes ar ziņkārību. Pār kuteri pāršalca vibrācija un norima. Liesmu mēlītes nodzisa, debesis kļuva melnas. Planēta aiz mums ziedēja visās varavīksnes krāsās. Dienvidu puslodē ievēroju ciklonu. Mēs ieņēmām orbītu. Tagad lejā bija okeāns, salas tajā izskatījās kā gruži uz parketa. Izzuda pārslodze, automāts pārslēdza gravigēnu mākslīgā smaguma spēka režīmā. Palūkojos Annā. Viņa pasmaidīja, attopoties no bailēm.
Novērsu acis, jo priekšā jau pazīstami mirgoja kuģa uguntiņas.