— Atmiņa mums saka, teica cits jauns puisis,
— ka tā ir bijis. Mēs jūtam, ka tā jābūt. Nezinu, kā paskaidrot, bet mēs jūtam. Taču.,. mums tā nav.
— Vai tu gribi teikt… ka jums nav mīlestības? Viņš pasmaidīja.
— Ir… Nē, tā nedomā, mēs zinām, kā var dzimt bērni. Cilvēki no cilvēkiem. Tikai… tiklīdz tas sākas ,..
— Es saprotu, — steidzīgi apstiprināju.
-— To uzskata par slimību. No tās ārstē. Iespējams, ka tā patiešām ir slimība: runā, ka mežā no tā pat esot miruši. Vai tu domā, ka nav tiesa?
— Kāpēc? — drūmi sacīju. — Tiesa gan. Varēja ari mirt. Tomēr *,. Labi, par to vēl pagūsim parunāt. (Velns tos rāvis, pie sevis nodomāju, viņiem pat cilvēciski dzemdēt neļauj, tas vairs nekur neder. Neizprotami, bet nāksies izprast. Tikai ne tagad.) Taču tu teici — tavs tēvs …
—• Protams. Kurš mani paņēma, un uzaudzināja. Tagad stāsti tu.
Liekas, viņi no manis kaut ko gaidīja.
— Ir labi, — iesāku, — ka esam satikušies. Mēs — es un mani draugi tur (es palūkojos debesīs) — varēsim jums daudzējādā ziņā palīdzēt. Ja arī jūs palīdzēsiet mums. Mēs atlidojām divi. Pilsētā, kur satikāmies ar Annu, — es neizturēju un ne vien paskatījos viņā, bet arī pieskāros viņas plecam, — kopā ar mani bija draugs. Viņš tur pazuda. Viņu vajag atrast. Tas ir ļoti svarīgi. Ar viņu nekas nedrīkst notikt. Es nezinu, kādi ir jūsu likumi, nezinu, kas ar viņu var notikt, kas nevar. Taču jums man jāpalīdz viņu atrast. Jums būs vieglāk: jūs zināt, kā to paveikt, bet es nezinu. Man pa to laiku uz dažām stundām nāksies jūs atstāt — aizlidot pie mūsējiem.
Viņi arī palūkojās augšup un, likās, īsti nesaprata, kurā vietā tur var atrasties mani draugi. Taču šaubas neviens neizteica. — Satiksimies tepat… pēc sešām stundām. Vai esat ar mieru?
— Ko tas nozīmē — pēc sešām stundām?
Ak jā… — Es prātā parēķināju: planētas apgriešanās laiks ap savu asi bija zināms: divdesmit sešas stundas un kādas minūtes. *— Kad saule atradīsies apmēram tur.
— Labi. Droši vien kāds būs redzējis. Mēs uzzināsim.
—« Tu, Anna, lidosi man līdz.
— Jā, — viņa viegli atteica, it kā tas. jau iepriekš būtu bijis zināms.
— Sēdies iekšā, — es sacīju.
Es iesēdos pats, pamāju pārējiem ar roku un ieslēdzu starteri. Gravigēns dūca, varēja dzirdēt, kā aiz kupola svelpj satrauktais gaiss. Jo augstāk cēlāmies debesīs, jo tumšākas tās kļuva. Pārbaudīju, vai jostas labi piesprādzētas, noteicu; «Tagad pacieties» — un ieslēdzu galveno dzinēju.
Šai brīdī viņa laikam pa īstam nobijās. Apkārt uzliesmoja zila uguns, aizmugurē dzima orkāns, un aiz mums palika violeta sliede. Mūs piespieda pie atzveltnēm. Priekšā iedegās zvaigznes. Nanika-Anna te aizvēra, te atvēra acis, viņā cīnījās bailes ar ziņkārību. Pār kuteri pāršalca vibrācija un norima. Liesmu mēlītes nodzisa, debesis kļuva melnas. Planēta aiz mums ziedēja visās varavīksnes krāsās. Dienvidu puslodē ievēroju ciklonu. Mēs ieņēmām orbītu. Tagad lejā bija okeāns, salas tajā izskatījās kā gruži uz parketa. Izzuda pārslodze, automāts pārslēdza gravigēnu mākslīgā smaguma spēka režīmā. Palūkojos Annā. Viņa pasmaidīja, attopoties no bailēm.
Novērsu acis, jo priekšā jau pazīstami mirgoja kuģa uguntiņas.
DEVITA NODAĻA
Dokumenti
Izraksts no kuģa žurnāla
593. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks 12.07,
Atrašanās vieta; Otrās Dāla planētas' pava- ' doņa orbīta, attālums no virsmas —1000/855 km, ekscentricitāte un inklinācija iepriekšējās. Režīms: Inerces lidojums. Gravitācija ieslēgta. Ekipāža: Ekspedīcijas vadītājs un kuģa kapteinis atrodas uz planētas. Atgriešanās termiņš beidzās pirms 07 minūtēm. Pārējie ekipāžas locekļi aizņemti saskaņā ar sarakstu.
Turpmākā rīcība: Apspriede ar ekspedīcijas vadītāja vietas izpildītāju Dr. Averovu. Ierakstīja: Kapteiņa v. i. Riters fon Eks.
Uve Jorgens Riters fon Eks izslēdza žurnālu. Līdz tikšanās brīdim ar Averovu bija atlikušas divdesmit minūtes. Šis laiks Bruņiniekam bija nepieciešams, lai visu skaidri un galīgi apdomātu,
No centrālā posteņa viņš devās uz savu kajīti. Tā nebija tik liela kā kapteiņa kajīte, bet bija ,tikpat ērta, tikai tajā atradās mazāk ekrānu un aparātu. Pašlaik tie Bruņiniekam ari nebija vajadzīgi.
Viņš apsēdās krēslā, izstiepa garās kājas un aizvēra acis. Tā viņš bija radis atslābināties pirms rīcības, kura varēja prasīt visus spēkus, gribu, domu spriegumu. Acīmredzot tuvākajā nākotnē tieši tāda rīcība bija gaidāma.
Zeme, Uve Jorgens domāja. Zeme. Ko tev nozīmē Zeme, pilot, ne tā, ne tavējā, bet pašreizējā, kur daudz kā nesaprotama, sveša, kur pat atmiņa nav saglabājusies ne par tevi, ne par tiem, kas reiz bija tavi draugi?
Taču tur atrodas viņu pīšļi un pelni, viņš nodomāja. Tur, nevis šeit. Ja cilvēkam jābūt kaut kam uzticīgam — bet karavīram jāsaglabā uzticība, ja vien viņš ir karavīrs, nevis landsknehts —, tad tu, Uve Jorgen, vari būt uzticīgs tikai Zemei, nevienam citam.
Lai arī tā vairs ir tikai to domu un ideju kapsēta, par kurām tu kādreiz cīnījies. Izrādījās, ka idejas nebija dzīvotspējīgas, tagad tu esi to pilnīgi sapratis. ' Taču arī kapi ir dārgi. Ja nav nekā c;ita, tad jāsaglabā uzticība kapiem. Uzticība līdz nāvei, — viņš ierasti nodomāja savā dzimtajā vācu valodā.
Kas ir karavīra uzticība? Gatavība ziedot visu tam, kam tici. Karavīra uzticība izpaužas nevis vārdos, bet darbos. Un gatavībā atbildēt par šiem darbiem.
Tā domāja, Uve Jorgen, tavā* laikā. Un tu nevari domāt citādi. Jo, saglabājot uzticību Zemei, tu domā ne tikai par tās šodienu, bet arī par vakardienu, vēsturi. Tātad — arī par sevi pašu un tiem, kuri bija tev blakus, bet kuru vairs nav. Lai gan mums nebija taisnība, Zemes vēsture bija iegrozījusies tā, ka tur atradās vieta arī mums.
Zeme. Un tavs kuģis. Tu esi tam uzticīgs, kā karavīrs mēdz būt uzticīgs savam pulkam, komandierim un pakļautajiem, karogam un kaujas mašīnai. Tavs kuģis ir daļa no Zemes, tā sarīkoja ekspedīciju un nosūtīja, tā uzlika tavas rokas uz kuģa stūres. Uzticība kuģim ir ari uzticība Zemei, kā uzticība karogam ir uzticība valstij.
Vai piekrīti, Uve?
Piekrītu.
Tātad skaidrs: Zemes un Otrās Dāla planētas neklātienes cīņā jāuzvar Zemei. Pat ja šim mērķim nāksies ziedot Otro Dāla planētu ar visu, kas uz tās.
Tu vari zvērēt» ka būtu izvēlējies citu izeju, ja tāda būtu. Karavīrs nealkst asiņu, viņš nav ne sadists, ne bende. Viņš tikai nebaidās asiņu, kad.ceļš uz uzvaru iet caur tām. Un tu neredzi citas izejas; Neredzi tāpēc, ka tās gluži vienkārši nav.
Tev nu ir skaidrs, ko tu gribi.
Taču priekšā stāv visgrūtākais: jāpārliecina tas, kura piekrišana, kaut vai formāla, ir nepieciešama, lai tava vēlme kļūtu par realitāti. Doktora Averova piekrišana. Jo pašlaik viņš ir ekspedīcijas vadītājs. Ja viņš teiks «nē», tu, karavīr Uve Jorgen, nerīkosies pret viņa gribu. Tu esi karavīrs caur un cauri un pats to zini,
Averovam jāsaka «jā».
Panākt viņa piekrišanu nebūs viegli. Averova pasaule nepazīst karu. Tā baidās no asinīm, šai pasaulei tās ir pretīgas. Viņi uzskata, ka cilvēkam jādzīvo, jo viņš ir cilvēks: Bet jūs, Uve, uzskatījāt, ka cilvēkam jādzīvo, ja viņš ir cilvēks. Ja. Un bijāt pārliecināti, ka ne katrs cilvēks patiešām tāds ir. Cilvēks ir tas, kas stiprs. Vājais iet bojā.
Viņi būtu varējuši dzīvot. Mums viņu planēta nav vajadzīga. Taču ja tie traucē dzīvot mums.. s