Averovs to nesapratīs.
Viņš svaidīsies, meklēs neeksistējošas izejas. Vilcināsies. Un novilcinās tik ilgi, ka būs jau par vēlu kaut ko iesākt un aizies bojā visi.
Averovam ir savs spēks un savs vājums. Jāizmanto gan viens, gan otrs. Vēl atlikušas dažas minūtes, lai no jauna pārdomātu visu sarunas gaitu.
Taču vispirms vēlreiz jāieelpo dzimtais gaiss un jāļauj acīm atpūsties, priecājoties par tuvo un ierasto. Par to, kur pagājuši dzīves labākie gadi. Par to, kas arī tagad rādās trauksmainajos karavīra sapņos …
Uve Jorgens atvēra acis un piecēlās. Piegāja pie durvīm, aiz kurām atradās Atmiņas dārzs. Šo nosaukumu no kapteiņa bija pārņēmusi visa ekipāža.
Bruņinieks atvēra durvis. Kajītē neviena cita nebija, un viņš nesteidzās durvis aizvērt kā tad, kad baidījās, ka var kāds ienākt un ieraudzīt.
Viņa skatienam pavērās plašs meža klajums. Patiesi, viņam iešāvās prātā, īstā vieta, kur cīņā satikties diviem bruņās kaltiem bruņiniekiem ar nolaistu sejsegu un smagu šķēpu rokā.
Nebija ne bruņinieku, ne šķēpu.
Ja kapteinis Uldemīrs to redzētu ..,
Starp citu, kapteinis nojauš. Ir grūti visu laiku dzīvot svešā ādā. Ko lai dara .. *
Bruņinieku nebija. Rietēja saule, pūta viegls vējiņš, smaržoja pēc vīstošas zāles. Lidmašīnas atradās zem maskēšanās tīkliem, un Fogelzangs, iznīcinātāja priekšgalu mazliet pavērsis augšup, gatavojās nosēsties. Uve Jorgens apstājās pie sava meseršmita un skatījās, kā nosēžas leitnants Fogelzangs, un glāstīja ar plaukstu silto, zaļo dūralumīniju.
Skaties, Uve Jorgen, viņš sev teica, skaties, jo tas tev vēl noderēs, pilot.
>5t * *
Averovs staigāja pa salonu, un viņa soļi ar katru brīdi kļuva steidzīgāki, it kā viņam būtu kaut kur laikus jātiek, jāaizskrien. Starp citu, iespējams, ka viņš nemaz nekur neskrēja, bet bēga. Bēga no domām, taču tās viņu panāca, un nebija no tām kur dēties. Domas uzdeva jautājumus, un nācās meklēt atbildes, bet ar katru reizi kļuva tās grūtāk atrast.
Doktor, Šuvalova un kapteiņa joprojām nav, — teica domas. Tas nozīmē, ka planēta viņus sagaidījusi nelabvēlīgi. Tas nozīmē — vai nu kontakts izrādījies neiespējams, vai arī tas novedis pie negaidītiem rezultātiem. Nekā dīvaina tur nav. Tā tam bija arī jānotiek.
Nē, nē, Averovs atbildēja savām domām, vēl nekas nav noticis. Kuru katru mirkli viņi var atgriezties. Vēl nav pienācis laiks pieņemt lēmumus.
Kad tas būs pienācis? — domas vaicāja. Kur ir tā robeža, aiz kuras vairs nevarēs klusēt? Mirklis, kad vajadzēs izšķirties?
Par ko izšķirties? — viņš iebilda. Ja neviens no planētas neatgriezīsies, tas vēl nenozīmē, ka evakuācijas plāni pagalam. Var būt arī otrādi: kontakts izrādījies tik veiksmīgs, ka Šuvalovs ar Uldemīru tūlīt pat sākuši pārrunas un pašlaik ir aizņemti ar detaļu noskaidro: šanu, lai atgrieztos uz kuģa jau ar gatavu dispozīciju. Mums jābūt pacietīgiem un jāgaida, jāgaida. *»
Bet ja nu jūs tā arī nesagaidīsiet? Ja tu, Averov, nokļūsi izvēles nepieciešamības priekšā: ko ziedot? Ja izrādīsies, ka bez upuriem neiztikt?
— Nezinu! — Averovs skaļi iekliedzās. — Es nezinu!
Jā, domas apstiprināja, tu nezini. Tu neesi radis upurēt, jo neviens no jums nav radis. Jūs.esat sev izveidojuši pasauli, kurā upura jēdziens pārstājis eksistēt. Taču neesat kā nākas padomājuši, ka, atstājot savu pasauli, pametat arī tās labiekārtotību un likumus. Ka šiem likumiem nebūt nav kosmisks raksturs. Ka jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kādi nav iespējami uz Zemes.
Katra cilvēka dzīvība ir svēta. Tā ir pirmā pamatideja, kuru uztver Zemes iedzīvotājs, tiklīdz iemācījies domāt. Visi cilvēki ir brāļi. Nav savējo un svešo. Ir tikai savējie. Ikviens cilvēks, lai kur atrastos, • tavējais. Tuvākais. Radinieks. Bez kura tu nevari iztikt un kurš nevar bez tevis iztikt.
Zemes attīstība nogāja garu ceļu, līdz nonāca pie tā. Tas bija dabiski, saprotami un skaisti.
Taču šeit…
Tu nezini, cik saprātīgu būtņu dzīvo uz šīs planētas, kura tik neizteiksmīgi nosaukta par Otro Dāla planētu. Pat nezini, cik lielā mērā tie līdzīgi vai atšķirīgi no cilvēkiem. Tas tev arī nav svarīgi. Un, sapratis, ka planēta apdzīvota, vispirms tu izjuti prieku: cik labi, mūsu kļuvis vairāk!
Ja vien nedraudētu briesmas Zemei! Ja varētu briesmas novērst ar kādu citu paņēmienu, kas neapdraudētu šīs pasaules intereses…
Taču tu neredzi tādu paņēmienu.
Lai pierādītu teorēmu, nepieciešami postulāti —< visvienkāršākās pamatpatiesības, tik vienkāršas, ka tās rtav jāpaskaidro, bet tiek pieņemtas kā fakti5 fakti nav jāpierāda.
Kā rīkoties mūsu gadījumā?
Jāglābj Zemes cilvēce.
Nē, tik īsi ne. Šis postulāts ir mazliet sarežģītāks.
Uzliesmojuma iespējamība ļoti liela. Konsultācijas ar Zemi, kas sākumā likās tik dabiskas, praktiski nav iespējamas, Nepietiks laika. Uzvelt lēmumu uz citu pie- - ciem neizdosies.
Tātad postulāts numur viens skan šādi: Zemes cilvēce jāglābj, un tas jādara mums.
Vai šo atzinumu var apgāzt? Acīmredzot ne.
Vēl viens priekšnoteikums: jāglābj Otrās Dāla planētas cilvēce. Vai ari — mums?
Vai tā ari ir aksioma? Jeb vai te nepieciešami pierādījumi?
Atzīsties, Averov, ka šīs divas tēzes var izrādīties iekšēji pretrunīgas. Tāpēc otro pareizāk būtu formulēt šādi: Otrās Dāla planētas cilvēce mums jāglābj, ja tas netraucē izglābt Zemes cilvēci.
Jā.
Taču tad <,. tad iznāk, ka Zemes cilvēcei tiek dota priekšrocība, Ka, vismaz no mūsu redzes viedokļa, tā jāglābj noteikti, bet Otrās Dāla planētas cilvēce — tikai tad, ja pastāv zināmi nosacījumi.
Citiem vārdiem sakot — Zemes cilvēce ir labāka par to, kura dzīvo uz šīs planētas. Ar kaut ko labāka.
Vai arī mēs nevaram pārvarēt sajūtu, ka mūsu cilvēce tomēr mums tuvāka nekā jebkura cita. Tas nozīmē, ka mūsu domas par kopību, vienlīdzību un pārējo piemērojamas tikai Saules sistēmas robežās. Ka mēs nemaz tik plaši nedomājam, kā mums likās. Ka likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam, tomēr ir lokāli un tos šeit nevar piemērot.
Pamēģināsim uzdevuma noteikumus apgriezt otrādi: tad jāpieņem, ka abas cilvēces izglābt nav iespējams. Vai tādā gadījumā jāiet bojā vienai cilvēcei vai abām? Ja vienai, tad kurai?
Averovs ievaidējās,;
Nē, tādu lēmumu nav iespējams pieņemt. Tas ir pret cilvēka dabu!
Paslepus piezagās vēl kāda doma.
Averov, vai tev tikai nav vienalga: vai lēmums vispār tiks pieņemts jeb vai to pieņemsi tieši tu?
Un vai tu justos tieši tāpat vai savādāk, ja aparatūra, ar kuru nodzēsis… nē, teiksim — ar kuru var nodzēst Dāla zvaigzni, būtu iecerēta, aprēķināta un konstruēta nevis tavā, bet kāda cita vadībā?
Citiem vārdiem sakot — vai lietas būtība ir lēmumā, vai arī galvenais ir tas, cik lielā mērā tu tajā piedalies un cik liela ir tava atbildības pakāpe?
Averovs aizsedza seju ar rokām.
Droši vien nebūs vis vienalga ..,
Nē, tas būtu pārāk necienīgi. Jautājuma būtība nav manī. Būtība ir pašā lēmumā, kas pretējs Zemes idejām.
Jā, nāksies atkāpties no idejām, kas apgūtas kopš bērnības, bet tas ir sāpīgs, traģisks, dažkārt pat iznī- ciiiošs procešs.
No idejas par visa absolūtu saglabāšanu jānonāk pie idejas par upuri kāda vārdā.
Ja nu otrā ideja arī ir pamatideja, tad, iespējams, to vajag.,,.
Nē! Nē! s
Jo tad uzreiz viss mainītos.
Jēdzieni ir nosacīti. Vēsture atgādina: kaut kāds hans, vienas tautas bende, citai ir kļuvis par nacionālo varoni.