* H".
Īstenībā tiesnesis nemaz nebija viņu aizmirsis, gluži otrādi, — viņš labi atcerējās. Pēc tam kad savādo cilvēku aizveda pie ārstiem, tiesnesis pavadīja vairākas stundas, visādi pētot viņa rīcībā palikušos priekšmetus.— apģērbu un kabatu saturu.
Būtībā tiesnesis bija drīzāk labestīgs nekā ļauns cilvēks un viņam nesagādāja baudu radīt cilvēkiem nepatikšanas. Bet viņa pienākums bija sekot likuma ievērošanai un izskaust tā pārkāpumus. Kādā veidā — par to bija pietiekami labi parūpējies pats likums. Tiesnesim galvenais ir noticēt tam, ka likums tiešām pārkāpis, un noskaidrot, vai tas darīts apzināti vai bez iepriekšēja nodoma. Starp citu, neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu; šis senais princips bija atvests vel no-Zemes, par ko tiesnesim nebija ne mazākās nojausmas, bet tāpēc vien šis princips nekļuva mazāk pārliecinošs. Tagad, aplūkojot, aptaustot un pat apostot uz galda izliktos priekšmetus, tiesnesis patiesi centās saprast, ar ko tad viņu šoreiz savedis kopā liktenis.
Jā, tas bija tāds pats cilvēks kā visi. Tomēr viņā viss, sākot no apģērba un beidzot ar runas veidu, bija svešs, neizprotams un mazliet uztraucošs. Tiesnesim nebija skaidrs, kas tie īsti ir par draudiem, par kuriem runāja
Šuvalovs, taču pati draudu pieminēšana vien liek kļūt uzmanīgam un satraukties, jo vairāk — ja draudu cēlonis paliek noslēpumains, Tomēr gandrīz katrs cilvēks dvēseles dziļumos ir pārliecināts, ka'visas viņa novērotās parādības viņš varēs izskaidrot, vadoties no zināmā. Tāpēc arī tiesnesis centās dot visam nesaprotamajam saprotamu izskaidrojumu, operējot ar tiem priekšstatiem, kādi bija viņa rīcībā.
Viņš zināja, ka priekšmeti, kas palikuši pie viņa, nebija un nevarēja būt gatavoti ne viņu, ne arī kādā citā pilsētā. Viss, ko gatavoja pilsētā, bija sen un labi pazīstams, jo nemainījās jau daudzus desmitus gadu, Tātad priekšmeti bija gatavoti kaut kur citur.
Kur? Tiesnesim neienāca prātā doma par atnācējiem no citas pasaules, jo tāda doma nevar ienākt prātā nevienam normālam* cilvēkam, ja vien notikumu gaita nav to sagatavojusi tādai uztverei. Turklāt tiesnesim un viņa tautiešiem vēl skolā mācīja, ka planēta, uz kuras viņi dzīvo, ir vienīgā apdzīvotā pasaule. Tiesa, viņu kosmogonija nebija ne ģeocentriska, ne arī heliocen- triska un galvenajās līnijās atbilda patiesībai, taču astronomija vispār nebija populāra un galvenokārt tika lietota kā lietišķa zinātne. Pie tam viņi vēl skatījās saulē — ar to viņiem pilnīgi pietika. Jautājums par citu pasauļu apdzīvotību nevar rasties pats no sevis. Ja neņem vērā atsevišķus prātus, kas apsteidz savu laiku, tas rodas tikai tad, kad sabiedrība, nostājusies uz kājām, sāk lūkoties visapkārt, meklējot sarunas biedru, kad tai sakrājies, ko teikt kādam citam, Sabiedrībai, kurā dzīvoja un darbojās tiesnesis, tādas nepieciešamības vēl nebija un, pateicoties dažām tās īpatnībām, varēja vispār nekad nerasties,
Tātad doma par atnācējiem laimīgi pagāja tiesnesim garām, un atlika izvēlēties vienu no divām iespējām:
e# 163
vai nu nepazīstami cilvēki atnākuši no tiesnešim zināmiem apgabaliem, vai . arī tie ieradušies no apvidiem, par kuriem tiesnesis līdz šim nav neko zinājis, bet kuros, kā varēja izrādīties, arī dzīvo cilvēki.
Tiesnesi nemulsināja tas, ka nepazīstamais runāja tādā pašā valodā kā viņš. Viņam zināmajā pasaulē vienmēr eksistēja tikai viena valoda, un ne viņam, ne viņa tautiešiem pat prātā nenāca, ka varētu būt arī citas. Gluži otrādi — mazliet mulsināja, ka aizturētais gan runā saprotami, tomēr ne gluži tā, kā viņš pats un visi pārējie. Bez tam šis cilvēks nereti lietoja vārdus, kādus tiesnesis nekad nebija dzirdējis. Tas varēja likt noticēt, ka nepazīstamais ieradies no nezināmiem apvidiem. Tomēr atturēja divi apsvērumi. Pirmais: par tādiem apvidiem neviens neko nezināja, un ne jau nu viņam, tiesnesim, pienāktos par to nopietni runāt. Ja tādi būtu parādījušies, viņš būtu savlaicīgi brīdināts. Otrajam apsvērumam bija tīri sadzīvisks raksturs. Diez vai cilvēki varēja no tāliem apvidiem atnākt kājām. Kāds izskatās cilvēks, kas kājām pārvarējis lielus attālumus, tiesnesis zināja un varēja galvot, ka viņa- jaunais paziņa pēc tāda nemaz neizskatījās. No otras puses, —- netika atklāti nekādi pārvietošanās līdzekļi, kurus tas būtu varējis izmantot. Tiesnesis speciāli lika vezumniekiem, kuri bija nepazīstamo aizturējuši un nogādājuši šurp, vēlreiz aizbraukt uz aizliegto pilsētu un visu rūpīgi apskatīt. Nevarētu teikt, ka brauciens būtu veltīgs: vezumnieki pamanīja dažu cilvēku pēdas, kas veda aizliegtajā virzienā, taču viņi neatrada ne zirgus, ne ratus. Nelūgtais viesis nevarēja ierasties arī pa ūdeni, jo upe tecēja pavisam citur. Tātad viņš nav varējis ne atnākt, ne atbraukt vai atjāt no tālienes; atlika secināt, ka viņš ieradies no kādas diezgan tuvas vietas.
Tāda varēja būt tikai viena — mežs.
Agrāķ.mežs bija mierīgs. Turp gāja un brauca medīt vai lagījfc-ogas un sēnes. Taču nesen mežs pārstāja būt par ērtu medību un atpūtas vietu. Uz turieni sāka doties visādi nepilnvērtīgi subjekti, kas sevi dēvēja par «cilvēkiem no cilvēkiem», un daudzus neizdevās atgriezt atpakaļ. Tie bija pazīstami kā Līmeņa pārkāpēji darbos vai vismaz domās. Varēja jau noprast, ka, nokļuvuši tur, kur neviens nesargāja Līmeni, viņi sāka nodarboties ar nejaucībām, pārkāpt Līmeni un taisīt visādus priekšmetus, kas Līmenī neietilpa.
Tiesnesim nebija īsta priekšstata par priekšmetiem, kuri pašlaik atradās uz viņa galda, kāda ir to tehnoloģija un sarežģītības pakāpe, kāds zinātnes un tehnikas līmenis nepieciešams, lai pagatavotu pat visvienkāršākos no tiem. Tāpēc viņš viegli varēja pieņemt, ka pa šiem pāris gadiem, kopš norisēja aizliegtā emigrācija uz mežu, cilvēki, kas tur apmetušies, varējuši pagatavot Visus šos priekšmetus. Kālab? Ltei pārkāptu Līmeni. Tiesnesis labi zināja, ka aizliegtu darbību dažkārt veic nevis tādēļ, ka būtu ļoti vajadzīgs tās rezultāts, bet tikai tāpēc, lai pārkāptu aizliegumu un ar to demonstrētu savu neatkarību un pārākumu. Loģiski spriežot, viņš nonāca pie diviem slēdzieniem. Pirmais — cilvēks, kurš pašlaik arestēts, ir atnācis no meža, turklāt ieradies izaicinoši, neslēpjot to, ka viņš ir Līmeņa pārkāpējs; otrais — meža cilvēki ir jau pārāk izlaidušies, un labi tas nebeigsies.
Tiesneša spēkos bija cilvēku no meža sodīt un nosūtīt darbā uz Karstajām Smiltīm, kur cēla augstus torņus un nez kādēļ izkāra starp tiem vara virves. Tur viņš strādātu kā visi. Tā nebija katorga, tikai tur bija tik daudz darba, ka neatlika laika pārkāpt Līmeni. Šu- valovu varēja arī kopā ar lietiskajiem pierādījumiem nosūtīt uz galvaspilsētu, lai tur viņa likteni izšķir paši
Līmeņa Sargātāji. Tam bija savas labās un savas sliktās puses. Ja tiesnesis viņu sodīs pats, tad var gadīties, ka, saņemot dīvainās mantas, Sargātājiem iegribēsies redzēt noziedznieku, jo — saki, ko gribi — lieta nebija gluži parasta. Ja cilvēks jau atradīsies Karstajās Smiltīs, tad Sargātājiem nāksies diezgan ilgi gaidīt, un ka tikai tas nevēršas pret pašu tiesnesi. Tas nozīmē, ka nosūtīt večuku būvēt torņus nevajadzētu. No otras puses, ja viņš uzreiz nosūtīs noziedznieku ar visu-mantību uz galvaspilsētu, tad var teikt: vai tiešām tiesnesis pats nevarēja "tikt skaidrībā, kāds sods pienākas -par tādu likuma pārkāpumu?
Un vēl kas — draudi, par kuriem atnācējs runāja. Varbūt tur slēpjas kas nopietns, bet varbūt ne: gluži vienkārši viņš ir slikti audzināts, tāpēc arī draud. Atkal vaicās: ko tu mums esi atsūtījis?
Lai kā ajrī lauzītu galvu, iznāca, ka' vislabākais bija tieši tas, ko viņš bija izdarījis: iegrūst nepazīstamo ārstiem, bet tos brīdināt, lai īpaši nesteidzas, gluži otrādi —"lai rūpīgi pārbauda, vai tas ir jucis vai nav. Viss iznāca tieši tā, kā vajadzēja. Mantas aizsūtīs uz galvaspilsētu, lai tur apskatās. Ja vēlēs noziedznieku sūtīt turp — laipni lūdzam, te viņš ir! Paņems no slimnīcas un aizsūtīs. Ja painteresēsies tāpat vien — kas notiek ar aizturēto, kāds ir spriedums —, var.ēs vienkārši atbildēt: atrodas ārstu pārbaudē, tūlīt tā beigsies, tad arī spriedīsim pēc visas likuma bardzības.