Vai arī pēc visas tā labvēlības: cilvēks ir jau gados, žēl viņa. Drīz taču pavisam zaudēs spēkus, Līmenis to barotu līdz pašai nāvei, bet kas viņam tur, Smiltīs, palīdzēs.
Vārdu sakot, skaties, kā gribi, bet steigties nevajadzēja nekādā ziņā.
Lai padzīvo tur pāris nedēļu. Varēs pa reizei iegriezties pie viņa. Varbūt izpļāpā kaut ko interesantu. Lai gan esi tiesnesis, tomēr ziņkārīgs tāpat kā visi cilvēki. Kālab arī neuzzināt, kā tie tur mežā īsti dzīvot
Tikmēr noskaidrosies, ko ar viņu lai dara.
Pāris nedēļas nav ilgs laiks. Nav kur steigties. Dzīve ir gara.
Tiesnesis noslaucīja pieri. Tādus nedarbus dzīve katru dienu neizstrādā. Vispār tā ir mierīga.
Laiks doties mājup. Jāsavāc šīs mantiņas un — aiz atslēgas. Neviens gan neņems, bet tāda ir kārtība. Parasti jau neko neieslēdz, bet visam, kas attiecas uz tiesu, jāatrodas aiz atslēgas. Tāds ir likums. Un likums jāpilda.
Tiesnesis uzmanīgi pacēla apģērbu. Viegls, nemaz nejūt tā svaru. Rokai no tā silti. It kā mazliet dursta. Ko tikai cilvēki neizdomā! Un kāpēc, jāprasa?
Viņš ielika apģērbu un visu pārējo galdā un to noslēdza.
- Paraudzījās pa logu. Cilvēki nāca ārā rfo mājām, devās pie melnajām kastēm: bija pienācis laiks skatīties saulē. Tiesnesim vairs nevajag, viņam vairs nav tie gadi. Bet pirms diviem gadiem viņš vēl skatījās. Kad bija jaunāks. Tagad vairs nav tie spēki.
It kā būtu viss?
Tiesnesis jau gāja laukā, kad ieradās vēstnesis no galvaspilsētas. Kā par spīti. Ieklupa iekšā, viss vienos putekļos. Pasniedza paketi.
Tiesnesis izlasīja. Neapmierināti saviebās.
Kas tad tas? Kāpēc? Rīt no rīta katru desmito — uz mežu. Tur, kur aizliegts atrasties. Ar lāpstām un ieročiem. Kas darāms — norādīs uz vietas.
Tiesnesis noskaitās. Jāravē, bet te — katru desmito. Skaļi to neteica. Tikai sacīja vēstnesim:
— Pateiksi, ka iedevi. Ej paēd un atpūties.
Pats devās apstaigāt mājas, paziņot par rītdienas uzdevumu,
* * «
Karavīri visbiežāk ir slikti diplomāti. Uve Jorgens to zināja, un viņu mierināja tikai tas, ka arī zinātnieki šajā jomā nemaz neizcēlās ar īpašiem talantiem. Vismaz Viņa laikmetā.
Viņš svinīgi sagaidīja Averovu, neviens diplomātiskā protokola speciālists nebūtu varējis piesieties. Galdā smaržoja kafija. Bruņinieks uzmanīgi pavērās Averovam acīs un palika apmierināts.
—• Doktor, noteiktais laiks klāt. Pagaidām mūsējie nav atgriezušies. Ceru, ka viņus vēl redzēsim dzīvus un veselus. Līdz tam būsim spiesti nest savu pienākumu nastu: jūs kā ekspedīcijas vadītājs, es — kā kuģa kapteinis.
Averovs pamāja.
— Uzskatu, — Uve Jorgens turpināja, — ka pirmais un galvenais, kas mums pašlaik jāveic: jāprecizē mērķi un līdzekļi to sasniegšanai. Vai piekrītat?
Averovs brīdi kavējās ar atbildi.
— Jā.
— Labi. Acīmredzot mēs abi esam pietiekami daudz par to domājuši. Vai piekrītat, ka tieši mums un tieši tagad jāizšķir divu civilizāciju liktenis, nerēķinoties ar kontaktu ar Zemi un negaidot to?
Sarunu vadīja Uve Jorgens. Viņš formulēja jautājumus, un sarunas biedram atlika tikai atbildēt. Taču bieži vien atbilde lielā mērā atkarīga no tā, kā izvirzīts jautājums, kādos vārdos tas ietērpts. Pilots to zināja un izmantoja. Averovam atlika vienīgi īsas atbildes. Arī tagad viņš noteica:
— Cita izeja diez vai iespējama.
— Es domāju tāpat. Kāds ir mūsu mērķis? Es to formulētu šādi: maksimāla cilvēku skaita izglābšana vienā vai abās sistēmās. Vai jums ir iebildumi?
Averovs ļoti būtu gribējis iebilst, bet viņam nebija iebildumu. Viņš jau visu bija pārdzīvojis vienatnē ar sevi un saprata, pie kā neizbēgami novedīs saruna, un bija tikai pateicīgs pilotam par to, ka tas, nevis Averovs, izsaka visu draudīgo un briesmīgo, bet viņam atliek vienīgi piekrist. Varbūt arī iebilst, tiklīdz gadīsies kaut vismazākā iespēja.
— Tagad par līdzekļiem. Doktor, pasakiet atklāti: vai jūs ticat planētas evakuācijas iespējai? Pat ja mūsu' sūtņi spēs par visu vienoties?
Averovs atdzīvojās.
— Vai zināt, Uve Jorgen, es ļoti ceru uz to, ka viņi vienosies. Šuvalovam piemīt pārsteidzoša spēja pārliecināt cilvēkus!
— Doktor, to jūs jau sacījāt. Vai man jāatgādina jūsu paša aprēķini? Pat ja viņi vienosies, mēs nepagū- sim, vai saprotat, nepagūsim viņus izglābt un, .ļoti ticams, — vispār nevienu.
Tā tas bija, un tomēr ..
— Pagaidiet, Bruņiniek. Mēs spriežam, vadoties. no tā, kas zināms mums. Taču nemaz nav izslēgts, ka mūsējie atgriezušies atvedīs kādu informāciju, kas liks pašos pamatos pārskatīt.. ^
—■ Ja viņi atgriezīsies.
— Ja viņi neatgriezīsies, — pats sev negaidīti Averovs pēkšņi iekliedzās, — tad viņi jāatrod! Vai jūs, pilot, varbūt gribat pamest draugus likteņa varā? Nē, to nu gan es nepieļaušu!
Uve Jorgens pēc brīža noteica:
— Citiem vārdiem sakot, jūs esat ieguvis jaunus datus par zvaigznes stāvokli? Vai tā ir pārdomājusi un vairs nesprāgs?
— Ne! Bet…
Kas tad ir mainījies, doktor?
— Vai patiešām jūs.,, Kāda šausmīgā aukstasinība, Uve Jorgen! Kā jūs varat būt tik mierīgs?
Pilots skumji pasmaidīja.
— 'Esmu pieradis zaudēt biedrus, doktor. Diemžēl.. i
—• Ak, šis jūsu nežēlīgais laikmets! Taču es nevēlos
pie tā pierast.
— Mēs arī nevēlējāmies, bet mums nevaicāja. Nesāksim strīdēties par blakuslietām. Vai jums ir plāns, kā viņus atrast?
■— Lidot uz planētu lielajā kuterī.
— Kas tad lidos?
— Kā —• kas?
— Doktor, jūs piespiežat mani atkal atgādināt… Ja runa būtu tikai par mūsu biedriem, es pat nedomātu iebilst. Ja tagad sāksim meklējumus, cik ilgi tie vilksies? Kur garantija, ka nepazaudēsim arī citus? Kas nodzēsīs zvaigzni un izglābs Zemi? Kas izglābs jūsu cilvēci?
—- Kāpēc «manu»?
— Manas Zemes sen vairs nav. Mēs esam tādi paši kā tās otiņspuru zivis, kas nejauši bija nodzīvojušas līdz daudz vēlākam laikam, lai gan visi to radinieki sen jau labākajā gadījumā bija tikai pārakmeņojumi… Doktor, tā ir jūsu pasaule, un jūsu dvēselei jāsāp par to. Jums jāsaprot, kas ir svarīgāks: miljardi cilvēku tur vai divi mūsu biedri šeit. Ko jums iesaka jūsu priekšstati par humānismu?
— Kā no humānisma pozīcijām izskatīsies tas, ka atstāsim šeit cilvēkus drošai bojāejai?
—• No mana viedokļa, doktor, humānisms ir māka izvairīties no lieliem upuriem tur, kur var iztikt ar maziem.
— Es sajukšu prātā…
— Neiesaku.' No tā nevienam nekļūs vieglāk, bet jums būs tikai sliktāk. Un nedomājiet par sevi vien. Kad nodzēsīsim zvaigzni un atgriezīsimies uz Zemi, lai ziņotu par notikušo, tikai jūs varēsiet tur paskaidrot — ne vien ar vārdiem, bet arī ar skaitļiem kas mums šeit atgadījās. Tas nav vajadzīgs man, bet cilvēcei, Vai piekrītat?
— Jā, acīmredzot, *.
— Doktor, atvainojiet mani par netaktiskumu, bet žēl, ka neesat dienējis armijā. Tad jūs būtu iemācījies iztikt bez «acīmredzot» un, novērtējis apstākļus, īsi atbildētu: «Tieši tā».