— Mirklīti, kaptein, — Uve Jorgens mani pārtrauca, " lai gan tā rīkoties nepieklājās. — Labāk lai uz mežu
iet Piteks.-
■
Padomāju un nekā aizdomīga neatklāju.
— Labi. Lai iet Piteks.
— Grūti, — Piteks izslējās,'— ak, cik grūti būs, Ulde- mīr. Ja tu būtu atnācis pie mums t— tolaik, kad vēl dzīvoju starp savējiem — un būtu teicis, ka mums jāpamet savas medību vietas, ezeri, kur ķērām zivis, ] meži, pilni ogu, sēņu un garšīgu sakņu… Uldemīr, tev klātos slikti, un tu neko nevarētu mums izskaidrot. Par
šīm vietām mēs cīnījāmies ar citiem un tos nogalinā-. jļ jām, un viņi nogalināja mūs — citādi jau es nebūtu |J šeit… Nē, Uldemīr, tas būs ļoti grūti. Vajadzētu izdarīt tā, lai viņi paši grib aiziet. Bet kā lai to izdara? M / Mēs gājām prom, kad vairs nebija zvēru, kad brieži bija noēduši un nomīdījuši visu zāli. Es nezinu, kā šeit dzīvo cilvēki un vai stepēs ir daudz zvēru.
—• Droši vien daudz, —• mehāniski nomurmināju, atcerēdamies to, ko redzējām, pirmoreiz pārlidojot planētu. r
— Uldemīr, saku tev atklāti: es izdarīšu visu, kas <1 vajadzīgs, izdarīšu, bet nezinu, kas no tā iznāks. Ja tie
būtu mūsējie, tad es zinātu — var aizdedzināt mežu vai zāli stepes. Bet šeit — kas pateiks, kā rīkoties?
— Patiesi, — apstiprināja Mūks, pašūpojis galvu un skumji palūkojies manī. — Paredzu lielas nedienas. Kā pateiksi cilvēkam, lai tas pamet tēvu tēvu zemes?. Kurš pieļaus, ka plēsīgi zvēri izposta dzimtas kapus? Lielas ir tā cilvēka bēdas, kurš atstāj savu māju visiem vējiem. Kas gan ir stiprāks par mīlu uz savu namu? — Mūks pārlaida mums visiem skatienu un pacēla pirkstu. — Ticība. Kam viņi tic? Vai tu to zini, kaptein?
—- Droši vien savam Līmenim, — es skaļi izteicu to, ko biju domājis.
— Tad tie neaizies, jo tiem nav sava Mozus, kas tos vestu. Mozus spēks ir no dieva, bet tu saki, ka viņi dievam netic. Nē, kaptein, tu mums sagādā grūtu pārbaudījumu.
Lai jau izsakās visi, noguris nodomāju un pamāju stūrmanim.
— Un ko tu domā, Georg?
Spartietis~ skopi pasmaidīja.
— Mēs rīkojāmies vienkārši. Kad vajadzēja pārliecināt, mēs gājām ar šķēpiem. Tie pārliecināja mūsu vietā, un nepalika neviena, kas mums varētu iebilst.
Tā jau ir lietišķa saruna, — pasmaidījis piebilda Uve Jorgens. Es nikni pašķielēju uz viņu, bet viņš turpināja: — Interesanti tikai, kam nācis prātā sūtīt tik tālu pilnīgi neapbruņotu ekspedīciju?
—• Vai bez zobeniem un šķēpiem, Uve? — neizturēju, nepakaitinājis viņu.
— Vismaz. Jo vietējiem iedzīvotājiem noteikti kaut kas ir. Vismaz loki ar bultām. Nevar būt, ka viņi nemedītu dzīvniekus.
* — Loks un bultas! — iesaucās Lokanā Roka. — Loks un bultas, o!
— Jā, — es atkal iejaucos. Kāds velns mani visu laiku dīdīja aizskart Uvi Jorgenu, man nez kāpēc nepatika, ka viņš sēdēja tāds mierīgs un līdzsvarots, lai gan es tikko it kā biju sarunā viņu pieveicis. Droši vien viņam azotē glabājās vēl'kāds akmens, un labi vēl, ja tikai akmens, nevis tā kārba ar garo rokturi — rokas granāta. — Britu strēlnieki savā laikā, liekas, krietni papurināja bruņiniekus, vai ne, pilot?
Šoreiz viņš pavīpsnāja.
— Kaut kas tamlīdzīgs bija gan, — viņš piekrita. — Jāteic, ka bruņinieki bija ļoti slikti informēti par pretinieka spēkiem. Mēs viņu kļūdas neatkārtosim. Paldies tev, kaptein, par pakalpojumu,kuru tu mums esi izdarījis.
— Ņem par labu, — es atbildēju. — Par kādu pakalpojumu tu runā?
— Ta,vā laikā tas saucās «dabūt mēli». — Viņš atkal pasmīnēja, un viņa smīns man nepatika. — Es domāju to meitieti, kuru tu atvedi uz kuģa. Acīmredzot esi atradis ar viņu kopīgu valodu.
Es uzskatīju par labāku saprast viņu burtiski.
— Tas nebija grūti, — atbildēju. — Tur lejā cilvēki runā mūsu valodā.
Pilotam tas nebija jaunums, bet pārējie ekipāžas locekļi nevarēja apslēpt izbrīnu.
Kā tad tā? — prasīja Georgs.
-— Es jau jums teicu, ka atradu veco kuģi. Tie ir Zemes cilvēku pēcteči, tātad mūsu radinieki.
— Brāļi, — noteica Mūks un atkārtoja vēlreiz, sva- rīgi un pārliecināti: •— Brāļi.
— Brīnišķīgi, — Bruņinieks viņu pārtrauca. — Droši vien viņa varēs izstāstīt, kā mūsu brāļi bruņojas, kad tiem rodas nepieciešamība. Vai negribi, kaptein, viņu ataicināt šurp?
— Nenāk ne prātā.
es atbildēju, cenšoties palikt mierīgs.
Es tiešām netaisījos pieļaut, ka Annu šeit nopratinātu. Ne jau tādēļ, ka neredzētu tam īpašas jēgas: varbūt viņa varētu atcerēties kaut ko tādu, kas mums noderētu. Arī ne tāpēc, ka tā būtu droši vien ne pārāk godīga attieksme pret viņu — es taču nebiju ar Annu par kaut ko tādu vienojies. Man vispār negribējās, lai mūsu turpmākās attiecības ar Otrās Dāla planētas cilvēkiem ekipāža uzskatītu kā militāru kampaņu.
— Nē, — atkārtoju cik vien iespējams kategoriski.
— Jo es netaisos karot.
Liekas, viņiem bija cits viedoklis.
— Labi, — Bruņinieks nopūtās. — 2ēl, ka nav laika. Mēs varētu izveidot labas vienības no viņiem pašiem.
— Savējie pret savējiem? — vaicāja Nikodims.
— Vai tas būtu cienīgi?
— Tā vienmēr bijis, — nesatricināmi paziņoja Georgs.
— Gana, — es viņiem teicu. — Nav jēgas runāt par to, kā nav, — par lokiem, bultām, laiku… Mums izvirzīts milzīgs uzdevums, un normālos apstākļos tas būtu pa spēkam tikai augstas klases diplomātiem. Taču mēs ar to tiksim galā. Jātiek — ar to viss pateikts.
— Un ja nu neizdosies? — klusu pavaicāja Uve Jorgens.
— Izdosies, — spītīgi atteicu.
-— Negrēkojiet pat domās, — Mūks deva padomu.
— Tātad spēku izvietojums būs šāds, — es turpināju, jo sarunas laikā jau biju paguvis kaut ko pārdomāt.
— Tūlīt mēs visi, izņemot tos, kuri paliks sardzē uz kuģa, dosimies uz planētu, Uz to vietu, kur mani gaida jaunieši. Tur sadalīsimies. Es došos pie tiem, kuri slēpjas mežos (nolēmu, ka labāk turp iet tieši man — Piteks
nebija par sevi pārliecināts, bet Bruņinieks un Georgs bija pārāk kareivīgi noskaņoti), Piteks un Georgs pa-, mēģinās nodibināt sakarus ar Šuvalovu, jo viņi ir visveiklākie, izturīgākie, pie tam vēl pēddziņi. Uve Jorgen, tavu uzdevumu noteiksim tur, apakšā. Droši vien tu būsi rezervē, — Man ļoti negribējās viņu atstāt uz kuģa. — Tu, Lokanā Roka …
' *— Lai viņš paliek sardzē, — Uve Jorgens ieteica.
— Labi, — es biju ar mieru. — Dabiski, ka doktors Averovs ar! nepametīs savu aparatūru.
Averovs pamāja. Apklusis sarunas sākumā, viņš vairs tajā nepiedalījās.
*— Sakari ar kuģi: katru dienu pulksten astoņpadsmitos, sešos un divpadsmitos. pēc mūsu laika un vēl — pēc nepieciešamības. Brīdinu: sakariem var būt traucējumi, lejā paši redzēsiet.
—• Skaidrs, — visu vietā atbildēja Bruņinieks.
•— Es beidzu, — paziņoju.
•— Kad izlidojam? — pilots apvaicājās.
— Cik jums vajag laika, lai sagatavotos?
— Lai sataisītos, nevajag daudz. Taču domāju, ka pirms kuģa atstāšanas puiši varētu pa* pusstundai pavadīt Atmiņas dārzos. Tā teikt, uzlādēt akumulatorus.