— Atklāti sakot, bija tik daudz darba, ka neesmu ievērojis…
— Nekas, nekas, ja tev grūti atbildēt, tad tā arī pasaki. Tātad tu neatceries, kāda šodien nedēļas diena. Bet kāds mēnesis un datums?
— Pēc mūsu kalendāra …
— Atvaino. Ko nozīmē :— pēc jūsu kalendāra?
— Tas ir… Redziet, šis paskaidrojums jāsāk no kā cita…
— Ak, lūdzu, mums ir laiks, un tev ari tā pietiekami …
— Tieši te es jums nepiekrītu. Redzat, a Jūs esat ārsts, tātad cilvēks, kam nav sveša zinātne, zinātnisks domāšanas veids. Un jums būs salīdzinoši viegli saprast to, ko gribu pateikt.
Viņš apklusa, notvēris sevī domu, ka viņam ir ļoti viegli un reizē arī ļoti grūti sarunāties ar šiem cilvēkiem. Viegli — jo viņi izraisīja atklātību. Grūti — jo. viņš, sava laikmeta cilvēks, tāpat kā visi, kas dzimuši un auguši viņa laikā, bez pūlēm sekoja sarunas biedra domu gājienam, izprata viņa rīcības motīvus un paredzēja secinājumus, taču izrādījās, ka tas attiecas tikai uz viņa laikabiedriem: jau ekipāžas locekļi Šuvalovam vairs nebija atvērta grāmata. Bieži viņu loģikā ielauzās negaidītas, neparedzamas emocijas, sakropļojot vai vispār to pakļaujot sev. Dažkārt — gluži otrādi — jūtu uzplūdu brīdī tajās ielauzās auksts aprēķins, ko Šuva- lova laikabiedri tāpat sev neatļāva, cīnoties par domu un jūtu tīrību, skaidri nodalot to, kas pakļauts jūtām, no visa, kas jāizšķir tikai prātam. Pašlaik, sēžot pretī šiem ārstiem, Šuvalovs sajuta, ka tie — koka celtņu un priekšmetu laikabiedri — ne sliktāk par viņu māk iedziļināties cilvēkā, bet dara to viņam neizprotamā veidā, kā jaudīgs raidītājs, kas darbojas tepat blakus, taču uz tāda viļņa, kāda nav jūsu uztvērējam.
— Vai tu neaizdomājies? 'Van būt pārliecināts — mēs centīsimies tevi saprast. — Ārsts aši saskatījās ar otru. — Mēs klausāmies.
— Jā. Es tikai domāju, ar ko iesākt, lai…
— Lai būtu vieglāk, iesaku sākt ar to, kas tevi visvairāk satrauc šajā brīdī. Vai tu zini, kas tevi visvairāk satrauc?
Šuvalovs gribēja sacīt, ka visvairāk viņu pašlaik satrauc kontakta nepieciešamība, bet šī kontakta nav. Piepeši viņš saprata, ka tas nav lielākais satraukuma iemesls, viņš tikai ir pieradis tā domāt. Pašlaik spēcīgāks bija kaut kas cits, ne uzliesmojuma draudi.
— Saprotiet… Protams, primārais iemesls — jūsu spīdekļa uzliesmojums, tā iespēja un varbūtības pakāpe. Vēl ir kas cits. Mēs- taču varam nodzēst zvaigzni — jūsu sauli. Tad visi aizies bojā. Ja uz kuģa atrastos es, nebūtu iemesla uztraukties. Bet pie aparatūras pašlaik sēž mans • līdzstrādnieks … Averovs. Viņš novēro, uzkrāj informāciju… un tagad tikai viņš var to interpretēt. Taču mums jāzina, cik svarīgi interpretējot atmest visus aizspriedumus. Visu personisko. Vai jūs mani saprotat?
— Jā. Protams.
— Es nesaku, ka viņš nespēj pareizi novērtēt… Viņš ir zinošs un talantīgs cilvēks, galu galā, visus pēdējos gadus es vairāk nodarbojos ar organizēšanu nekā tieši ar zinātni. Nē, es nedomāju, ka esmu jau pavisam… Pārmērīgi nelieloties, varētu teikt, ka esmu paveicis zinātnē tik, cik pietiktu .diviem, bet neviens cilvēks nevar radīt bezgalīgi… Tas, ka man nākas nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem, ir neizbēgamas iegūtās pieredzes un autoritātes sekas …
Šuvalovs, pats nezinot, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par Averovu. Droši vien tas bija slēpies kaut kur dvēseles dziļumos, pat nevis droši vien, bet noteikti, viņš tikai sev neatzinās. Pašlaik bija tā iegadījies vai arī viņu gluži vienkārši tā bija ievirzījuši… Ārsti uzmanīgi klausījās, viņš redzēja, ka tiem ir interesanti, brīdi pa brīdim tie kaut ko pierakstīja, pēc tam uz ilgu laiku nolika zīmuļus pie malas.
— Saprotiet, ka man, pēc visa tā, ko jums teicu, nav bīstami uz dažiem gadiem būt ārpus zinātniskās darbības loka. Atgriezies viegli ieņemšu vietu uz jau uzceltā pjedestāla… Averovam citādi. Viņam viss atkarīgs no tā, ko viņš šeit paveiks vai arī nepaveiks. Divos trijos gados rodas jauni zinātnieki, jauni virzieni, uzkrājas kolosāls jaunas informācijas daudzums… Ja mūsu problemātikā strādātu tikai mēs ar Averovu vien, bet varat iedomāties, cik ir tādu! Ekspedīcijas starta dienā mēs bijām pārējiem priekšā, turpretī pēc atgriešanās neizbēgami izrādīsimies astē. Paši zināt, ko tagad nozīmē kādu" panākt! Mani tas vairs neuztrauc, bet Averovu — ļoti, un viņam arī ir jāuztraucas. Es lieliski viņu saprotu, jo pašam tāpat ne zinātniskie darbi, ne atklājumi, nedz akadēmiskās zināšanas nav no gaisa nokritušas. To visu esmu paveicis pats, pateicoties ne tikai spējām un mākai strādāt, bet arī — godkārei. Averovs ir ne mazāk godkārīgs kā es, pat vairāk, jo viņa godkāre ir jauneklīga un kaislīga, krietna zinātniskā godkāre. Manējā jau paguvusi novecot un atdzist. Es baidos par to, ka viņš pašlaik sēž pie mēraparātiem un iekārtām, novēro un interpretē, bet, tiklīdz nolems, ka radusies kritiskā situācija un tuvākajā laikā var notikt uzliesmojums, iedarbinās savu aparatūru, un galu galā
viņš tiks morāli attaisnots gan savās, gan citu acīs — jo būs izglābis cilvēci!
Taču situācija var arī nebūt kritiska, tikai viņš no- .lems pretējo, jo viņam būs ļoti spēcīga, lai arī neapzināta, vēlēšanās… Ja es atrastos blakus, varētu to novērst. Bet, ja es sēdēšu tur, kas fad nodibinās kontaktu ar jūsu vadītājiem, kas… Par to «gan jau tiku runājis. Vai tagad saprotat, kas mani uztrauc un kāpēc man pēc iespējas ātrāk nepieciešami kontakti?
— Bez šaubām, mēs visu saprotam. Tagad uzdosim dažus jautājumus.
— Ar prieku atbildēšu …
* * *
Ārsti sēdēja kabinetā vieni paši. Šuvalovu bija aizveduši sanitāri.
— Protams, ka mūsu tiesnesis nav apveltīts ar īpaši gaišu prātu, — teica viens, — taču šoreiz viņš nav kļūdījies. Kurš gan te varētu kļūdīties? Tik lieliska slimības aina … Par ko tu domā?
— Es skatos. Palūkojies arī tu — cik brīnišķīga ēnu rotaļa uz sienas.
— Saule spīd cauri lapām. Jauki.
Viņi brīdi klusēja, izbaudot skatu.
— Aizvelc līdz pusei ciet aizkaru. Vai nav tiesa, nu ir vēl labāk?
— Lielisks kontrasts… Jā, tu runāji par slimības ainu. Tā ir pārāk lieliska.
— Vai tev radušās kādas šaubas?
— Viss atkarīgs no pieņēmumiem. Tas, ko viņš runāja, veido diezgan stingru sistēmu — kā bijām vienojušies, es sekoju izklāsta un secinājumu loģikai un motivācijai. Jā, ļoti stingru sistēmu <s
— Psihiskajās slimībās tā nemaz nav tik reta parādība.
— Piekrītu. Tomēr …
— Vai patiešām tu gribi noticēt kaut vienam viņa vārdam? Tas ir tāds pats cilvēks kā mēs.,. tikai diemžēl slims. Murgi, uzmācīgas idejas ,..
— Nesteigsimies ar diagnozes noteikšanu.
— Zini ko, ja man jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu noticēt atnācējiem no citas, augstāk attīstītas pasaules, vai diagnosticēt paranoju, tad visdrīzāk izvēlēšos otro. Nesaprotu, kas tevi mulsina.
— Neaizmirsti, ka mans dēls ir astronoms.
— Lieliski to atceros. Un tad?
— Lai viņš parunā ar slimnieku.
— Vai gribi sarīkot ekspertīzi?
—■ Mēs taču esam speciālisti tikai savā jomā. Ja viņš murgo, tad noteikti lielākā vai mazākā mērā pārkāps zinātnes atzinumus. Mēs ar tevi neko neievērosim, bet speciālists sapratīs.
— Labi, tu mani pārliecināji. Galu galā, laiks mums ir. Pat ja mēs būtu pārliecināti, ka viņš ir absolūti normāls, likums mums to neatļautu izlaist bez pilnas apsekojuma programmas^ reiz jau viņš nosūtīts šurp oficiāli, nevis ieradies pats.