Viņš tūlīt pat saņēmās-un nomierinājās. Jā, tādi viņi ir, un neko nevar darīt. Nav jēgas uz viņiem dusmoties. Uz bērniem nevajag dusmoties, tie jāaudzina. Ja šos cilvēkus nāksies glābt pret viņu pašu gribu, ekspedīcija tā arī rīkosies. Uguni bērniem dažkārt atņem ar varu, un tas nav cietsirdīgi.
Neviens viņu negrib uzklausīt. Un, tomēr viņš piespiedīs to darīt. Uzklausīt, saprast, noticēt, paklausīt.
Kā gan viņš to panāks?
Maznozīmīgs noziegums. Tātad, ja notiek svarīgs noziegums, tad Līmeņa Sargātāji tomēr par to interesējas.
Pieņemsim, ka tā tas ir.
Kāds noziegums ir visbriesmīgākais?
Slepkavība — viņš nodomāja un no šī vārda nodrebēja.
Slepkavība. Atņemt cilvēkam dzīvnbu. Pārvērst cilvēku, dZīvu un saprātīgu būtni, ne-dzīvā, ne-saprātīgā, ne-būtnē. Slepkavība. Noziegums pret dzīvību — pret to, kam esam pateicīgi par savu eksistenci. Noziegums pašam pret sevi, pret ikvienu dzīvu cilvēku.
Varbūt tu tiešām esi jucis prātā? — Šuvalovs sev vaicāja. Sēdi un mierīgi prāto par slepkavību. Tu esi dižākās, humānākās -kultūras daļiņa, turklāt nebūt ne pati neievērojamākā, — un mierīgi domās izrunā briesmīgo* vārdu un nezaudē samaņu, tevi nepārņem riebums pašam pret sevi. Nē — tu noteikti esi nenormāls.
Kas cits atliek? — viņš atkal sev vaicāja. Kas atliek, ja es esmu atnācis un kliedzu, bet no manis novēršas?
Vai tad tu nopietni uzdevi jautājumu: «Kas cits atliek?» It kā visu laiku būtu nopietni domājis par slepkavību? Tas taču bija tikai joks, viegla domu izvirtība, bezatbildīga, bet nekaitīga!
Taču viņš jau saprata, intuitīvi sajuta, ka šī doma nav radusies tāpat vien. Ka tā nav joks un kļūst ar katru mirkli nopietnāka. Tā šķietami nejauša vārdu kombinācija, aprauta doma, tūlīt pat atkal atmests briesmīgs pieļāvums atgriežas vēl un vēl, pavēršas te ar vienu, te ar citu šķautni, un tu sāc pie tā pierast un ieraugi ne vien trūkumus, bet arī pozitīvās īpašības, un šo pozitīvo kļūst aizvien vairāk, bet slikto — mazāk, un galu galā izrādās, ka tikai tā arī var^domāt un ne citādi, un dzimst hipotēze, un tu sāc tai radīt matemātisko aparātu — un rodas teorija …
Vai tā nebija ar nejauši atklāto Kristiansena grāmatu?
Kāds tam sakars ar Kristiansenu, viņš domās sašuta, un kāds sakars ar slepkavību?
Tomēr domas atkal un atkal atgriezās pie tā.
Nogalināt cilvēku nozīmē vispirms nonāvēt pašam sevi. Nogalināt cilvēku sevī. Patiešām, vispretīgākais noziegums pret… pret absolūti visu.
Jā, jā. Tā ir.
Tu runā par slepkavību ar rīcību. Ar sitienu vai vēl kā citādi. Ir taču kaut kādi nonāvēšanas paņēmieni.
Interesanti, vai tas ir grūti? Vai viņam pa spēkam?
Slepkavība ar rīcību. Bet vai pasīvi gaidīt ir labāk?
Tu nevienu neaiztiksi. Samierināsies. Mierīgi sēdēsi. Paies divas nedējas. Tevi izlaidīs. Tu atradīsi savējos, vai arī viņi atradīs tevi. Atgriezīsies uz kuģa…
Izglābsies. Nenogalināsi sevī cilvēku. Saglabāsi to par prieku sev un visiem pārējiem.
Bet šie cilvēki aizies bojā. Lēnā, nežēlīgā nāvē.
Vai tāda izeja ir labāka?
Viņš drūmi pavīpsnāja.
Ja uz mirkli apklusina jūtas un ļauj vaļu prātam, kļūst skaidrs: labāk nonāvēt vienu, nekā daudzus. Pat ja to vienu nogalini ar savām, bet pārējos — ar viņu pašu rokām.
Lai arī prāts visu skaidri novērtē; tomēr nevar izraut jūtas, atmest audzināšanu, apgriezt otrādi morāli. Var lieliski saprast, ko tieši vajag darīt, — un tomēr nespēt to izdarīt.
Tu nespēj, viņš sev teica. Nevari. Lai kā arī piekristu šai domai — nevarēsi.
Tu esi mūslaiku cilvēks — labs, labestīgs, vājš.
Ko gan lai dara? Ko lai dara?
Pagaidi..* Jā, cik tālu var aizvest domas, ja tās nekontrolē, ļauj tām vaļu, — tev taču nav vajadzīga cilvēka nāve!
Tev vajadzīgs, lai noticētu taviem nolūkiem — ar to pilnīgi pietiks!
Tu nevienu nenogalināsi. Tikai centīsies pēc iespējas ticamāk iztēlot, ka gribi nogalināt.
Ticami attēlot.
Ja tikai zinātu, kā to darīja!
Tūlīt atgriezīsies astronoms. Jāuzbrūk tam un jāizdara kaut kas tāds …
Teiksim, jāsaņem aiz kakla un jāsaspiež. Protams, viegli.
Nē. Viņš ir daudz jaunāks un spēcīgāks. Viņš tūlīt pat atraus tavas rokas un aizies. Ar to viss beigsies.
Iesist?
Ar ko? Te nav nekā, vienīgi matracis, galds piestiprināts pie grīdas, Arī krēsls. Te viss domāts psihiski slimiem.
Nu, kaut vai ar dūrēm.
Cik riebīgi…
Šuvalovam kļuva nelabi.
Tomēr — būs jāizšķiras!
Viņš sažņaudza dūres un vairākas' reizes iesita gaisam. Piecēlās. Nolika matraci uz galda un sāl^ sist pa to. Nošķaudījās: nāsīs bija iekļuvuši putekļi, iesita vēl dažas reizes.
Pa matraci sist ļoti vienkārši. Tā arī vajadzēs iztēloties — ka sit pa matraci. Vienreiz, otrreiz, Un pietiek …
Šuvalovs satrūkās: viņš bija izdzirdis soļus.
Nāk. ..
Viņš tuvojās durvīm.
Tās atvērās. Astronoms ienāca atmuguriski: rokas viņam bija aizņemtas, jo viņš stiepa kaudzi grāmatu un vēl kaut ko, tādu kā čemodānu vai plakanu koka kasti.
Kaste!
Šuvalovs viņam neļāva pagriezties. Parāva kasti. Grāmatas nokrita uz gaiteņa grīdas: astronoms stāvēja uz sliekšņa un pat nebija paguvis ienest savu kravu.
Šuvalovs aizmiedza acis un ar pārvērstu seju iesita viņam ar koka čemodānu.
Astronoms laikam iekliedzās. Šuvalovs iesita vēlreiz. -Viņš tā nemaz negribēja, iznāca pats no sevis.
Kaste izjuka. Izbira kaut kādas plāksnes, stikli, vadi…
Aizsedzis pakausi ar rokām, astronoms nedrošiem soļiem skrēja prom pa koridoru. Viņš kliedza paklusā balsī, it kā kautrētos.
Šuvalovs grīļodamies piegāja pie galda. Apsēdās. Nolaida galvu uz rokām. Viņam bija slikti un gribējās raudāt kā mazam bērnam …
Saule jau bija uzlēkusi, kad divi kuteri, meklējot ērtāku nosēšanās vietu, apstājās gaisā virs meža.
Lejā kaut kas kustējās. Cilvēki. Daudz cilvēku. Vairāk, nekā to bija palicis, kad kapteinis iekāpa kuterī un devās uz kuģi.
Mazais kuteris nosēdās pirmais.
>
Tūlīt pat pa kupolu trāpīja smaga bulta.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Tas vēl nebija karš. Acīmredzot vietējā vara bija kāda iemesla dēļ atsūtījusi šurp savus cilvēkus — iespējams, tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka neviens nepārkāpj aizliegumu —, bet tie uzdūrušies puišiem, kas gaidīja manu atgriešanos. Varbūt puiši tika izsekoti, nezinu. Par laimi, šim karaspēkam šaujamo ieroču nebija, lai gan, kā izrādījās vēlāk, vispār tie šeit eksistēja. Uzbrucēji šāva no stopiem bultas gandrīz vai rokas resnumā, bet puiši svieda viņiem ar zariem un dažādu drazu. Tas viss notika tā, it kā gan uzbrucēju,- gan aizstāvošos galvenais uzdevums būtu — nekādā ziņā netrāpīt nevienam cilvēkam, tādēļ cīņā nebija ne nogalināto, ne ievainoto. Kā mēs pēcāk pārliecinājāmies, uz šīs planētas kari drīzāk atgādināja šaha spēli, kur karojošo pušu izredzes tika vērtētas pēc zināmiem noteikumiem un par uzvarētāju atzīts tas, kurš ieguvis visvairāk punktu. Manuprāt, tas nemaz nebija tik muļķīgi, kā pirmajā acu uzmetienā varēja likties.
Pagaidām cīņa norisēja ar mainīgiem panākumiem, un nezinu, pie kāda rezultāta šis savādais karš (pēc mana laikmeta terminoloģijas) būtu novedis, ja nebūtu ieradušies mēs.