— Nē, gluži vienkārši es neprotu vārīt ēst.
Tomēr nācās riskēt: bija ļoti nepieciešamas darba-
rokas. Es klātesošajiem — arī puišiem un meitenēm, kuri bija bezgala lepni par to, ka spējuši pretoties sardzei un uzvarējuši (lai gan ar gaisa desantnieku palīdzību) — teicu:
— Ir tāda doma — mums vajag to visu atrakt.
Norādīju uz pauguriņu, uz vecā kuģa kapu.
— Mēs neesam arheologu ekspedīcija, — iebilda Uve Jorgens.
. Es sacīju:
— Mani taisni satriec bruņinieku laikmeta labāko pārstāvju erudīcija. Tāpat kā viņu veselais saprāts. Tomēr tas nav tik muļķīgi, kā varētu sākumā likties.
Uve Jorgens nepadevās:
— Pat elementāri taktiski apsvērumi neatļauj palikt tur, kur drīzumā var ierasties pretinieka pārspēks.
— Ne jau nu drīzumār — es iebildu. — Neaizmirsti, ka viņiem te nav ne motorizēto kājnieku, ne desantnieku.
— Labi, — viņš piekrita. — Un ko mēs iegūsim?
— Iespējams, ka neko, — atzinos. — Bet varbūt kaut ko ari iegūsim.
— Tu tā domā?
— Man tomēr ir kāds priekšstats par to, kā tajā laikā tika apgādātas ekspedīcijas. Loģiski, ka v cilvēkiem, kuru mērķis bija atrast apdzīvošanai derīgu planētu un to kolonizēt, bija jābūt speciāli sagatavotiem, vai piekriti? Tas, savukārt..,
Es nepabeidzu: Bruņinieka acis iezibējās, un es sapratu, ka viņš uztvēris manu domu.
— Turklāt, — es piebildu, lai viņu galīgi sakautu, — ja mēs gribam acumirklī no šejienes evakuēties, tad Bucefāls jāatstāj, to kuterī neiebāzīsi.
Tā jau biju domājis: ne Uve, ne Mūks ar Georgu tagad labprātīgi nešķirtos no zirga. Vairāk sarunu par atkāpšanos nebija.
Te bija sausa un viegli rokama smilšu grunts. Padomājuši mēs pieņēmām, ka kuģa priekšgals atrodas tur, kur jau bija rakts, — par to liecināja tikko manāmais borta liekums. Bija jāmeklē lūka. Nezinājām, kur tā var atrasties, bet nolēmām, ka aptuveni vienas trešdaļas kopgaruma attālumā no priekšgala. Protams, tas bija tīri intuitīvs lēmums, tomēr mēs sākām rakt, atstājuši sardzē tikai divas meitenes.
Noņēmāmies līdz vakaram, pierakāmies pie borta citā vietā, taču sev par sarūgtinājumu, lūku neatradām. Tagad rakums bija jāpaplašina, un to nolēmām atlikt līdz rītam. Satumsa, un gribot negribot darbi bija jāpārtrauc.
Iekūrām ugunskurus, šā tā pavakariņojām, pēc tam vēl ilgi sēdējām, skatoties- liesmās un domājot katrs savu domu. Piteks nemanāmi aizmiga pie ugunskura,. viņam tas nebija nekas neparasts. Mūks krekšķinādams
izveidoja guļvietu no skuju zariem, bet virs tās — kaut ko līdzīgu pārsegam no tā paša materiāla, un drīz arī viņi ar Georgu bija aizmiguši. Uve Jorgens, kaut ko norūcis par komforta līmeni, devās gulēt lielajā kuterī, un mēs ar Annu palikām pie ugunskura vieni, jo puiši ar meitenēm bija aizgājuši gulēt uz citu vietu — laikam kautrējās no mums. Annu tie līdzi neaicināja, un es sapratu, ka viņiem tās liktenis jau izšķirts, tikai nezinu, vai uz ļaunu vai labu.
Man gan tā nelikās, un domāju, ka Annai arī ne. Sēdējām klusēdami, pat blakus ne, un tikai retumis palūkojāmies viens uz otru, bet galvenokārt raudzījāmies ugunskurā, kur izdegušie zari pārvērtās oglēs. Man tik un tā vēl divas stundas vajadzēja būt nomodā, jo biju noteicis, ka pirmajā sardzē stāvēšu pats. Anna droši vien nezināja, ko lai dara. Man arī nebija nojēgas.
Galu galā, mēs bijām pazīstami tikai nepilnu dien-, nakti, un es nezināju, kāda ir viņas attieksme pret mani, ja neņem vērā dabisko cieņu, kas viņai bija jāizjūt vismaz tādēļ, ka esmu ieradies no tālienes, no citas pasaules un zinu daudz ko tādu, par ko viņa nav pat sapņojusi. Taču, no sievietes viedokļa, tam visam var būt kāda nozīme, bet var arī nebūt. Tas vēl nav iemesls viņai tuvoties. Tiesa, man bija tāda sajūta, ka pašlaik viņa būtu man nākusi līdz, neteikdama ne vārda, un visu, kas būtu noticis pēc, uztvertu ne tikai kā neizbēgamu, bet arī kā dabisku atrisinājumu. Taču es lieliski sapratu, ka tas vēl neko nenozīmē: viņai diena bija neparasti sākusies, neparasti turpinājusies un, pilnīgi likumsakarīgi, tikpat neparasti varēja arī beigties. Diena, kurā viss notika pirmo reizi, un meitene laikam bija tik apmulsusi, ka nebrīnītos, ja tagad vēl kaut kas notiktu ar viņu pirmo reizi.
Viss bija tā. Tikai es — tā — negribēju.
Man ir bijuši piedzīvojumi, gan manā laikā, gan arī šajā, jaunajā, laikmetā. Tos var pārdzīvot, bet tā vēl nav pati dzīve. Dzīvei nepieciešams kas cits. Pašlaik — es jutu —, tāpat kā kādreiz ar Naniku, man bija vajadzīgs kaut kas cits. Turklāt uz mūžu, līdz nāvei. Lai gan mēdz teikt, ka tās ir muļķības un aizspriedumi vien (es pats arī savā laikā tā domāju), ar gadiem kļūsti gudrāks. Un kļūsti alkatīgs — gribi visu, ne tikai to, kas atrodas virspusē.
Es zināju, lai cik vienkārši tagad tas arī būtu, es viņai nepieskaršos. Zināju arī, ka tāds vakars var neatkārtoties. Ka rīt viņa, visticamāk, raudzīsies manī gluži citām acīm un ar atvieglojumu domās par to, ka šis vakars beidzies tieši tā un ne savādāk. Ka tuvības var nebūt nekad, īpaši ja vēl ņem vērā, ka neviens no mums nevarēja pateikt, cik ilgs vai īss būs šis daudznozīmīgais «nekad». Es visu to zināju, bet vēl labāk zināju, ka būs tā, kā esmu nolēmis. Tāpēc jau iepriekš noteicu sev dežūru.
Tagad sēdēju un raudzījos ugunskurā, un mana plauksta glāstīja nevis viņas pirkstus, bet man blakus guļošā stopa gludo laidi.
Tas notika tāpēc, ka man nebija nepieciešama vienkārši sieviete, pat ne dzīvesbiedre, kā bija kādreiz pieņemts teikt. Man bija vajadzīgs pavadonis laikā, un tā varēja būt tikai viņa. Ja vien viņa to saprastu un gribētu.
225
Ir ļoti slikti, taisni briesmīgi — pēkšņi pazust no sava laika. Tā nevar dzīvot. Neiespējami apzināties, ka esi palicis viens no vesela laikmeta. Ka zudis viss: cilvēki, mērķi, dziesmas, grāmatas. Tas ir dzīvs tikai tavā atmiņā. Dzejoļus, kurus tu atceries, nezina un neatceras neviens no daudzajiem miljardiem cilvēku, jo ļoti maz dzejoļu pārdzīvo gadu tūkstošus. Vārdi, kas sacīti tavā
8 — 2043
klātbūtnē, sen ir miruši un aizmirsti. Neviens vairs nedzied tās dziesmas, kuras tev, tavai paaudzei un vēl citām paaudzēm tik daudz nozīmējušas. Visa tā it kā nemaz nebūtu bijis …
Klusi pie sevis sāku dziedāt:
— īsās maija naktis pagājušas, Kaujas norimušas sen …
Būtu varējis dziedāt skaļi — mana dziesma te nevienam neko neizteica. Man nebija, kam to dziedāt, vienīgi pašam sev. Nebija, ar ko to atcerēties, tikai pašam ar sevi. Tiesa, viens cilvēks bija, ar kuru kopā būtu varējis to darīt, ja mēs uzdrošinātos pārkāpt klusībā novilkto robežu starp mums. Taču tās nebija tādas atmiņas, kurās gribas kavēties. Lai gan vientulība laika ritumā bija mokoša un tāpēc mūs abus brīžiem traki vilka vienu pie otra, mēs paukojāmies nopietni un mūsu espadronu asmeņi bija kā nākas uzasināti, tomēr nopietni viens otru neievainojām (ne tāpēc, ka nespējām, bet tāpēc, ka negribējām). Viņš arī būtu varējis kaut ko nodziedāt, jo reizēm tāpat kā es pie sevis dungoja, bet tās bija citas dziesmas, un kopā mums nebija, ko dziedāt.
Man varēja palīdzēt tikai Anna.
Nebija nekāda nelaime, ka arī viņa nezināja ne manas dziesmas, ne manus dzejoļus — ne jau manis sacerētus, bet tos, kam tagad biju vienīgais īpašnieks —, nezināja no tiem neko. Anna bija mana laika cilvēks — tik dīvaini, līdz sīkumiem līdzīga tai meitenei, kura droši vien atradās viņas senču skaitā. Man nevajadzēja pārvarēt nesaderības barjeru, kas eksistēja neatkarīgi no mūsu gribas starp mums visiem — starp katru no mums un šī laikmeta cilvēkiem, starp katru no mums