un šīs planētas cilvēkiem un vēl starp mums pašiem. Te šis barjeras nebija. Turklāt Anna bija ļoti jauna, varbūt pat pārāk jauna man, bet tas nozīmē, ka viņai bija laiks, lai pārņemtu no manis nepieciešamo, kļūtu par manu līdzgaitnieci laika ritumā, lai es nebūtu šeit viens, lai mēs būtu divi. Būt divatā ir lieliski, un ne velti senatnē tajā valodā, kurā es runāju tur, mājās, bez vienskaitļa eksistēja vēl pat īpašs divskaitlis. Es gribēju būt divatā, zināju, cik labi ir pūst uz gailošām oglēm, kad to daudz, — tās aizkvēlojas, un uzliesmo viss pārējais. Ir labi uzpūst liesmu ugunskurā, bet nedrīkst pūst uz sveci — tā nevis uzliesmos, bet nodzisīs. Un nedrīkst pūst už sērkociņu, tas nedegs spožāk. Jāpagaida, kamēr no tā uguns aizdegsies cita, nopietnāka degviela.
Un es negribēju pūst uz sērkociņu, gribēju nogaidīt, līdz tas iedegas pa īstam. Lai gan zināju, ka viņas acīm un sajūtām arī sērkociņš var likties par ugunskuru, jo arī tas var apdedzināt. Viņā pašlaik liesmoja Sērkociņš, bet ar to nesadegsi. Es to zināju, viņa ne.
8*
227
Tāpēc mēs sēdējām divatā pie ugunskura un es nerunāju to, ko gribēju, kas manī rūga, kūsāja, rāvās ārā. Iespējams, ka aplami izpratu dzīvi. Man likās, ka viss noris nepareizi — viena nakts starp divām neparastām dienām, kad nezini, kas būs rīt, kur tu atradīsies, kādi apstākļi un kā piespiedīs tevi rīkoties. Likās, ka tādā naktī nedrīkst runāt par mīlestību, jo neko nevarēsi solīt, nevarēsi būt godīgs līdz galam. Vispirms jātiek galā ar visu pārējo, dzīve jānoslīpē līdz kalnu kristāla dzidrumam, tā jāizveido stipra un droša un tikai tad var runāt par to, ko tev nozīmē mīļotā. Viņa tev ir viss, tu gulies un celies ar labām domām un jūtām par viņu, jo vairs nespēj prātot par to, vai viņa ir skaista vai nav, vai ir laba vai ļauna, gudra vai ne pārāk. Tas viss nav svarīgi, šīs kategorijas vairs neeksistē, viņa tavā
apziņā paceļas līdz mātei: māti neapspriež… Tikai tad var runāt par to, ka arī es gribu būt viņai viss — viņas vējš un saule, vārds un doma, grāmata un spogulis, ka viņa man ir visa pasaules matērija un tās tukšums* kas man līdz galam jāpiepilda, Visuma brīnišķīgā vienkāršība un sarežģītība, viņas dzīves mērķis, tās attaisnojums un saturs… Tikai tad man būs tiesības par to runāt.
Droši vien tas bija aplami. Droši vien vajadzēja tūlīt pat, tur naktī pie ugunskura mežā, visu pateikt; bet es nespēju. Ne vienmēr apziņa pārtop darbībā. Varbūt nespēju tāpēc, ka ilgos gados biju aizmirsis izrunāt šos vārdus — nebija iemesla. Iespējams, kāda nozīme bija tam, ka reiz jau biju gatavs tos pateikt — tai, pirmajai viņai, bet tā nebija ļāvusi, un tagad es gluži vienkārši baidījos.
Pagriezos pret Annu un sacīju:
— Ej nu gulēt. Citādi rīt visu nogulēsi.
Viņa paskatījās manī, tad paklausīgi piecēlās.
— Uz kurieni? — viņa klusi vaicāja.
— Es tavā vietā apgultos mūsu kuterī. Man tik un tā jāstāv sardzē, bet pēc tam es kaut kur nosnaudīšos.
— Tu vari nākt tur. Nē, tikai nedomā …
— Es arī nedomāju. Nē, apgulšos tā vietā, kurš stāsies sardzē. Vai arī ielīdīšu Melajā kuterī, kur vietas diezgan.
Viņa pamāja.
Piegāju viņai klāt un vaicāju:
— Vai tu neapvainojies?
Un nodomāju — vai tikai tie nav murgi? Kāpēc es muļķojos? Te ir viņa, te esmu es. Un starp mums ir vienīgi plāna drēbju kārta un gaiss. Un …
— Nē, — viņa atteica, — kas tev prātā!
—: Es tevi mīlu, — sacīju, lai sevi attaisnotu. — Un gribu, lai mēs vienmēr būtu kopā.
Vipa klusi atbildēja:
— Man liekas, es esmu laimīga …
Un es sapratu: lai kas ari notiktu vēlāk, šo brīdi es atcerēšos mūžam. Ja man galu galā nāksies mirt no ievainojuma vēderā vai no pārnovas uzliesmojuma, es tik un tā atcerēšos klusi teiktos vārdus: «Man liekas, esmu laimīga …».
— Gaišus sapņus, — novēlēju. — Vai ieslēgt sildītāju?
— Nē, — viņa atteica. — Man nav auksti.
— Arlabunakti.
Atgriezos pie ugunskura. Iekliedzās naktsputns, garām aizlidoja naktstauriņš, un atkal bija kluss.
* *
Tagad pa īstam paliku vienatnē. Vairs negribējās dziedāt, dežūra neprasīja īpašu spēku saspringumu: pretinieks (ja vien tā var nosaukt cilvēkus, kas vispār nav domājuši tevi nogalināt) nakti nenāks. Arī plēsoņu te acīmredzot nebija, katrā ziņā ne viņus pašus, ne arī viņu pēdas nebija manījis pat tāds speciālists kā Piteks. Vajadzēja ar kaut ko nodarboties, lai īsinātu laiku līdz tam, kad varēs modināt maiņu.
Piegāju pie trofeju ratiem. Mēs tos atvilkām šurp, kad ievajadzējās lāpstas. Ratos atradās vēl divi vara katli, ducis māla un viena alumīnija krūzīte. Tā laikam bija loti vērtīga, ja ņem vērā tās vecumu: diez vai viņi te mācēja kausēt alumīniju. Savāda civilizācija, kur māla trauki sekojuši alumīnija traukiem, nevis otrādi. Vēl bija pārnēsājams krēsls, kāpostgalvas, daži apaļi maizes klaipi, muciņa ar sālītu gaļu un vairākas kopā sasietas rupjas segas. Un vēl kāds dīvains priekšmets.
Tas bija līdzīgs koka čemodānam, plakans, taisnstūrains, ar rokturi augšpusē un trijkāja balstu, kas man atgādināja fotoaparāta statīvu. Čemodāna vāks bija melns un gluds, tas likās gatavots no stikla vai tam līdzīga materiāla, tikai nebija viengabalains — to veidoja daudzi mazi stikliņi, iedarināti koka rāmī. Vāks bija cieši noslēgts, un es krietni noņēmos, līdz dabūju vaļā čemodānu. Tā iekšpuse bija izklāta ar smalku metālisku sietu, un no katra stiepļu krustojuma augšup slējās īsa, smalka adatiņa. Centrā bija piestiprināta metāla puslode — tā iegūla sietā kā zirneklis tīklā. Vairāk nekā čemodānā nebija. Netiku gudrs, kam tāda konstrukcija varētu kalpot. Paraustīju plecus, aizvēru vāku,
noliku čemodānu ratos un atkal sāku dungot.
* * *
Nakti mūs neviens netraucēja, un mēs kaut cik dabūjām izgulēties. Nākamajā dienā mūsu neuzvaramā karaspēka labākā daļa mūs pameta.- Nedrīkstējām zaudēt laiku, un trijotne — Mūks, Georgs un Piteks — devās prom, lai izpildītu uzdevumu.
Mums bija nepieciešama informācija, iespējami vairāk informācijas. Rokoties zemē un cīnoties ar vietējiem, neaizmirsām savu pamatuzdevumu: nokļūt līdz šejienes valdniekiem un tiem pierādīt, ka draud nāves briesmas un evakuācija ir neizbēgama. Lai sarunātos kā līdzīgs ar līdzīgu, vismaz lai panāktu sarunu, mums bija jāzina daudz vairāk, nekā zinājām pašlaik. Ejot uz sarunām, vienmēr pēc iespējas labāk jāpārzina pretinieka vājās vietas un vajadzības gadījumā tās jāizmanto, dažkārt delikāti, bet dažkārt arī rupji. Loģika vien nekad nav izšķīrusi nevienas miera konferences likteni, sava loma bijusi gan jūtām, gan viltībai, gan vai nu mazums kam vēl. Reti kad no sarunām bijis atkarīgs tik daudz kā pašlaik, un mēs nebūt nevēlējāmies iet uz tām ar neveiksmes priekšsajūtu. Citiem vārdiem sakot, negribējām uzsākt spēli pretinieka laukumā, iepriekš nepavērojuši tā komandu un nenosēdi- nājuši tribīnēs mūsu līdzjutējus ar pietiekami skaļām rīklēm.
Kā bijām nolēmuši vēl uz kuģa, Mūks devās vismaz uzmest skatienu tuvākajiem lauku ciematiem. Spriežot pēc tā, ko stāstīja vietējie puiši, te dzīvoja tādos kā laukstrādnieku ciematos, kā sādžās ar piemājas lauciņiem, bet ne viensētās, kas būtu ļoti sarežģījis mūsu uzdevumu. Mūkam bija jāskatās un jāklausās, pie viena arī jābilst pa vārdam. Pie zemniekiem viņš devās ar prieku, teikdams:
— Pilsētnieki ir makten viltīga tauta. Pagāni tādi. Man ar zemniekiem parocīgāk. Pats no tiem esmu cēlies, un ar zemniekiem mēs visus laikus esam pārdzīvojuši.