Viņš devās prom jāšus, samainījis tērpu ar vienu no puišiem. Uve Jorgens jūtami sanīka.
Georgs un Piteks ar kuteri devās uz galvaspilsētu. Viņi paņēma sev līdz vienu meiteni par ceļvedi un arī pārģērbās pēc vietējās modes. Viņi bija trīs, un nācās viņiem dot lielo kuteri. Viņiem bija jānomaskē kuteris kaut kur ārpus pilsētas, bet pašiem jāpaklaiņo ap valdības rezidenci, jāizpēta, vai tur iekļūt viegli vai grūti, un jānoskaidro, vai tur nav Šuvalova. Ja viņa tur nebūtu, tad pret vakaru vai otrā dienā- viņiem jāatgriežas, bet, ja viņš atrodas tur, tad jāmēģina viņu atbrīvot un jāpilda viņa norādījumi. Pilsētā ieteicams staigāt pa vienaiņ, lai neatstātu kuteri bez uzraudzības, jo mēs nevarējām atļauties pazaudēt galveno transportlīdzekli. Pats nolēmu vēl aizkavēties, jo man nedeva mieru zemē iegrimušais kuģis.
Kad viņi bija prom, mēs ar Uvi Jorgenu un pārējiem puišiem ķērāmies pie saviem izrakumiem. Trīs puiši mūsu kombinezonos izskatījās diezgan ērmoti: neierasti platās bikses un piedurknes ļoti traucēja kustības.
Lūku atradām tikai vakarpusē. Nācās krietni noņemties, līdz to atvērām. Varu droši teikt, ka mēs ar Bruņinieku parādījām krietnas izgudrotspējas un tehnisku asprātību. Bija jau laiks doties pie miera, taču mēs nevarējām nociesties un, aizraidījuši pārējos gulēt, apbruņojāmies ar lukturiem un ielīdām kuģī.
Tas nebija pilns ar zemi, kā es gaidīju. Senā konstrukcija bija godam izturējusi gadsimtiem ilgo pārbaudi. Zemes vietā kuģi pildīja klusums. Mirušais gaiss tajā bija nekustīgs kā piramīdu gaiteņos. Šis kuģis nebija pielāgots horizontālam stāvoklim, un mums tajā viss sajuka, — nevarējām uzreiz saprast, kur grīda, kur griesti. Jo vairāk tāpēc, ka mums ierastā konstrukcija ar autonomo gravitāciju ļoti atšķīrās no tā, ko redzējām šeit. Klīdām, minot un neuzminot, paretam pārmijām kādu vārdu, bet vairāk klusējām. Jutāmies tā, it kā staigātu starp miroņiem.
Likās, mēs mierīgi būtu varējuši ieekonomēt divas dienas un nerakt vaļā šo senatnes pieminekli. Jo tas bija tukšs. Par to nebija jābrīnās: visam, ko cilvēki bija atveduši līdz, vajadzēja kalpot jaunajā vietā, un droši vien tas arī kalpoja. Kuģis bija izģērbts burtiski līdz ribām. Pat norauts sienu, griestu un grīdas apšuvums, visur redzams tikai metāls, pa kuru savienojoties un šķiroties vijās enerģētiskie, informatīvie un citi kabeļi.
Mēs devāmies aizvien tālāk. Atšķirībā no mūsu kuģa dzīvojamās telpas te atradās tuvāk lūkai, bet vadības — izvirzītas tālu uz priekšu jeb uz augšu, ja vēlaties. Kad ceļā sāka parādīties līdz galam nedemontētas pultis ar aparātiem — vairāk ar dzinēj iekārtām, nevis enerģētiskajām —, mums bija skaidrs, ka ejam jau pa vadības nodalījumiem. To bija pavisam maz. Tas saprotams, ņemot vērā, ka gan enerģētika, gan dzinēji kuģim, kurš nevarēja izkļūt ārpus trīsdimensiju telpas, bija daudz primitīvāki par mūsējiem. Toties pats kuģis, tā konstrukcija un šķērssienas izskatījās masīvākas: tās aprēķinātas daudzu desmitu gadu ilgam lidojumam un bija būvētas ar solīdu rezervi.
Beidzot nokļuvām līdz galam — nodalījumā, no kura varēja iet tikai atpakaļ. Tas bija vadu pilns konuss. Apšuve bija viegli deformēta. Ari šeit nebija nekā interesanta.
Atgriezāmies blakusnodalījumā, acīmredzot te kādreiz atradušies astronomiskie instrumenti un aparāti, es to nopratu pēc dažiem atlikušajiem paliktņiem. Uve Jorgens mani apgaismoja ar savu lukturi un teica:
— Jādomā, ka esi apmierināts.
Viņa tonis bija tieši tāds, lai es neapvainotos, bet arī saprastu, ko viņš par to visu domā. Atbildēju:
— Faktiem jātic, un tomēr vēl neesmu pārliecināts, ka viss velti. Mēs tikai neesam kā nākas padomājuši.
— Iemeslu- var atrast vienmēr, — Uve piebilda.
— Es jau netaisnojos, — paskaidroju. — Tikai es vienmēr esmu uzticējies intuīcijai…
— Galu galā, nav nekā briesmīga, — Bruņinieks mani mierināja. — Mums šis blāķis vēl var noderēt, jo tajā var lieliski nocietināties, ja mums klāsies plāni.
Man tas īsti nepatika.
— Tu runā tā, it kā mums neizbēgami būtu jākaro ar Otro Dāla planētu. •
— Tā arī būs, — Uve Jorgens teica. — Kā gan savādāk? Mēs taču esam jau sākuši.
— Es, piemēram, ceru, ka vēl varēsim vienoties.
— Dārgais kaptein, — viņš atbildēja. — Ar ko vienoties? Atceries taču. Vienoties var ar uzvarēto, ja gribi, lai viņš pieņem tavus noteikumus. Ar kapitulējušo. Pēc bezierunu kapitulācijas. Mēs taču gribam, lai viņi pieņemtu mūsu noteikumus bez ierunām, vai ne?
— Mums gluži vienkārši nav citas izejas. Nekādi kompromisi nav iespējami.
— Tātad vispirms viņi jānospiež uz ceļiem?
Nē, man tas nemaz nepatika.
— Klausies, beidz spriest pēc… krusta karagājienu algoritma!
Viņš pavīpsnāja:
— Kāpēc tad tu meklē… to, ko tu meklē?
Mazliet samulsu un nodomāju — patiešām, kāpēc es
to meklēju?
— Redzi, — es teicu, — tas ir pavisam kas cits. Es gribēju tikai nodrošināties pret nejaušībām..
Uve sāka smieties.
— Mans dievs, — viņš teica. — Kas gan tu par karavīru? Tu esi diplomāts.
— Es sevi arī neesmu dēvējis par karavīru.
— Un nemaz nemēģini. Tevi tūlīt nodos ieradums nesaukt lietas īstajos vārdos.
— Labi, — es atbildēju, — tā vairs nedarīšu. Tomēr atgriezīsimies pie lietas un mēģināsim spriest metodiski. Tev tas padodas.
— Mēs, vācieši… — viņš sāka, bet nepabeidza un pārmainīja plati. — Labi, mēģināsim. Ar ko sāksim?
— No paša sākuma, — ierosināju. — Pirmā teorēma: grūti iedomāties, ka ekspedīcija uz nepazīstamu planētu …'
— To jau tu teici. Pieņemts.
— Otrais pieņēmums. Lai izvairītos no konfliktsituācijām, kas iespējamas ilga lidojuma apstākļos, pareizāk, lai izvairītos no šādu situāciju pārāk radikāla atrisinājuma, tam, ko meklējam, jābūt pietiekami labi aizsargātam no … teiksim, no svešas ziņkāres. Tas bija pieietams tikai dažiem cilvēkiem: kapteinim, viņa palīgiem … Ekspedīcijas vadītājam … Tikai dažiem.
— Loģiski.
— Jāsecina, ka tam vajadzēja atrasties tādā vietā, kurai katrs nevarētu piekļūt.
— Pats Aristotelis nebūtu labāk izdomājis!
•— Labi jau, Uve. Tagad padomāsim: kur? Droši vien ne jau dzīvojamās, bet dienesta telpās.
— Tā.
— Tur, kur nevar nemanāmi nokļūt.
— Citiem vārdiem — centrālajā postenī.
— Viņiem varēja būt vienkārši stūrmaņa kabīne..
— Galvenais nav nosaukumos, kaptein. Galvenais ir tas, ka centrālajā postenī jeb stūrmaņa kabīnē mēs jau bijām. Un diemžēl neko tur neatklājām. Un visiem taviem ārēji nevainojamiem spriedumiem diemžēl ir kāds liels trūkums.
— Kāds tieši?
— Uldemīr, tu aizmirsti — kuģis ir sasniedzis mērķi. Noņemts un demontēts viss, ko vien varēts noņemt un demontēt, un acīmredzot kaut kur izmantots. Kāpēc tu domā, ka mums nepieciešamais palicis šeit? Pieļauju, ka tas paņemts pirmām kārtām! Tāda ir patiesā loģika.
— Iespaidīgi. Tikai… vai tad ir runa par vienu un to pašu? Medības ir viens, bet pavisam kas cits…
— Tas ir nosacīti.
t— Labi. Atgriezīsimies pie viņu nolaišanās. Vai tu domā, ka viss tika uzreiz izdalīts? Kā tu būtu rīkojies? , — Es būtu paļāvies uz ekipāžu …
— Citiem vārdiem — būtu to apbruņojis. Uve, tas viss ir labi un pareizi. Tikai saproti, ka tas nepaliktu bez sekām. Ja būtu noticis tā, kā tu domā, mums vakar būtu uzbrukuši ne jau ar stopiem un bultām.. s