— Ar laiku viss nolietojas.
— Ja priekšmeta vērtība ir acīm redzama, tad to cenšas atražot. Vismaz aptuveni. Konkrētā laikmeta tehnikas iespēju robežās. Varbūt vienkāršāk, droši vien — sliktāk. Un tomēr …
— Hm …
— Es vadījos no tā.
— Tam var iebilst, bet nevajag. Jo pašlaik svarīgi ir fakti. Taču, dārgais kaptein, fakti ir pret tevi: tā te nav, ko tu cerēji ieraudzīt un, atklāti sakot, arī es.
— Tomēr palūkosimies vēlreiz.
— Ja vēlies, palūkosimies vēl trīs reizes.
Un mēs atkal devāmies uz turieni, kur, pēc mūsu do- nām, atradās kuģa vadības centrs. Tur tiešām bija tukšs. Šķērssienu metāls un vadi. Stikla lauskas. Senas, saplaisājušas plastmasas šķembas. Vairāk nekā.
— Nu, vai pārliecinājies?
— Pagaidi, — es teicu, — lūdzu, pagaidi.
Sāku iztēloties, kā te viss izskatījies, kad kuģis bija dzīvs. Galvenā pults. Ekrāni atradās šeit — šurp nāk resnie kabeļi. Apgaismoju citu šķērssienu. Te droši vien atradās inženierpults. Jā, visticamāk. Labi. Trešā šķērssiena. Tajā eja uz blakus nodalījumu. Un gluda šķērssiena. Bieza, kā redzams pēc durvju apmales. Ļoti bieza. Kāpēc gan? Kādi divdesmit centimetril To varētu saprast, j-a blakus atrastos kodolreaktors vai dzinēji. Bet tie ir kuģa otrā galā. Piegāju klāt un pieklaudzināju. Dobja skaņa. Nē, tas nav vienlaidu metāls. Pameklēju ar gaismas staru. Uve Jorgens ieinteresēts skatījās, tad pienāca klāt un mēs meklējām divatā.
— Smalki nostrādāts, — viņš atzinīgi noteica.
Patiešām — šaura atslēgas cauruma sprauga un vairāk nekā.
— Redz, kur otra, — viņš teica.
— Un te vēl viena.
— Trīs slēdzenes. — Viņš nolamājās.
— Un atslēgas droši vien bija pie dažādiem cilvēkiem. Trīskārtīga kontrole. Jā, viņi pret to izturējušies nopietni.
— Interesanti, — viņš prātoja, — kas tur atrodas?
— Domāju — kaut kas pazīstams.
— Vai tu tā paredzi? Vai arī ceri?
— Es vados no tā, ka šī tehnika sasniedza kulmināciju divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc tam tās līmenis strauji kritās.
— Lai dievs dod. — Viņa balss nodrebēja. — Lai dievs dod.
— Tikai kā mēs to atvērsim? Te nav pat pie kā pieķerties.
— To mēs atvērsim, — viņš nikni noteica. — To gan mēs atvērsim! Tūlīt atnesīšu instrumentus.
Viņš drīz vien atgriezās ar instrumentu kasti no kutera.
— Kas tur ārā notiek? — es apvaicājos.
— Visi guļ, tikai dežurants nomodā.
— Ahā, — norūcu.
— Arī viņa guļ, — viņš piebilda.
— Nu, vai zini… — iesāku. Tas jau pārsniedza visas robežas.
— Esmu vainīgs, kaptein! — viņš atzina. — Tagad paskatīsimies, kurš kuru!
Ķērāmies pie darba. Kuteri atradās labs instrumentu komplekts, tas jau mums noderēja, kad vērām vajā lūku. Tiesa, tā slēdzene nebija sarežģīta, toties stipra gan; te atkal bija otrādi. Taču mēs nemaz nerūpējāmies par slēdzeņu saglabāšanu. Bija briesmīgs troksnis, un es baidījos, vai tikai samiegojušies puiši neaizbēg, domājot, ka sākusies zemestrīce.
Kad bijām sadragājuši otru slēdzeni, Uve Jorgens teica:
— Kā tev liekas, vai tie būs saglabājušies?
— Kas gan ar tiem varēja notikt? īpaši mitrs te nav. Un tiem jābūt iekonservētiem.
— Paskatīsimies, — Uve Jorgens uzbudināts murmināja, — paskatīsimies …
Arī trešā slēdzene ilgi neturējās pretī. Tiesa, mūs neviens netraucēja. Tas nebija paredzēts.
Noņēmām dzelzs paneli. Tas izrādījās smags un gandrīz uzkrita mums uz kājām. Mēs to tikko noturējām.
Te nu tie bija — stāvēja, droši iestiprināti piramīdā, konservācijas ziedei spīdot. Zem tiem atvilktnēs atradās patronas.
Uve Jorgens bija gatavs mesties uz ceļiem. Viņš steidzīgi satvēra automātu un kā bērnu piespieda sev klāt, nepievēršot uzmanību taukainajai eļļas kārtai. Viņš auklēja to rokās un dziedāja dziesmiņu, viņa acīs dega iedvesma.
Es nodomāju: Zeme, Zeme, mēs esam saņēmuši tavu sveicienu caur gadsimtiem pilnīgi neskartu. Taču dīvains ir šis sveiciens, un es nevaru uzreiz saprast, vai tā ir svētība vai "lāsts …
Uve Jorgens skaļi noklakšķināja aizslēgu. Dzelzs šķērssienas šo skaņu dobji atbalsoja, un tā saplūda ar Bruņinieka maigo bērnu dziesmiņu.
* * *
Uve Jorgens no rīta tūlīt pat ķērās klāt, lai ieročus savestu kaujas gatavībā. Viņš lika jauniešiem palīdzēt.
— Lai pierod pie ieročiem! — viņš man teica.
Lai pierod arī, nodomāju. Lielas nelaimes no tā nebūs. Ja mūsu plāns izdosies un mēs planētu evakuēsim, tad viņiem ar šīm lietām vairs nekad nebūs darīšanas* Ja nodoms nepiepildīsies — tad vienalga. Tad viņi nepagūs …
Tomēr labi nejutos. Bet vairāk kavēties nedrīkstēju.
— Tagad lidošu pameklēt to izdaudzināto mežu, — paziņoju Bruņiniekam.
— Jā, — Uve Jorgens atteica, nepaceldams acu no darba. — Vai tu zini, kur tas atrodas?
— Puiši teica, ka viņi zina virzienu un to pilsētu, no kuras sākas slepenā taka.
— Paņem kādu no viņiem sev līdz, lai parāda.
— Nē, — es iebildu. — Mēs taču nezinām, kāds tur stāvoklis. Iespējams, ka mani satvers tāpat kā Šuva- lovu. Kāpēc gan jāiejauc puiši?
— Vai ieroci ņemsi?
— Arī ne. Tas mani uzreiz atmaskos.
— Prātīgi, — viņš piekrita.
— Pagaidām komandē tu. Vai zini… — es samin- stinājos.
— Esi mierīgs.
Gatavs ceļam, piegāju pie Annas. Viņa ar nepatiku vārīja ēst.
— Es drīz atgriezīšos.
— Jā, — viņa atteica, it kā mēs būtu mājās un es taisītos aizskriet turpat līdz stūrim pēc cigaretēm. — Tikai nekavējies.
— Nē, — es atbildēju. — Prom un atpakaļ.
Iesēdos kuterī un pacēlos gaisā.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA
Dokumenti
Izraksts no kuģa žurnāla 595. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks: 17.45. Atrašanās vieta: Iepriekšējā. Režīms: Bez pārmaiņām. Dzinēji atrodas gatavībā numur viens.
Ekipāža: Atrodas uz Otrās Dāla planētas. Sakari notiek regulāri. Skat. radiogrammu žurnālu.
Paveiktais: Aparatūra sagatavota darbībai. Baterijās tiek uzturēts pilns lādiņš. Iedarbināta automātiskā sistēma, kas seko mērķim.
Turpmākā rīcība: Zvaigznes novērošana un konsultācijas ar doktoru Averovu. Ierakstīja: Kuģa inženieris Lokanā Roka.
— Slepkavība! — sacīja tresnesis. — Slepkavības mēģinājums. Manā apgabalā, manā pilsētā kāds gribējis nogalināt cilvēku! Vai tev vēl bija par maz ar iepriekšējiem likuma pārkāpumiem?
Tiesnesis taisni acīm redzami novecoja. Šuvalovs skatījās tiesnesī, un viņam kļuva tā žēl. Arī viņš pats jutās pavisam nelāgi, rokas bez apstājas sīki un pretīgi trīsēja. Nekas nevarēja būt riebīgāks par to, ko viņš bija izdarījis. Tagad viņš to vairs neuzdrīkstētos; bet tas bija nepieciešams, un cēla mērķa labad dažkārt sevi jāziedo. Par to vairākkārt bija runājuši ekipāžas locekļi, bet viņš nebija īsti- sapratis. Tagad gan saprata. Va jadzēja aizsākto novest līdz galam: ja jau esi noziedznieks, tad ir arī jāizturas, kā noziedzniekam pienākas.
Nelaime tāda, ka Šuvalovs savu mūžu nebija redzējis nevienu noziedznieku. Atklāti sakot, viņš par to nekad nebija domājis un tikai tagad saprata, ka uz Zemes būtībā tādu nemaz nebija. Un viņš nezināja, kā tiem jāizturas.