Skatīdamies papīra lapā, kuru turēja rokā, Sargātājs nospieda uz pults dažus taustiņus. Pēc tam atgriezās pie galda, taču tūlīt neapsēdās. Viņš piegāja pie loga, pavēra aizkarus un brīdi lūkojās ārā.
Skatienam pavērās brīvs laukumiņš, un Piteks tajā ieraudzīja pelēko ēkas sienu bez logiem. Tātad kabineta logs izgāja uz laukumu.
Cilvēks nolaida aizkaru un pagriezās. Kļuva redzama viņa seja. Tā bija domīga un nogurusi.
Viņš apsēdas un atkal iedziļinājās papīros.
Ekrāns nodzisa.
— Cilvēk, tu esi redzējis ļoti daudz! — teica ierēd-, nis.
— Ak, pat nezinu, ko sacīt… Kā pateikties. .
— Esi godīgs pilsonis — vairāk nekas nav vajadzīgs ne Sargātājam, ne man. Un vēclass="underline" nevaicā man, kā tas ierīkots.
— Nevaicāšu. Saki — vai ir ļoti grūti būt Sargātājam?
— Ļoti, ļoti grūti! Ne velti viņi gatavojas ilgus gadus, apgūstot visus Līmeņa noslēpumus … Cilvēk, nu pietiek, man jārunā arī ar citiem, bet tu esi ieraudzījis visu, ko gribēji.
— Tev taisnība. Esmu bezgalīgi pateicīgs …
Viņi izgāja vestibilā. Gaisma aiz muguras nodzisa.
Vestibilā Piteks gandrīz satikās vaigu vaigā ar vīru, kas bija atnesis vēsti par sadursmi. Viņš tikko iznāca no gaiteņa.
Viņu skatieni sastapās, un Piteks saprata, ka ir pazīts.
Apsardzes vīram patiesi grūti bija aizmirst iegareno, zaļo mednieka klejotāja acu skatienu. Cīņas laikā viņi bija raudzījušies viens otrā.
Piteks palocījās ierēdnim un steidzīgi devās uz izeju.
Aizverot aiz sevis durvis, viņš ieraudzīja, kā vīrs ar veselo roku rāda uz viņu un kā pārmainās ierēdņa sejas izteiksme.
Piteks izskrēja uz lieveņa. No laukuma pretējās puses viņam pamāja Georgs. /
Piteks pameta viņam ar roku un sāka skriet gar ēkas fasādi.
Georgs nesteidzīgi devās uz to pašu pusi,
Viņš neuztraucās. Viņš iepriekš juta, kad nāksies cīnīties un kad viss beigsies mierīgi. Šoreiz cīņas sajūtas nebija.
Un patiešām, lai cik savādi, bet Pitekam neviens ne- dzinās pakaļ. Iespējams, ka ierēdnis nenoticēja apsardzes vīram. Varbūt nebija neviena, kas varētu dzīties pakaļ. Vestibilā sardzes nebija, un to tur arī nevajadzēja.
Aiz stūra Georgs panāca Piteku, un viņi mierīgi devās pa pilsētu tajā virzienā, kur meža parkā bija atstāts kuteris ar meiteni pie tridivizora.
Pilsēta turpināja savu nesteidzīgo dzīvi. Gāja cilvēki, brauca ekipāžas. Izlūki satika dažus vezumniekus. Katros ratos bija iejūgts pāris spēcīgu vilcēju. Riteņi smagi dārdēja.
— Smaga krava, — piezīmēja Georgs.
— Jā. Bet maza.
— Dzelzs.
— Laikam. Vai nav par daudz pavadoņu?
Viņi pavadīja ratus ar skatieniem.
Kas tā var būt par dzelzi?
Abi saskatījās un pamāja.
Georgs sajuta, ka tuvojas cīņa.
— Nu, ko tu paguvi izdarīt? Vai Sargātāju redzēji?
— Iedomājies tikai — jā.
— Oho!
— Un vēl šo to.
— Ko tad?
— Namā ir elektrība un elektronika.
— Kas?
Viņi apstājās.
— Tad, redz, kā… Un es brīnījos, ka celtne pretējā pusē būvēta no plastmasas. Vismaz ir apdarināta ar to.
257
— Arī interesanti. s *
9 — 2043
— Elektrība. Un energoiekārta? *
— Nekādu pazīmju.
— Vai nu tā atrodas ēkā, vai arī strāvu pievada pa kabeli. Gaisa līniju neesmu manījis.
— Pagaidi, līdz būsim apgājuši visu kvartālu. Viņi apgāja kvartālu. Elektrolīnijas nebija.
— Tas nozīmē, ka šī nav vis nekāda vienkāršā pilsēta.
. — Jā … Ko tu vēl redzēji?
•— Apmēram apjēdzu, kur atrodas vismaz viens no Līmeņa Sargātājiem.
— Dodamies ātrāk .uz kuteri. Sāku uztraukties, vai to vairs atradīsim.
— Tad ej un lido prom pie mūsējiem. Es palikšu. •— Kāpēc?
— Novērošu Sargātājus. Iespējams, ka uzzināšu kaut ko par Šuvalovu. Ja katrs garāmgājējs var skatīties uz Sargātāju, vai tiešām tāds cilvēks kā Šuvalovs nepanāks tikšanos ar viņu? Gaidīšu tevi šeit rīt šajā pašā laikā.
Uve Jorgens stāvēja, iespiedis rokas sānos. Uz krūtīm viņam karājās automāts. Krietnais, labais automāts.
— Uz vietas! Viens, divi, trīs! … Uz priekšu, marš! «Mūzika!» viņš nodomāja, ieklausoties dobjajā soļu
dimā. «Ko vērtas visas simfonijas? Šī ir mūzika!»
— Vads, stāt! Viens, divi! Bēthovens!.
— Pa vienam »no kreisās, ar' pārskrējieniem, uz priekšu — marš!
Uve Jorgens tīksminājās.
Lai viņam dod vai pēdīgos kropļus — pēc nedēļas viņš arī no tiem būs iztaisījis …
Bruņiniekus, — viņš ar lūpu kaktiņu pavīpsnāja.
— Ei, kā tu turi automātu? Kā tagad varēsi šaut? Tā tev nav nekāda nūja!
«Nē,» viņš nodomāja, «cilvēki arī uz šīs planētas cilvēki vien paliek. Cilvēki vienmēr ir cilvēki. Vajag tikai iedot tiem rokās kārtīgus ieročus, un tie…»
Kā viņi tur mēdza teikt — dievs radījis cilvēkus dažādus, vienus stiprus, citus vājus. Taču misters Kolts izgudroja savu četrdesmit piekto kalibru un tādā veidā vienādoja iespējas …
— Uzmanību! Pa kājniekiem… Jostas augstumā..« īsām kārtām …
Noklakšķēja aizslēgi.
Pagaidām tukšā.
Pagaidām.
* * *
Nokāpis no zirga, Nikodims to piesēja pie slitas. Pieklauvēja. Iegāja iekšā. Sacīja — «labs vakars». Lūdza padzerties. Viņam iedeva. Ja bija izsalcis, pabaroja. Iztaujāja par jaunumiem. Arī viņš taujāja. Cik spēdams atbildēja. Viņš jutās ierasti un viegli. Ja visu mūžu tā varētu. Tie bija vienkārši, labestīgi, strādīgi cilvēki. Krietni. Viņš centās neskatīties uz meitenēm. Bija taču devis mūka zvērestu. Protams, visos laikos tas ir pārkāpts. Cilvēks ir grēcīgs, grēcīgs gan. Bet ne jau tādā mērā, lai zaudētu godu.
Pārnakšņojis mājā vai siena zārdā, devās tālāk. Taisns ceļš veda starp plašiem laukiem. Spēcīgi vērši, kuru senči arī droši vien atvesti no Zemes, pāriem, bet dažu- viet pat četratā vilka smagus arklus. Tie šķēla tumši
brūnu zemi. Putni uzlasīja tārpus. Šeit ievāca divas ražas gadā. Klimats silts, un zeme laba. Viss auga griezdamies.
Mūks jādams pūta vien — vajadzētu lietu. Un kā pēc pasūtījuma sāka līt.
Kādā vietā viņš neizturēja un teica:
— Palaid mani.
Neviens nebrīnījās un neliedza. Ar, ja gribi.
Pusi dienas nostaigāja aiz arkla. Nogura. Pēc tam domāja: treniņš nepieciešams, bet aršana nav vis nekāds treniņš. Tas ir visu darbu pamats. Cilvēkus baro…
Viņš pēkšņi arī par sevi tieši tā nodomāja: cilvēkus barojam.
Atkal raisījās sarunas.
— Kam pieder zeme?
Viņu nesaprata.
— Kā — kam? Zeme ir zeme. Pati sev pieder.
Nē, nesaprata gan.
— Vai tad pie jums nav tā, ka tas ir tavs, bet tas — mans?
•— Kā ne — ir. Piemēram, apģērbs mans. Es to nēsāju*
— Ja labība izaugs, kam tā piederēs?
— Maizi visi ēdīs. Tātad — nevienam. Cilvēkiem.
— Ahā… — Mūks nopūtās. — Nav jums skaidrības par dievu.
— Par ko?
— Dieva jēdziena jums trūkst.
— Varbūt tas ir pilsētā. Tur ir pat mūra mājas.
— Eh… — Mūks nopūtās. — Vai saulīte jūs neuztrauc?
Brīnījās.
—< Nav jau nekāda muša. Laiks ari labs. Labība briest.. .
— Tāpēc ka saulīte pagaidām mierīga. Bet ja nu piepeši..