— Sapratu.
— Ejam!
Viņi devās tālāk tajā pašā slīdošajā gaitā. Gāju soli solī ar viņiem, un man bija tīkami doties nezināmajā, vismaz uz laiku aizmirstot nepieciešamību lemt un par kaut ko izšķirties.
Nogājām kādu puskilometru, kolonna atkal noviļņo- jās, un man priekšā ejošais pagriezās un neapstādamies pavaicāja:
— Kas ir mežā?
Tagad zināju, ko atbildēt.
— Brīvība! — es teicu un, savukārt pagriezies, vaicāju aizmugurējam, kas ir mežā, un viņš man atbildēja to pašu. • *
Pēc četrdesmit minūtēm iznācām pie koku joslas. Izrādījās, ka tur ir upe, nevis ceļš. Biju to redzējis no augšas, bet tagad, kad biju izgājis cauri pilsētai, man nez kāpēc likās, ka tai būtu jāatrodas citā pusē. Niedrēs bija noslēpti divi šauri plosti. Sakāpām uz slidenajiem baļķiem. Uz katra plosta nostājās divi cilvēki ar kārtīm.
— Uz priekšu! — vecākais nokomandēja.
Plosti aizslīdēja prom 110 krasta, un tos uztvēra
straume.
Uz priekšu, nodomāju pie sevis. Lai gan man nemaz nebija skaidrs, kas mani gaida, veiksme vai neveiksme, kā ar mani apiesies tie, pie kuriem gribēju nokļūt, — es jutos labi un nožēloju, ka esmu viens un nav, kam pateikt, cik man labi, un nav neviena, kas man pateiktu, ka arī viņai ir labi.
Vēl mirdzēja zvaigznes, un es mēģināju atrast starp tām mūsējo, īsto Sauli, lai gan zināju, ka tā atrodas debesu dienas pusē un nevaru to redzēt. Tik un tā bija lieliski zināt, ka tā ir.
* *
Bija jau uzaususi diena, kad plosti atdūrās pret krastu. Tos izvilka smiltīs, un vecākais teica:
— Lai guļ. Naktī tos atvedīs atpakaļ.
Atkal devāmies uz priekšu kolonnā pa vienam, bet tagad jau brīvi, bez saspringuma, runājoties. Iegājām mežā. Caur lapotni lauzās stari. Sasaucās putni. Gaiss vēl nebija paguvis sasilt, un bija vēss. Krūtis viegli elpoja.
Nogājām kilometrus trīs. Neviens man neliedza skatīties apkārt. Mežs bija jautrs. Lielie koki auga kārtīgās rindās, gluži kā stādīti. Vietām tie auga grupās ap maziem pauguriem, vietām retāk. Arī pauguri sekoja cits citam nevis kā pagadās, bet noteiktā secībā. Ieinteresējies es palēnināju gaitu. Aizmugurējais gandrīz uzskrēja man virsū.
— Ko tad tu? Ejot nedrīkst atpalikt.
— Klausies, kas tie par pauguriem?
— Nezinu, esmu te pirmoreiz. Ja vajadzēs, pēc tam uzzināsi.
Nogājām vēl kilometru, tad koki atkāpās. Plašā laukumā bija uzcelta nometne, pareizāk — vesela pilsētiņā. Rindās kārtojās viegli koka namiņi. Starp tiem bija redzamas lielākas un garākas celtnes. No tām skanēja klaudzoņa, metāla.dārdoņa, balsis.
Atnākušie apstājās.
— Klāt esam, — noteica tas, kas vadīja kolonnu. — Esam veiksmīgi nokļuvuši galā.
—- Kas šeit atrodas? — es vaicāju.
•— Vai neredzi?. Mežs.
— Saprotu, ka tā nav jūra, — pasmējos.
— Saproti gan. Tikai laikam ne visu. Te nav vis parasts mežs, bet tas, kurā cilvēki aiziet no Līmeņa. Kā mēs aizgājām.
— Neaizmirsti, ka es ļoti maz zinu par jūsu dzīvi. Cilvēki nāk šurp. Vai viņi šeit dzīvo? Ko šeit dara?
— Ko dara? To, ko grib.
— Ko, piemēram, tu gribi?
— Esmu kalējs. Māku kalt dzelzi, darināt dažādus priekšmetus. Jau sen domāju: varbūt varētu to izdarīt ātrāk? Es situ un situ ar veseri, līdz iznāk tas, ko man vajag. Taču tā iet ilgi. Ja nu izgatavotu veseri, kam būtu padziļinājums, tāds, kā tas priekšmets, kurš man jāizgatavo, un ar to uzsistu vienu reizi, bet ļoti stipri, — vai tad neiznāks man vajadzīgais priekšmets ar vienu sitienu?
Es pasmaidīju, man viņš patika.
— Iznāks.
— Vai tu tā domā?
— Es zinu. Iznāks, Tu pareizi spried.
— Man patīk, ko tu saki. Taču, kad es gribēju izmēģināt smēdē, meistars pateica .. $
Ka neiznāks?
— Viņš to vispār pateica citiem vārdiem. Teica tā: «Saks, tu e^i labs kalējs. Vai tu ļoti nogursti darbā?» Atbildēju, ka nogurstu tāpat kā. citi, ne vairāk un ne mazāk. Tad viņš vaicāja: «Vai tu izgatavo labus priekšmetus?» Atteicu, ka labus, to visi zina. Pēc tam viņš prasīja: «Vai tev pietiek ēdiena un apģērba, vai iznāk laiks raudzīties saulē, runāties ar bērniem, mīlēt skaistumu, atpūsties, noskatīties izrādi, skriet, spēlēt bumbu, dziedat un vēl visu citu?» Godīgi pateicu, ka iznāk, jo laiku velti netērēju. Tad viņš sacīja: «Kalēj Saks, ko tu vēl gribi? Kāpēc kaut kas jādara citādi, ja jau to dara labi? Pieņemsim, ka tu izgatavosi savu veseri. Bet tu taču nevarēsi uzsist tik stipri, cik nepieciešams.» Atbildēju, ka, protams, es pats nevarēšu, bet ūdens vai tvaika mašīna gan, tikai veserim jābūt mazliet citādam, bez garā roktura -. . Meistars bilda: «Labi, mašīna strādās, bet ko darīsi tu? Padosi tai dzelzi? Vai tad padot dzelzi ir interesantāk nekā pašam izgatavot noderīgu lietu? Un vēclass="underline" mašīna strādās par tevi ātrāk, bet kam mums tik daudz vajadzīgs? Mums pietiek tā, ko izgatavojam.» Es nezināju, ko viņam atbildēt. Teicu tā: «Gribu izgatavot tādu veseri tāpēc, ka ļoti gribu, citādi nevaru.» Bet viņš mani brīdināja: «Skaties, tu taču zini, ko nozīmē pārkāpt Līmeni? Tevi var nosūtīt uz Karstajām Smiltīm. Tu esi labs kalējs, kāpēc tev būtu jārok smiltis?» Tad arī nolēmu aiziet mežā, noteikti aiziet mežā un tur izgatavot veseri. Un aizgāju. Bet ko tu darīsi?
— Vēl nezinu, Saks. Gribu aprunāties ar tiem, kas šeit galvenie, izstāstīt viņiem šo to… Paskaidrot, no kurienes un kāpēc esmu ieradies.
— Parunā. Bet te, mežā, runāt vien par maz, vajag darīt. Ja tev nav sava darba, tas nav labi. Tad… Pagaidi, redz, kur iet viens no vecākajiem, tu tieši ar viņu gribēji aprunāties …
Vecākais nemaz nebija vecs, viņam bija plati pleci un muskuļainas meža cirtēja rokas. Viņš mani klausījās diezgan nevērīgi.
— Vecākais, es esmu ieradies ļoti svarīgā jautājumā …
— Tāpat kā visi, — viņš atteica. — Tie, kam iiav svarīgu jautājumu, sēž mājās.
— Visa planēta briesmās! Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai briesmas izdosies novērst.
Viņš man uzmeta īsu skatienu.
— Mēs šeit spriežam tā, — viņš teica. — Jo svarīgāks tavs darbs, jo lielāka uzticība tev jāiemanto. Vai, tavuprāt, tā ir pareizi?
— Droši vien, — es noteicu.
— Nē, nevis droši vien, bet pilnīgi noteikti. Kā lai uzticas cilvēkam, kuru nepazīstam?
Paraustīju plecus.
— Ak nezini. Bet mēs zinām. Ja viņam nav sava darba, mēs to dodam un skatāmies, kā viņš tiek galā. Ja cilvēks strādā labi, mēs viņam ticam un uzklausām viņu. Ja slikti…
— Skaidrs, — es-atbildēju, lai gan tāds notikumu pavērsiens man nemaz nepatika. — Vai ilgi jāstrādā, lai jūs noticētu?
— Kā nu kuram izdodas. Dažreiz pat triju dienu laikā var saprast…
Trīs dienas, nodomāju. Par daudz.
— Varbūt tu tomēr uzklausīsi un tad izlemsi?
— Kāpēc lai tu būtu izņēmums? Tā nedrīkst. Ej un strādā. Ja tev nav nekā cita, ko darīt, atroc paugurus. Tas ir interesanti. Tur ir šādi tādi priekšmeti, kurus mēs
nevaram izprast. Māju drupas. Tur senāk ir dzīvojuši, tikai mēs nezinām, kas. Gadās kauli .-. .
— Kauli?
— Cilvēku kauli. Nav labi, ja gadās kauli.
— Varbūt te bijusi gluži vienkārši kapsēta?
— Nē, viņi nav glabāti. Tie guļ, kā pagadās.
— Savādi.
— Nevis savādi, bet slikti. Ļoti slikti, ja cilvēku kauli mētājas, kā pagadās. Neizbīsties, kad raksi.
No viņa vārdiem uzvēdīja kaut kas pazīstams, bet šķietami jau aizmirsts. Kaut kas ļauns. Taču tagad negribēju neko ļaunu domāt, lai gan tādu domu iedīglis smadzenēs rodas visbiežāk tad, kad par to nedomājam — vai arī negribam domāt.