Vairākas stundas tāpat vien klīdu pa pilsētiņu, mani neviens neapturēja un neko nevaicāja. Tā klaiņoja ari pārējie, kas bija atnākuši kopā ar mani. Nodomāju, ka mums tīšām dod tādu iespēju: cilvēki var aplūkoties, kaut ko sev sameklēt (kur dzīvot, ar ko nodarboties), satikt paziņas un vispār atgūties pēc tik ievērojama notikuma kā atteikšanās no Līmeņa un aiziešanas mežā. Klīdu un skatījos, cenšoties pagaidām neizdarīt nekādus secinājumus un pieņēmumus.
Šeit bija vienkāršākas mājas nekā pilsētās un cilvēki sliktāk ģērbti. Nebija retums izbalējuši un salāpīti krekli, sejās lasāms ierasts, pašiem vairs nejūtams rūpju zīmogs, kāda nebija ne Annai, ne arī viņas draugiem. Tomēr meža iemītnieku acīs varēja saskatīt arī ko citu: it kā lielāku patstāvību, lielāku pašcieņu. Sevišķi, ja cilvēks strādāja. Šeit izgatavoja visādus priekšmetus. Redzēju cilvēku, kas sēdēja un izgrieza koka karotes, lieliskas, skaistas, smalkas, elegantākas par tām, kuras manā laikā tirgoja kā suvenīrus. Šī nodarbe bija saprotama un, lai gan karotes, protams, nepieciešamas, sevišķu pārsteigumu neizraisīja. Bet blakus pa- galmiņā pie šā tā uzbūvēta šķūnīša jauns, vai veselu nedēļu neskuvies puisis noņēmās ar kādu konstrukciju, kuras nozīmi uzreiz neizpratu un, kad sapratu, nezināju, raudāt vai smieties: puskails un pinkains Dedals darināja spārnus, un Ikars, kam pašlaik bija trīs gadi, rosījās ap viņu, palīdzot un traucējot. Sieviete, kuras vārdu mīts nav saglabājis līdz mūsu dienām, — tā, kura iemīlēja Dedalu.un gatavoja viņam ēst, ieņēma no viņa un dzemdēja un izaudzināja Ikaru, sieviete, kuru nepiemin, jo Dedals neuztaisīja trešo spārnu pāri — šī vēl pavisam jaunā, mazā un trauslā būtne ar jūtami smago matu mezglu uz galvas stāvēja namiņa durvīs, atspiedusies ar roku pret stenderi, un skatījās abos, kamēr *virs pagalmā uzbūvēta pavarda vārījās katls. Viņa skatījās, un acīs tai bija laime, jo viņa vēl nezināja, ka trešo spārnu nebūs un viņa nelidos, un tāpēc Ikars piekļūs pārāk tuvu spīdeklim. Pēc tam līdz pat mūža beigām viņa domās par to, ka, bijusi viņa blakus, būtu nosargājusi zēnu, lai gan liktenis mātēm ne vienmēr ļauj nosargāt, arī sievām ne. Man viņu žēl, bet es, Jāpat kā visi pārējie, mīlestībā esmu cietsirdīgs — mīlestībā uz sievietēm un bērniem. Tā es domāju, apstājies nolūkojoties viņos, — es, kam bija spārni, derīgi daudz tālākiem un bīstamākiem lidojumiem nekā tikai tuvošanās Saulei. Taču šos spārnus nebiju darinājis es pats, mani tikai apmācīja ar tiem rīkoties. Es biju kapteinis, nevis Dedals… Gāju tālāk, kamēr vēl ģimene nav man pievērsusi uzmanību, — gāju, iztēlodamies, kā es tādā pašā pagalmiņā nodarbojos ar kutera tehnisko apkopi un portatīvais virtuves kombains šņāc tajā pašā vietā, kur atradās Dedala pavards, un durvīs stāv Anna un skatās uz kādu, kura vēl nav, bet kurš tāpat skraidīs apkārt un bāzīs degunu, kur vajag un kur nevajag… Es sapņoju nomodā un droši vien daudz ko interesantu palaidu garām, līdz attapos un atguvu spēju ievērot un paturēt prātā. "
Te dzīvoja kalēji, galdnieki, audēji, kas pamanījās kaut ko pagatavot no izejvielām, kādas bija pie rokas, mednieki (ja te būtu Piteks, nodomāju) un maiznieki (maize nebija laba, bet es redzēju, kā to dalīja, un sapratu, kāpēc senatnē uz manas planētas katrā ziņā vispirms noskaitīja lūgšanu un tikai tad ķērās pie maizes). Pēc tam, nolēmis, ka pirmajai reizei esmu redzējis pietiekami daudz, apsēdos zem koka un sāku domāt, kā man tomēr pārliecināt cilvēkus par to, lai mani uzklausītu, negaidot, līdz es pierādīšu sevi kā pauguru atracējs.
Kamēr es sēdēju, nogrimis domās, pienāca kāds zēns un apstājās trīs soļus no manis. Parasts desmit gadus vecs zēns. Viņš noraudzījās manī uzmanīgi un stingri. Palūkojos viņā un novērsu skatienu, bet tūlīt pat paskatījos atkal, un man kļuva savādi ap sirdi.
Nē, viņš nemaz neatgādināja manu dēlu — ne pēc sejas, ne auguma, ne acu un matu krāsas . Taču bija kāda netverama līdzība, kaut kas kopīgs visos viena vecuma zēnos. Pēkšņi sajutu, kā sāk sisties sirds, palielinot apgriezienus. Man gribējās pārlaist ar plaukstu pār viņa droši vien cietajiem matiem, uzsist pa plecu un māksloti bargi pavaicāt: «Kā klājas, vecīt?» Vārdu sakot, darīt to, ko parasti dara vīrieši, kuri mīl bērnus, bet neprot savu mīlestību izrādīt. Skatījos viņā, un viņš — manī. Es pasmaidīju, un viņš, tiesa, ne uzreiz, arī pasmaidīja, pēc tam nokautrējās, pagriezās un aizgāja, bet es sēdēju, raudzījos viņam nopakaļ un domāju: nezinu, kā tos glābt, bet mums tie jāglābj, citādi nevar. Nevar nodot bērnus. Kristiešu baušļos nebija tāda: «Nedrīkst nodot,» — un ļoti slikti. No tiem laikiem pagājis pietiekami daudz gadu, lai to noformulētu. Vai patiešām mēs, kas zinām šo bausli, tomēr nodosim mazo un godīgo cilvēci, bērnu cilvēci?
Sajutu, ka nedrīkst vairs sēdēt un ļauties pārdomām. Ir jārīkojas. Piecēlos un devos atrakt senos paugurus.
iķ «ķ *
Ātri vien pārliecinājos par tās domas pareizību, kas man bija ienākusi prātā jau tad, kad gājām caur mežu pēc ceļojuma ar plostiem. Šī vieta nav apdzīvota pirmo reizi. Te kādreiz jau atradusies pilsēta. Ļoti sen, taču tā bijusi.
Un mirusi nedabiskā nāvē. Tiesa, tagad maz ko varēja saprast. Es izraku dzelzs priekšmetus, bet rūsa tos bija saēdusi bezveidīgos lūžņos. Dažreiz gadījās plastmasas gabali, bet arī tie bija tādi, ka nevarēja noteikt to sākotnējo funkciju.
Pieņēmums pamazām vērtās pārliecībā: pilsēta gājusi bojā uzreiz un varmācīgā nāvē.
Man diez vai vajadzēja īpaši sērot šajā sakarā: manā laikmetā ne tā vien bija gadījies. Un tomēr pēkšņi gribējās apraudāties.
Ne jau tikai tāpēc, ka gājusi bojā pilsēta un tajā ņēmuši galu cilvēki. Galvenais, ka bojā gājusī pilsēta salīdzinājumā ar tām — tukšo un apdzīvoto —, kurās es jau tiku pabijis, likās gluži citāda. Tā daudz vairāk nekā viss pārējais, ko biju redzējis uz šīs planētas, atgādināja mana laika Zemes pilsētiņas, ne jau senās, bet tās, kuras tika uzceltas no jauna.
Atraku apģērba atliekas. Tās bija no elpojošas sintētikas, nevis pašausta, rupja auduma.
Gadījās trauku lauskas. No tādiem vai gandrīz tādiem šķīvjiem es biju ēdis mājās. Uz vienas lauskas bija skaidri saskatāma senās zvaigžņu ekspedīcijas zīme un smalka zelta maliņa.
Atradu arī informatora kristāliņus. Tos rūpīgi savācu, Iespējamsr ka uz kuģa izdosies izlasīt.
Atradu fotogrāfiju. Tā bija fiksēta ar stipru caurspīdīgu plastmasu. Manā laikā tādas vēl netaisīja. Attēlā bija redzami seši cilvēki pie mājas — viņi nepozēja, tas bija momentuzņēmums. Cilvēki smējās, vīrietis apskāvis sievieti, divi puiši sarunājās — viens stāvēja ar sāniem, otrs pagriezies tieši pret objektīvu un skatījās tajā, vēl viens puisis rādīja uz kaut ko, kas atradās aiz kadra, bet blakus viņam meitene locījās aiz smiekliem, tik jautri viņai bija… Perspektīvā redzama iela, īsta Zemes pilsētas iela ar ietvēm un luminiscējošām laternām. Nodeva tikai koki: tiem bija garas, lokanas adatas. Koki bija vietējie.
Šeit bijusi tāda iela. Un gājusi bojā.
Kāpēc? Es nezināju. Bet pieauga intuitīvā pārliecība, ka atrastais var būt svarīgs ne jau planētas vēstures noskaidrošanai, bet mūsu uzdevuma izpildei.
Man izdevās uzskicēt aptuvenu pilsētas plānu. Tā nav bijusi liela, te dzīvojuši daži simti cilvēku, diez vai vairāk. Taču tā bijusi pietiekami labiekārtota.
No kaut kurienes pilsēta bija saņēmusi enerģiju. No kurienes?