Ja man būtu vismaz paši primitīvākie mēraparāti, būtu daudz vieglāk meklēt enerģijas avotu. Taču portatīvā aparatūra, ko būtu varējis izmantot, atradās lielā kutera kravas nodalījumā, nevis manējā, kurš bija droši noslēpts netālu no pilsētas, kur sākās mans ceļo-r jums uz mežu. Nolēmu, ka jāaizlido uz mūsu nometni pie vecā kuģa, jāpalūkojas, kā klājas Uvem Jorgenam, jāpaņem nepieciešamā aparatūra un tad jāatgriežas šeit un jābeidz darāmais.
Bez tam jau gandrīz divas diennaktis nebiju redzējis Annu.
Aiziet nebija viegli — ja to ievērotu, mani patiešām noturētu par spiegu.
Tāpēc es vakarā katram gadījumam brīdināju, ka rit dodos uz tāliem izrakumiem un nakšņošu tur. Lai pārliecinātu visus, paņēmu mazliet ēdamā (mazliet pārlikuši, man to iedeva) un rupju, akotainu segu, ko man izsniedza jau pirmajā dienā.
Es patiešām raku arī, pēc tam nosnaudos līdz pusnaktij. Biju nodomājis iziet pēc pusnakts, tad nākamās dienas vidū man vajadzēja nokļūt līdz savam kuģim.
Kad pienāca laiks, saritināju segu, noslēpu to kopā ar lāpstu un cirvi izrakumā un devos ceļā,
PIECPADSMITA NODAĻA
Dokumenti
Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla
597. ekspedīcijas diena.
īss ieraksta saturs: Par Dāla zvaigznes novērošanu.
Dalībnieki: Doktors Averovs.
Teorētiskie priekšnoteikumi: Iepriekšējie.
Rīcība: Visu novērošanas līdzekļu izmantošana.
Gaidāmie rezultāti: Uzliesmojuma varbūtības palielināšanās tuvākajos sešos—divpadsmit mēnešos.
Iespējamie traucējumi: Nav paredzami.
Faktiskais rezultāts: Process uz laiku stabilizējies. Nav skaidrs, vai tas attīstīsies tālāk. Pašai stabilizācijai, kā arī virknei citu parādību nav atbilstošu hipotēžu Kristiansena—Suvalova teorijā. Stabilizācijas iemesls paliek neskaidrs.
Secinājumi: Pagaidām var tikai izdarīt slēdzienu par novērojumu turpināšanas nepieciešamību.
Drošības pasākumi: Uzskatu par nepieciešamu samazināt aparatūras bateriju lādiņu līdz piecdesmit procentiem no normas.
Papildinājumi un piezīmes: Nav skaidrs, vai par to jāinformē ekipāža.
Ierakstīja: Averovs.
Braucēji īpaši nesteidzās, uz naktsguļu iekārtojās pamatīgi, un galvaspilsētā viņi ieradās tikai trešajā dienā. Tiesnesis jau pirmajās ceļa stundās deva rīkojumu atraisīt Šuvalovam rokas, laikam uzskatīdams, ka večuks nesāks viņu žņaugt, jo bīsies no pavadoņiem.
Ratos viņi atradās divatā, ārā uz bukas vēl sēdēja kučieris, viņus pavadīja četri jātnieki. Ceļā sarunājās maz, lai gan Šuvalovs ar prieku būtu pārmijis kādu vārdu. Tiesnesis bija drūms — acīmredzot vizīte galvaspilsētā viņam neko labu nesolīja. Tikai dažreiz izdevās viņu iesaistīt sarunā. ' '
— … Tiesnesi, vai bērni jums ir?
— Kas? Ak bērni? Kā tad. Vienu man iedeva pirms daudziem gadiem, bet pēc tam, nesen, vēl vienu.
— Ko nozīmē — iedeva?
— Kā — ko nozīmē?
— Es nesaprotu …
— Kur tad, tavuprāt, rodas bērni?
— Vai zināt…
— Klausies, večuk, nekādi nevaru pierast, ka tu ar mani runā tā, it kā es nebūtu viens, bet daudzi. Es taču ar tevi esmu viens? Viens. Vāirāk neviens mūs nedzird. Kāpēc tad tu saki «jūs»?
— Pie mums tā pieņemts. Pieklājības forma. Mēs sakām «tu» tikai ļoti tuviem cilvēkiem vai labiem paziņām …
— Pie jums nekas nav tā, kā ir normāliem ļaudīm. Jā, tad iznāk, ka tu nezini, kur rodas bērni?
Tiesnesis pat uzjautrināts iesmējās.
— Hm.»» Līdz šim domāju, ka zinu. Kādreiz, ja tā var teikt, pats esmu piedalījies. Tiesa, viņi nekļuva par astronomiem… Jā, tiesnesi, mums neviens nedod bērnus. Mēs tos dzemdējam paši, protams, mūsu sievietes. Kā tas notiek pie jums?
— Pie mums — kā pie visiem citiem… Bērni rodas, un tos izsniedz tiem, kuru kārta pienākusi.
— Ehē ..» Kā tad viņi rodas?
— Protams, ka Traukā, kā tad vēl?
— Ak jā, Traukā, protams, Traukā . f .
Brīdi viņi klusēja. Pēc tam tiesnesis nopūtās.
— Ak, večuk, večuk!
— Jā?
— Vairs nemaz nezinu, kā ar tevi sarunāties. Jo tu runā tādas aplamības, ka noteikti savu dzīvi beigsi Karstajās Smiltīs, bet tici man, tur tu ilgi neizturēsi.
—• Nesaprotu … Ko es tādu pateicu?
— Tu taču atzini, ka pie jums sievietes dzemdē pašas?
— Dabiski!
— Kas tad te var .būt dabisks, ja to neatļauj likums!
— Ak tā? Likums neatļauj?
— Padomā pats, tu taču it kā nebūtu muļķis. Ja visi sāks dzemdēt, cik tad tautas saradīsies?
—• Nezinu ,., Vai daudz?
— Droši vien vairāk, nekā pašlaik.
— Kas tur slikts?
— Bet Līmenis? Vai tos ar gaisu barosi?
—■ Ak Līmenis. * * •— Beidzot saprati? Jeb vai tu nemaz neesi skolā gājis? Un tev nav mācījuši, ka Līmenis tikai tad var saglabāties, ja dzimstība… — viņš uzreiz nevarēja atcerēties, — tiek regulēta — tā ja.
— Tiek regulēts iedzīvotāju skaita pieaugums?
•— Ahā, tātad zini gan! Kāpēc tad bija jāizliekas?
— Nē jel, tiesnesi, pagaidiet! Protams, ka zinu, kas ir pieauguma regulēšana. Bet to taču var darīt arī tad — kā tas, piemēram, notiek pie mums —, ja bērnus dzemdē sievietes.
— Var jau būt. Bet tur bija kaut kas vēl… Pagaidi, uz mēles gala ir… deģenerācija! Vai zini tādu vārdu?
— Ak tā!
— Tieši tā! Vai tagad saprati!
— Jā, sapratu. Ne gluži, bet, kas ir deģenerācija, to es zinu. Saki man, kā tas notiek — Traukā?
Bet tiesnesis jau atkal bija piepūties.
— Nezinu. Pavaicā galvaspilsētā, varbūt tev paskaidros.
Pēc brīža viņš piebilda:
— Tur tev visu paskaidros! Paskaidros, kā nogalināt cilvēkus…
— Es jau jums teicu, ka ārkārtīgi nožēloju. Bet ko citu varēja darīt, ja jūs te visi..,
•— Tūlīt pat apklusti!
* * #
Šuvalovs gandrīz nemaz neredzēja galvaspilsētu. Viņi ieradās krēslā, un vakarā viņu nekur neveda, ieslēdza istabā, kur atradās gulta un blakus tai ķeblītis, Iedeva vakariņas un teica, lai liekas gulēt.
Tomēr viņš uzreiz neapgūlās, bet sēdēja uz gultas un domīgi skatījās šaurajā lodziņā pie pašiem griestiem.
— Deģenerācija… Nav slikti izdomāts: tik mazā sākotnējā populācijā tas notiktu neizbēgami… Kā gan viņi gribēja izvairīties… kā gan izvairījās no tās?
Viņš tā murmināja, atcerēdamies, ka cilvēki šeit patiešām neatšķiras no viņa paša, taču tie noteikti atšķirtos, ja daudzu paaudžu laikā bērni dzimtu no laulībām šaurā lokā. Atšķirtos… Tas nozīmēja, ka šī Zemes civilizācijas atzara zemo līmeni nevarēja izskaidrot ar deģenerāciju, — bet tieši pie tāda secinājuma Šuvalovs gandrīz vai bija nonācis.
Tātad tas bijis iecerēts. Droši vien viss bija pamatīgi un labi ieplānots. Taču kaut kur kaut kas nedarbojās kā vajag, vai arī otrādi — darbojās pārlieku, un attīstība aizgāja aplamā virzienā.
Par to, ka attīstība aizgājusi aplamā virzienā, Šuvalovs nešaubījās.
— Ak paši nedzemdē … Sterilizācija? Diez vai..» Gluži vienkārši aizliegums — un atbilstošs izsargāšanās līdzekļu līmenis … Ar viņu ķīmiju? Lai gan — ko es zinu par viņu, ķīmiju? Maz informācijas, tavu nelaimi, cik maz informācijas!
Galu galā Šuvalovs nomierināja sevi ar to, ka, ja jau viņš atvests galvaspilsētā, tad rīt viņam būs iespējams satikties ar kādu, kam varēs visu izklāstīt, — un beidzot varēs sākt to sarežģīto darbu, kura rezultātam jābūt visu uz planētas dzīvojošo cilvēku glābšanai.