Pirms miega iztēlojās, kā sēž kuģī pie skaitļotāja vai analizatora. Runājas pie sevis ar mašīnu, spiež taustiņus, iepriekš pārbaudījis, ievada programmu. Kamēr mašīna dūc kā bite stropā, pats, acis aizvēris, saspringst, it kā līdzētu zirgam vezumu izvilkt no grambām.
Viegla un smalki izdomāta nodarbe. Dievs godu parādījis. Cita pasaule. Skaitļi dzīvo, mīl cits citu, skaišas, satiekas, izšķiras, reizēm pilnu krūti iet cits citam virsū. Mirst un augšāmceļas, dievs piedod. Jautri un darbīgi dzīvo skaitļi. Bet viņš tos novēro un vajadzības gadījumā palīdz. Cik in-te-re-san-tiT
No rīta viegli uzmodās, piepildīja blašķi un atkal devās tālāk pa mežu — līdz nākamajai upei.
Tā jāja pa mežu četras dienas.
Pēkšņi stiga izbeidzās.
291
Tā izveda plašā precīzas apļa formas laukumā un beidzās.
10*
Tas nozīmēja, ka Mūka ceļš ir galā. Tikai kas te ir?
Viņš nokāpa no zirga.
Zeme šeit bija silta. Kā ugunskura vietā, kad ogles izrušinātas uz visām pusēm, lai varētu gulēt siltumā.
Mūks izbrīnā nogrozīja galvu.
Apgāja apkārt meža laukumam. Šeit kādreiz acīmredzot bija sākusies vēl viena stiga. Taču tā nav kopta — ir aizaugusi. Mežā tas notiek ātri. Un tomēr to varēja viegli atšķirt, koki bija jaunāki, nevis tādi simtgadīgi kā visapkārt.
Ko tas īsti nozīmēja — gan stiga, gan siltā zeme?
Mūks palaida zirgu ganīties un sāka staigāt pa kla- jumiņu, nevis tāpat vien, bet lokiem, pamazām aizvien vairāk tuvojoties vidum. Sistemātiski. Ienāca tāds vārds prātā, lai gan bija jau sācis pavisam aizmirst mašīnas vārdus.
Atrada vietu, kur zeme it kā tikko manāmi drebēja.
Nogūlās, attīrīja mazu laukumiņu no zāles, piespieda ausi.
Dūc. Klusi, apslēpti dūc.
Mūks brīdi sēdēja, nogrimis domās.
Viņš saprata, ka tam nav nekāda sakara ar zemnieku dzīvi. Tur, ja kaut kas dūca, tas bija kas vienkāršs. Bites. Vai vēl kas cits. Kad dūc uz kuģa — uzreiz pat nevar aptvert. Gan skaitļotājs dūc strādājot, gan inženierim Lokanajai Rokai (tfu tu, kāds vārds!) dažkārt aparāti dūc, un zinātniekiem augšā… Arī šeit tāpat: dūc, taču nav saprotams, kas.
Tāpēc Mūks nolēma nerakt un vispār te neko neaiz- tikt un netraucēt. Viņam tikai viss jāizstāsta, tad jau citi izlems.
Piepeši sāka vēl klaudzēt.
Pacēlis galvu, viņš ieklausījās.
Klaudzoņa nāca no tālienes, tā neskanēja pazemē. It, kā būtu sapulcējies milzums dzeņu, rudo putnu, un kaltu ar knābjiem cits pār citu — kurš ātrāk.
Mūks, noliecis galvu, domāja. Tad piecēlās, apsegloja zirgu. Un devās tālāk — turp, kur klaudzēja.
* * *
Dzeņi klaudzināja tā, ka miza strēmelēm lidoja uz visām pusēm. Šāva īsām kārtām. Pa trim — piecām patronām. Tiklīdz nospied gaili, tūlīt pat atlaid. Bet jāmērķē precīzi.
— Mērķēt! — Uve Jorgens, sažņaudzis dūres, kliedza. — Kur jūs šaujat? Vai jums putni traucē? Gaisā nav jāšauj! Bija komanda — jostas vietas augstumā! Metru virs zemes. Vai sapratāt?
Puiši šāva ar baudu un vispār ciešami, tikai nepavisam negribēja saprast, ka ieroči domāti ne jau šaušanai uz kokiem. Uz cilvēkiem! Un ne tāpēc, lai pabaidītu, bet tāpēc, lai iznīcinātu pretinieka spēkus. Dzīvos spēkus.
Dažkārt Uvem Jorgenam pilnīgi nolaidās rokas. Kā lai ieskaidro tik vienkāršas lietas, par kurām pat nevar saprast, ko tur īsti lai skaidro.
— Saprotiet taču, — klusā, pārliecinošā balsī viņš stāstīja puišiem. — Ko nozīmē — uz cilvēkiem? Jums pretī būs nevis cilvēki, bet karavīri. Ja jūs nenogalināsiet yiņus, tad viņi nogalinās jūs …
Vēl galīgi zaļie puiši pieklājīgi klausījās, taču it kā pie sevis smaidīja, neticīgi un ar iekšēju pārākumu.
— Kāpēc jūs negribat saprast…
Viņi saskatījās. Viens no viņiem atbildēja:
— Nē jau, mēs visu saprotam. Tikai kur radīsies tie, kas gribēs mūs nogalināt?
— Vai tad šeit jums neuzbruka?
•— Viņi jau negribēja mūs nogalināt!
— Kā jūs to zināt?
— Pie mums nevienu nenogalina …
Te bija pati ļaunuma sakne: viņiem nav ne karu, ne armiju, pat ne iekšējā karaspēka — gluži vienkārši tie nav vajadzīgi. Ja retos gadījumos vajadzēja izpildīt administratīvā dienesta pienākumus, tad tos veica visi pēc kārtas.
Tas, starp citu, liecināja, ka uz planētas nav citu valstu. Ja eksistētu vismaz vēl viena valsts, rastos ari regulārā armija. Noteikti. Taču tās nebija, un, izrādījās, nav iespējams veselajiem un izveicīgajiem puišiem ieskaidrot, ka uz pretinieku, gribi vai negribi, nāksies šaut. Viņi gluži vienkārši neticēja, ka pretinieks būs.
Viņi daudz kam neticēja.
Vakaros Uve Jorgens viņiem stāstīja ne tikai par kaujām, kurās tam savā laikā nācies cīnīties. Viņš stāstīja arī par ekspedīciju, par Zemi, par Dāla zvaigzni, kurai nedrīkstēja uzticēties.
Par Zemi klausījās ar interesi.
— Vai jūs gribētu tur nokļūt?
To gribēja visi.
— Bet palikt pavisam?
Viņi apklusa un skatījās cits citā. Pēc tam atkal viens no viņiem pārliecināti papurināja galvu:
— Nē .., Vai tad pie mums ir slikti?
— Padomājiet! Jūs redzēsiet to civilizāciju! Tehniku! Turklāt uz Zemes visi cilvēki ir no cilvēkiem! Nekādu Trauku!
— Jā, mēs arī tā gribam …
— Tad jau …
— Mēs gribam šeit. Pie mums.
■— Šeit taču nekas nepaliks! — Uve Jorgens nesavaldīgi kliedza. Vissmieklīgākais, ka viņi tik un tā neticēja.
— Nē, Uve,.? — viņi teica. — Nē, Bruņiniek. Par kaujām tu stāsti labi un interesanti. Bet par sauli nevajag.
Un paskaidroja:
— Saproti, par kaujām mēs klausāmies un ticam. Tu pats saki, kā tas esot bijis ļoti sen un tālu no šejienes, — un mēs ticam. Kad tu runā par sauli, tu runā par to, kas notiek šeit un pašlaik, vai saproti? Taču visu, kas ir šeit un pašlaik, mēs redzam un zinām paši. Tāpēc tādas pasakas tev neizdodas. Labāk pastāsti vēl kaut ko par to, kā bija sensenos laikos tur, pie jums …
Suņi tādi, vai ne? Sasper pērkons! Pasakas!
Velns ar viņiem — lai tad sadeg vai nosalst.
Taču viņi patika Bruņiniekam, un tam bija viņu žēl, kā komandierim žēl savu karavīru.
Varbūt viņš tikai nemācēja pienācīgi paskaidrot? Viņš jau nav nekāds zinātnieks, nav profesors, viņa darbs ir nevis lekcijas lasīt, bet lidot, pirmām kārtām —- lidot.
Nepieciešams, lai paskaidrotu zinātnieki, iespējams, tie liks saprast…
Uve Jorgens nopūtās un apklusa.
Taču pašlaik bija nevis vakars, bet skaidra diena. Vēl bija tālu līdz vakaram ar tā šaubām un neapmierinātības sajūtu. Patlaban Uve Jorgens bija par sevi pārliecināts.
— Izbeigt atpūtu, ierindā stā-ties!
— Klausīt komandu! Uz pretinieka kājniekiem! …
Pēkšņi steigšus:
— Atlikt!
Jo no meža parādījās jātnieks. Viņš māja ar roku un mudināja zirgu.
Uves Jorgena gaišzilo acu asais skatiens uzreiz bija
pazinis Mūka Nikodima masīvo augumu.
* * *
— Nē, Bruņiniek. Zemnieki neparko neies prom. Un nenoticēs nekam… Jo viņiem ir labi. Viņi tic savai saulei tāpat, kā mēs ticam mūsējai. Man sāp sirds, Bruņiniek. Kāpēc neviens nekad negrib likt mierā arāju? Kāpēc visu uzveļ viņa pleciem? Uve Jorgen, tu nekad neesi aris, nezini, kā rokās trīs arkla rokturi, tev to nesaprast…