— Ja parādīsies likums, kas liek celties un iet, vai viņi celsies un līdīs kravas tilpnēs?
— Es domāju — jā, — Uve Jorgens teica.
— Velns zina — gribētos cerēt… Mūsu uzdevums sāk izskatīties šādi: tomēr jāuzņem kontakti ar valdību, jāataino stāvoklis un jāpanāk, lai viņi paši organizē evakuāciju.
— Mēs taču no paša sākuma …
— Pagaidi, — es iebildu. — Nepārtrauc. Jā, mēs no paša sākuma pūlējāmies iegūt tādus kontaktus. Tomēr Šuvalova un Piteka mēģinājumi pierādīja, ka ar legālām, diplomātiskām metodēm neko nepanāksim: kamēr saskaņosim savu vizīti ar visām vietējām instancēm, nebūs vairs, par ko runāt.
— Tieši tā. Ja saskaņotu.
— Tas nozīmē, ka legālās metodes neder. Jārīkojas citādi.
— Ak, kaptein, pašlaik tu man patīc daudz vairāk,— noteica Uve ar to smīniņu, kuru tā nevarēju ciest. — Vai zini? Pavēli man stāties ar viņiem kontaktos. Es to nokārtošu.
— Tev, Uve Jorgen? Vai nesavārīsi ziepes? Tas nav nekāds krusta karagājiens!
— Starpība nav liela, bet esi mierīgs. Visu nospēlēšu kā pēc notīm.
•— Nu … Lai tad notiek. Kā tu rīkosies?
— Neesmu diplomāts un spriežu vienkārši. Stāšos kontaktos ar Sargātājiem vai Sargātāju — nezinu, cik šo tur patiesībā ir — un piespiedīšu viņus uzmanīgi uzklausīt Šuvalovu.
— Tas ir prātīgi. Necenties izskaidrot pats: lai atrod Šuvalovu. Viņi jāpārliecina ar formulām, nevis ar dūri.
— Pēc tam tie izdos likumu, vai kā nu tas pie viņiem saucas, bet mēs pacentīsimies, lai par to uzzinātu visi.
Es padomāju.
— Un ja viņi tādu likumu neizdos?
— Pats taču teici: viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs…
— Tieši tā. Vai tu viņu vietā būtu izdevis tādu likumu?
— Kas cits man atliktu? — Viņš atkal pavīpsnāja un piemiedza acis.
— Es gan neesmu pārliecināts, ka būtu izdevis. Redzi, Uve Jorgen, mūsu audzināšana mazliet atšķiras…
— Viņiem būtu daudz labāk, ja viņi izrādītos līdzīgi man, — Uve Jorgens ļoti nopietni sacīja.
— Šajā konkrētajā gadījumā — jā. Taču neaizmirsti: viņi ir ne tikai suverēna valsts, bet turklāt arī vienīgā valsts šeit. Līdz šim to neviens nav iekarojis. Viņiem nav bijis iespējas mācīties paklausību …
— Tieši tas jau viņiem kaitēs.
— Bruņiniek, vai tu tā domā?
— Atceries Kortesu. Ar niecīgu grupu iebrucēju viņš iekaroja impēriju tikai tāpēc, ka līdz tam to neviens nebija iekarojis! Bet mūsu daudz cietušajā Eiropā viņš nebūtu ieņēmis pat nieka grāfisti: tur jau izsenis pieraduši kost pretī.
— Var jau būt, var būt. Es daudz sliktāk par tevi izprotu iekarojumu teoriju, — atzinos. — Paļausimies uz tavu pieredzi. Taču vismaz teorētiski mums jāparedz arī tāda iespēja, ka viņi principa dēļ vai arī aiz kādiem citiem apsvērumiem atteiksies izpildīt mūsu lūgumu,
— Mūsu prasību.
— Nē, tu noteikti neesi diplomāts. Šuvalovs, bez šaubām, to nosauks par lūgumu. Būtībā, vienalga, mēs turam pistoli viņiem pie deniņiem. Pat ne mēs: pati dzīve. Daba. Astrofizika. Viss.
— Uldemīr, tu progresē!
Tā mēs mētājāmies vārdiem, bet pārējie ekipāžas locekļi klusi un uzmanīgi klausījās, un viņu sejas palika mierīgas.
— Jā, Bruņiniek, es progresēju. Taču atkārtoju vēlreiz: kas notiks, ja viņi tomēr atteiksies?
— M-m… Atceries, kaptein, ko darīja vecajos labajos laikos, ja valdība atteicās izpildīt ultimāta prasības?
— Centās izveidot jaunu valdību. — Es pasmīnēju.
— Tieši tā.
— Ar jebkuru metodi: valsts apvērsumu, pārvēlēšanām …
— Un ar revolūciju, kaptein, vai ne? Kāpēc tu kautrējies izrunāt šo vārdu?
— Es nemaz nekautrējos, Uve Jorgen. Tikai atceros revolūciju vēsturi un zinu, ka tās netop triju dienu laikā. Revolūcija ir daudzu cilvēku ilga un nopietna darba rezultāts noteiktos apstākļos. Turklāt — revolucionārā situācijā.
— Nezinu, man, kā pats saproti, to nemācīja.
— Tas, par ko tu domā, nav revolūcija.
— Sauc kā gribi: dumpis, nemieri, sacelšanās, pučs… Tā vai citādi, ja viņu valdība negribēs glābt savu tautu, nāksies šo valdību nomainīt.
— Uve Jorgen, tu jau zini — kad mūsu puiši viņiem pūlējās šo to izskaidrot, tiem neticēja un tos nesaprata. Acīmredzot ar viņu zināšanu līmeni ir grūti saprast, bet vēl grūtāk — noticēt. Te būtu jāsāk no tālienes, tautai kļūtu skaidrs, no kā mēs baidāmies un kā vāi cenšamies. Vispirms viņi jāizglīto tā, lai viņi spētu s prast. Tam vajadzīgi gadi un gadu desmiti, kuru mum nav. Taču pat vienkāršam dumpim nepieciešams kaui kāds mērķis, lai cilvēki pēkšņi celtos un ietu. Nepieciešams cilvēkiem izprotams un tuvs mērķis… Vai mums ir tāds sauklis? Kā tu domā? Kā jūs visi domājat?
Brīdi mēs visi klusējām, tad Mūks nomurkšķēja:
— Ja tos varētu pievērst dievam …
— Izbeidz, — es teicu. — Tā nav godīga spēle.
— Visa mūsu spēle ir negodīga.
— Nē, jo mūsu patiesais mērķis ir cēls: mēs gribam viņus izglābt. Taču padomā par to: aizvedot ļaudis no šejienes, mēs viņus nogādāsim sabiedrībā, kur dieva ideja sen mirusi. Jaunajos apstākļos viņiem jau tāpat būs pietiekami daudz sveša un neierasta, kāpēc gan viņu likteni padarīt vēl smagāku?
Mūks paraustīja plecus:
— Cita ceļa es nezinu.
— Turklāt — vai viņi maz sapratīs tavu dieva ideju?
— To es nezinu, — viņš negribīgi atteica. — Tomēr ne jau uzreiz, ne uzreiz. Lai ticētu, cilvēkam ir jānonāk pie dziļas pārliecības …
•— Skaidrs,, tātad tas atkrīt. Kas vēl?
— Cilvēki visvieglāk pieņem jaunas idejas, kad tie ir badā un trūkumā, — domīgi teica Uve Jorgens. — Ne jau velti,..
Viņš nepabeidza, bet es sapratu, ko viņš bija domājis.
— Iespējams, Uve, ka tā ir. Taču viņi, cik mēs varam spriest, nav badā.
Bruņinieks izstiepa apakšlūpu.
— Grūti noorganizēt pārpilnību. Bet badu… Maize i Odz degt.
. Mūks sažņaudza smagās dūres.
1 — Es jums gan dedzināšu! — viņš sacīja tādā balsī, it kā to kāds būtu sagrābis aiz rīkles. — Visiem galvas sašķaidīšu!
Viņš nejokoja — to visi uzreiz saprata. «Ak,» es nodomāju, «mūsu elastīgā, draudzīgā ekipāža! Labi vēl, ka nav neviena no malas …»
— Labi, Nikodim, — nomierinoši sacīju. — Tas taču bija joks. Neviens netaisās …
— Joks! — Mūks nikni noteica. — īsts lielceļa laupītāja joks!
Georgs bilda:
— Nezinu, kāpēc jūs to visu gribat darīt. Daudz lieka. Var vienkāršāk. Kas gribēs — tos aizvest. Kas negribēs — atstāt. Vai izkaut. Lai neatrunā pārējos.
Viņš to pateica pilnīgi mierīgi. *
— Vai tu domā, ka izkaut ir tik vienkārši? — es vaicāju.
— Ļoti vienkārši, — viņš pamāja.
— Un tu pēc tam varēsi mierīgi gulēt? Viņš sacīja:
— Ja vien pirms miega nebūšu ēdis pārāk daudz gaļas.
«Cilvēces rītausma,» es nodomāju. «Jaukā Hellāda, saviesīgie dievi. Un vispār — zelta laikmets.»
— Heil Hellāda! — uzsauca Uve Jorgens un, samie- dzis acis, pavērās manī, kā es reaģēšu uz viņa erudīciju.
Bet es to palaidu gar ausīm, man pašlaik bija svarīgāki jautājumi.
— Nepārēdies, — it kā pa jokam devu spartietim padomu, lai gan jutos ļoti nelāgi. Starp citu, nebija jēgas uz viņu apvainoties, jo vairāk — sašust.yļņ§ būtu visus iznīcinājis — tāda bija viņa laikmeta' t^a; kaut arī tagad viņam iemācīts lasīt galaktiskās k&tes un precīzi aizvadīt kuģi, kur nepieciešams, viņš Lv pārmainījies. Pat mūsdienu zinātnes virsotņu apguv» nedara cilvēku humānāku, un tas bija zināms jau se* pirms manis.