— Neredzu iemesla.
— Tad, * < tad jums būs daudz sliktāk! Jūs varbūt netiksiet cauri ar Karstajām Smiltīm vien,, t Jums būs ļoti slikti,
— Tiem, kuri paliks dzīvi, — es atbildēju.
Kamēr mēs apmainījāmies ar šīm laipnībām, es domāju:
«Kāpēc? Kāpēc man jānotur pozīcijas, ja es nezinu, kas tajās vērtīgs? Kāpēc karu nevar pārtraukt, to nemaz nesākot? Kāpēc es lienu šajā simpātiskajā, bet iznīcībai lemtajā klosterī ar saviem noteikumiem?»
«Tāpēc,» es pats sev atbildēju, «ka te atrodas kaut kas tāds, kas viņiem ir ļoti svarīgs. Ne jau šiem zemniekiem ar kramenīcām — viņi zina- tikai to, ka šeit nedrīkst atrasties, un steidzas mūs pārliecināt, ka spēle zaudēta, lai arī paši ātrāk tiktu prom no aizliegtās joslas. Nē, ne jau viņiem, bet tiem, kuri viņus sūtīja. Mēs esam nejauši uztaustījuši kādu'sāpīgu vietu viņu organismā. Tiem, kuri sūtīja šurp kaujas vienību, sāp, un tie grib tikt no sāpēm vaļā.
Taču ir arī derīgas sāpes. Ja. nu mēs tomēr nesapratī- simies ar vietējiem varas orgāniem? Neko nepierādīsim, ne par ko nepārliecināsim? Tādā gadījumā — ja mēs patiešām gribam, lai muļķīgie šejienes iedzīvotāji dzīvotu ilgāk nekā viņu planēta — mums nāksies tos evakuēt ar spēku. Un Uvem Jorgenam taisnība — vispirms jāpanāk valdības piekrišana. Nē, mēs nevaram noņemt pirkstu no turienes, kur, iespējams, esam nejauši piespieduši viņu artēriju… Mēs paliksim šeit.»
— Klausies, — parlamentārietis neapmierināts teica,
— vai neredzi, ka gaidu? Kā tev šķiet, cik ilgi es varu tā stāvēt?
— Labi, — es sacīju. — Tagad ņem vērā, ko teikšu, un iegaumē kā nākas, neko nesajauc. Mēs no šejienes neiesim prom. Vismaz pašlaik ne. Dodies pie saviem komandieriem. Saki, ka mēs runāsim tikai ar viņiem — visaugstākajā valsts līmenī. Vai saprati?
— Nē, — viņš vaļsirdīgi atbildēja. — Jums jāpadodas, kāpēc tu vēl izvirzi kaut kādus noteikumus?
Es atmetu ar roku — viņam nebija iespējams neko iestāstīt
— Tu tomēr atceries to, ko tev teicu, — es sacīju.
— Pacentīšos, lai tu no šejienes aizkļūtu dzīvs un pēc iespējas vesels. Tu manus vārdus nodosi priekšniecībai. Saprati? Tagad vācies.
Negarantēju, ka viņš burtiski visu saprata, bet mans tonis bija nepārprotams. Tomēr atbildes vietā viņš tikai pasmaidīja.
— Ko tu runā! — viņš teica. —■ Paskaties: tavējie jau gatavi padoties! Viņi taču zina, ka esat zaudējuši!
Paklausīju padomam un atskatījos.
Patiešām, mūsu gvarde jau bija pametusi savas pozīcijas, atstājusi automātus guļam smiltīs. Jaunie brašuļi bija nolēmuši, ka vajag padoties pēc tiem noteikumiem, kādi pie viņiem pieņemti. Puiši stāvēja bariņā, neapbruņoti un bēdīgi. Uve Jorgens noraudzījās viņos nikni, Georgs ar nicinājumu, bet piedot radušais Mūks laikam bija pat priecīgs, ka jaunieši nav krituši asinsizliešanas grēkā.
— Mūk! — es uzsaucu. — Savāc ieročus!
Viņš pamāja.
Es pagaidīju, kamēr viņš savāca automātus. Tad atkal palūkojos blakus stāvošajā parlamentārietī.
Tas pasmaidīja.
Nu? —■ viņš sacīja. — Vai pārliecinājies? Noliec arī savu ieroci. Lai to arī atnes šurp.
■ Lūdzam neuztraukties, — oficiālā tonī atbildēju un, lēnām noņēmis no pleca automātu, iezvēlu viņam ar laidi pa pakrūti.
Viņš to nebija gaidījis un nokrita, un sāka vārtīties smiltīs, lieliem malkiem rijot gaisu.
Es pagriezos un bez steigas devos uz kuģi. Zināju, kā viņi mugurā nešaus. Nemaz nebiju pārliecināts, vai viņi vispār sāks šaut.
Kapitulanti stāvēja, apstulbuši noraugoties manī.
— Vācieties prom, — es nikni pavēlēju.
Viņi skatījās kā nopērti kucēni.
— Kā tad tā,., — viens nomurmināja. — Viņi taču uzvarējā…
— Meitenes un zēni, jums ir veicies, — es drūmi paskaidroju. — Jūs nezināt, kas ir karš, — un jums tas arī nav jāzina. Mūciet, kurp acis rāda, un pacentieties netrāpīties ceļā karaspēkam.
— Bet jūs? — kāds neapņēmīgi vaicāja.
— Mēs spēlējam pēc citiem noteikumiem, Tie jums neder. Nu, soļos marš!
Viņi sāka lēnām iet.
— Tur ne! — uzsaucu tiem nopakaļ. — Arī tur jūs uzdursieties viņiem! Dodieties dziļāk mežā un apejiet ar līkumu!
Tagad viņi kustējās ātrāk.
Es palūkojos uz pretinieka pusi. Četri strēlnieki vilka manis nokautēto parlamentārieti uz savu aizmuguri. Pārējie atkal gatavoja ieročus kaujai.
Mēs ar Mūku ieņēmām tādu pozīciju, lai ceļš, kas veda uz kuģi, atrastos aiz mums. Sapratu, ka, iespējams, nāksies atkāpties uz turieni un nostiprināties šajā dotā.
— Nu, tēvs, — uzrunāju viņu.
Mūks nebija dzirdējis; viņš kaut ko murmināja, kā man likās, par cīņu ar pagāniem… Es pat nepasmaidīju. Katrs savā veidā noskaņojas kaujai. Man pietika ar domu par Annu.
Es pametu skatienu uz viņu. Anna, protams, nebija varējusi nosēdēt kuģī- un tagad atradās tepat blakus.
— Ko jūs darīsiet? — viņa ziņkārīgi vaicāja.
— Gribam pierādīt, ka mums vēl par agru padoties.
— Bet pretinieku taču ir vairāk?
—• Tas nekas, — atbildēju. — Toties mēs esam dzimuši laimes krekliņā.
Es nemaz negaidīju, lai viņa to saprastu.;
Taču viņa nesaprata arī daudz ko citu,
— Viņi jau jums nepiekritīs …
—• To mēs vēl redzēsim, — es atteicu, gatavojoties cīņai, jo pretinieks, attapies no pārsteiguma, sāka kārtoties uzbrukumam. Viņi to darīja ļoti skaisti un pārliecinoši un gatavojās uzbrukt trijās cieši slēgtās kolonnās. «Ložmetējnieka sapnis,» es nodomāju. «Tas jau būs slaktiņš.»
Pielēcu kājās,
Idioti, jāuzbrūk izklaidus! — es viņiem saucu* Ķēdēs! Pārskrējieniem! Kas gan uzbrūk kolonnā, ja mums ir āutomā .,,
Beigas viņi nesadzirdēja, jo nogranda zalve, un man uz galvas sāka birt skujas. Tūlīt pat sekoja otra — tāpat pāri galvām —, un, nepaklausījuši labam padomam, viņi devās uz priekšu. Viņiem aizmugurē pat atskanēja griezīgas dūdas.
Nopūtos; man bija smagi ap sirdi.
Ej prom uz kuģi, bērniņ, — teicu Annai. — Tas nav priekš tevis.
Nē, — viņa atbildēja. — Gribu paskatīties.
Ja tu to redzēsi, tu mani vairs nekad ne…
— Kāpēc tu nešauj? — viņa satraukti mani skubināja. — Viņi jau izšāvuši divas reizes, bet jūs klusējat. Jums arī jāšauj!
Es iesāņus pavēros viņā. Acis Annai dega, viņai bija jautri.
«Tā gan,» nodomāju. «Tātad mēs glābjam šo nabaga mazo, nesaprātīgo cilvēci. Dīvaini gan mēs to darām! Mums līdzi nāk bailes!» Es atcerējos «Džungļu grāmatu». Te tās ir, bailes, manās rokās — Zemes ražojums, labas kvalitātes bailes. Tēmēklis, grauds. Garām kārtām, ar izkliedi pa fronti…
Es netēmēju koku galotnēs. Tēmēju jostas vietā, kā jau karā pienākas.
Taču, pirms biju viegli nospiedis gaili, tomēr pacēlu stobru gandrīz vai pret debesīm, it kā gribētu šaut uz nolādēto zvaigzni, kuras dēļ šī putra bija ievārīta.
Nē, nedrīkst, nedrīkst šaut uz cilvēkiem, f kuri militāros jautājumos sajēdz tikpat daudz kā mazi bērni vai pat vēl mazāk, ja ņem vērā mana laikmeta bērnus, — turklāt pašlaik neviens negatavojas mani nogalināt.
Mēs spēlējām svešā laukumā, un vajadzēja spēlēt pēc viņu noteikumiem, ja vien mēs ari turpmāk gribējām sevi uzskatīt par kārtīgiem cilvēkiem.;
Es uzsaucu Mūkam un visiem pārējiem: _
— Tikai neiedomājieties šaut uz cilvēkieml