SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Dokumenti
Sarunas pa radio starp kuteri Nr. 1 un ekspedīcijas kuģi «Zonde» (Ieraksts)
Kuteris: Izsaucu kuģi. Šeit kapteinis. Kā dzirdat?
Kuģis: Dzirdam labi. Šeit Rok^. Kā dzirdat jūs?
Kuteris: Normāli. Kas uz kuģa? Kuģis: Mums viss kārtībā. Doktors novēro. Aparatūra kārtībā. Motori gatavībā. Kuteris: Vai varat startēt jebkurā brīdī? Kuģis: Varam.
Kuteris: Laika kontrole. Man ir septiņpadsmit nulle piecas. Kuģis: Precīzi septiņpadsmit nulle piecas. Kuteris: Lūdzu atzīmēt šo laiku. Kuģis: Ir fiksēts.
Kuteris: Ja četrdesmit astoņu stundu laikā, atkārtojui četrdesmit astoņu stundu laikā..s
Kuģis: Četrdesmit astoņu stundu laikā, sapratu.
Kuteris: Ja šajā laikā jūs nesaņemsiet nekādus citus norādījumus, pavēlu uzsākt operāciju. Vai sapratāt? Pēc četrdesmit astoņām stundām uzsākt operāciju, ja no manis vai no kāda cita ekipāžas vai ekspedīcijas locekļa nebūsiet saņēmuši citus rīkojumus.
Kuģis: Vai no jebkura?
Kuteris: Ja pirmais pilots paziņos par kapteiņa bojāeju. Ja jebkurš cits ekipāžas loceklis paziņos par kapteiņa un pirmā pilota bojāeju.
Kuģis: Sapratu jūs. Pēc četrdesmit septiņām stundām piecdesmit septiņām minūtēm.
Kuteris: Pareizi. Tajā gadījumā, ja novērojumi neliecinās, ka briesmas draud ātrāk.
Kuģis: Ja draudēs briesmas, es visu izdarīšu tūlīt.
Kuteris: Jā. Tad negaidi no mirkli. Bel ceru, ka viss nokārtosies.
Kuģis: Arī es domāju tāpat. Viss būs kārtībā,
kaptein.
Kuteris: Sveiciens Averovam un vislabākie novēlējumi. v '■"■,'
Kuģis: Sveiciens visiem mūsējiem.
Kuteris: Pieņemts. Man viss. Beidzu.;
Kuģis: Beidzu.
» * Ss
Šuvalovs acīmredzot pareizi uzskatīja, ka tiem cilvēkiem, kuri atrodas vadībā, var būt daudz trūkumu, to-vidū (kā liecina vēsture) dažkārt ļoti netīkami, taču šie cilvēki nevar būt muļķi. Tā kā pašlaik briesmas, kas draudēja planētai, bija vienādas visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu veselības, spēka, sociālā stāvokļa un tamlīdzīgi, Šuvalovs domāja, ka vadība nenoniecinās ne mazāko glābšanās iespēju un ar prieku izrādīs pretīnākšanu tiem, kas tādu glābiņu piedāvās.
Taču viņa stāvokli nekāda iniciatīva nebija iespējama. Viņš nespēja ietekmēt notikumu gaitu un varēja tikai pieprasīt, lai viņam dotu iespēju tikties ar kādu no Līmeņa Sargātājiem. Tomēr viņa lūgumi un prasības bija veltas. Viņam katrreiz atbildēja vienu un. to pašu:
— Pēc sprieduma tu varēsi lūgt to mīkstināt. Tad tavu lūgumu izskatīs Sargātāji. Pagaidām viņiem ar tevi nav par ko runāt.
Atvainojiet! — Šuvalovs iebilda, —- Man labāk zināms, vai man ir iemesls sarunai!
— Iespējams. Taču likums neatļauj Sargātājiem uzklausīt noziedznieku, pirms tas nav notiesāts.
Ar likumu nevarēja strīdēties.
Laiks ritēja strauji. Kad pienāca brīdis stāties tiesas priekšā, Šuvalovs nolēma izmantot acīmredzot beidzamo līdzekli, kāds bija atlicis viņa rīcībā.
>ļi % #
Viņu tiesāja lielā, cilvēku pilnā zālē. Tās sienas un griestus klāja savāds gleznojums, kura asās un drūmās krāsas pakāpeniski, sākoties no grīdas, jo augstāk, jo vairāk pārtapa maigos un nomierinošos toņos. Iespējams, ka šis gleznojums simbolizēja taisno tiesu, kā uz Zemes — dievietes aizsietās acis un svari rokā.
Tiesneši bija pieci. Viņi atradās uz paaugstinājuma, taču ne pie galda, kas Šuvalovam būtu licies dabiski, — galda nebija, viņi sēdēja dziļos krēslos. Tie bija salikti puslokā, un tā centrā novietots ķeblis, uz kura nosēdināja Šuvalovu. Tiesneši bija padzīvojuši, vārdos un žestos atturīgi cilvēki. Toties publika atklāti izrādīja emocijas, un uzreiz kļuva skaidrs, ka tās nav labvēlīgas Šuvalovam,
Acīmredzot publika nebija atnākusi Sensācijas dēļ (kā sākotnēji nodomāja Šuvalovs, kad viņu ieveda un viņš ieraudzīja pārpildīto zāli), Cilvēki bija patiesi Sašutuši un satraukti. Viņu sejās bija lasāms pārdzīvojums par to, kuram bija uzbrukts, un tajā pašā laikā ne gluži naids, bet tāda kā auksta atsvešinātība, kas pilnībā attiecās uz tiesājamo.
Rituāls bija vienkāršs. Publikai paziņoja, ko tiesās un par ko. Tad Šuvalovam vēlreiz paskaidroja, ka tiesās tieši viņu, un sīki izskaidroja, ko viņam inkriminē, Pēc tam sāka liecināt vezumnieki, tiesnesis un cietušais astronoms. Viņš runāja, un viņa skatiens tā vien vērsās pret Šuvalovu (lai gan astronomam bija jāvēršas pie tiesnešiem), un šajā skatienā bija neizpratne un nožēla.
— Tātad, tiesājamais, vai tu atzīsti sevi par vainīgu, ka gribēji un mēģināji izdarīt slepkavību?
Laikam īstais brīdis bija klāt.
Šuvalovs piecēlās.
— Augstā tiesa …— viņš iesāka.
— Saki vienkārši: tiesneši.
— Tiesneši! Es atzīstu sevi par vainīgu.
Viegls troksnis pāršalca zāli.
— Taču tā ir tikai maza daļa no tiem noziegumiem, kuros mani var apvainot!
Zālē iestājās klusums.
— Es, sistemātiski pārkāpjot Līmeni…
Atkal troksnis.
— .. atradu iespēju, kā izdarīt patiešam briesmīgu un cietsirdīgu noziegumu!
Atkal — nāves klusums.
— Tā sekas būtu nepārredzamas un novestu pie LI*, meņa sabrukšanas, bet pēc tam gan jūsu, gan visu cii-, vēku dzīve kļūtu neiespējama. Pašlaik es esmu jūsu rokās, bet atcerieties: es neesmu viens! Ja notiks manis iecerētais — jūs visi iesiet bojā!
Zālē kāds vārgi iekliedzās. Kāds sāka raudāt. Šuva-, lovs ievilka elpu.
— Es vēl nezinu, kādu paņēmienu mēs lietosim. Jo, tiesneši, mēs zinām divus paņēmienus, un ar ikvienu no tiem var panākt tādu rezultātu.
Šuvalovs apklusa. Viņš tīšām ieturēja pauzi.
— Runā! — mazliet aizsmakušā balsī teica tiesnesis, kurš sēdēja vidū.
•— Mēs varam Izdarīt tā, ka visu pārņems uguns, Jūsu mājas. Darbnīcas. Tīrumus. Mežus. Upes sāks vārīties un iztvaikos. Pat asinis sāks vārīties jūsu dzīslās —: vīriešiem un sievietēm, večukiem un bērniem. Viss aizies bojā, viss sadegs, dzīve pārtrūks un nekad šeit vairs neatdzims. Lūk, tiesneši, viens paņēmiens!
Atkal viņš apklusa, un atkal tas pats tiesnesis teica:
— Runā taču!
■— Otrs paņēmiens ir tāds. Mēs izsauksim aukstumu. Drausmīgu aukstumu. Nodzisīs saule. Visu pārklās ledus garoza. No aukstuma aizies bojā augi un koki. Iestāsies bads un briesmīgs Sals. Upes aizsals līdz dibenam, un viss dzīvais tajās ies bojā. Kādu laiku jūs vēl varēsiet paslēpties no sala telpās, bet bads jūs pazudinās. Visi nomirs. Un dzīvība pārstās eksistēt. Katram no jums un visiem kopā.
Tiesnesis labajā malā iebilda:
— Bet mirsi ari tu, tiesājamais! Un arī tavi biedri ies bojā.
— Jā, — Šuvalovs atbildēja, — tur jau ir tā lieta^
Jo jāmirst ikvienam. Bet mēs nolēmām: ja reiz jāmirst mums, tad lai mirst visi.
— Tiesājamais.. , Vai tiešām tu tā neieredzi cilvēkus?
Šuvalovs neatbildēja uzreiz. «Ak dievs,» viņš domāja, «es pārāk mīlu cilvēkus, pat muļķus, — jo viņi taču nav vainīgi savā muļķībā, nav vainīgi pie tā, ka ir zināšanas, kas izrādās pārāk smagas to netrenētajām smadzenēm…»
— Jā! — viņš izsaucās. — Es neieredzu cilvēkus!
— Un tomēr… Tas, ko tu sacīji, skan briesmīgi, bet… Kā lai mēs noticam visām tām šausmām, šīm nelaimēm?
— Vai patiesi jūs neticat, ka tas, kas mierīgi un aukstasinīgi mēģina nogalināt cilvēku, spēj paveikt to, ko es jums teicu? »