«Neticiet,» viņš domāja, «neticiet vien … Bet to vidū, kuri pašlaik sēž zālē, atradīsies vismaz daži, kas noticēs, — un baumas nebūs apturamas, un, šā vai tā, jums nāksies griezties pie manis, jo neviena cita nebūs, pie kā …»
Tiesneši pusbalsī aprunājās. Zālē pieauga troksnis.
— Tiesājamais! — pie viņa vērsās tiesnesis, kas sēdēja vidū. — Saki, vai nav iespējams šos noziegumus novērst? Ko tu gribi?. Varbūt, ja mēs tevi atlaidīsim brīvībā un apsolīsim nesodīt, un atļausim aizbraukt, kurp tu vēlies …
Šuvalovs papurināja galvu.
— Tiesneši! — viņš sacīja. — Man jums jāpaziņo, ka esmu jau sācis nožēlot, ka iecerēju un sagatavoju tādus noziegumus. Jo tagad man liekas — cilvēki tomēr nav pelnījuši tādu galu. Taču vienīgi es zinu, kā novērst to, ko esmu iecerējis.
— Vai to vēl var novērst?
— Pagaidām vēl var.
Tiesnesis piecēlās.
— Mēs pieprasām, lai tu mums pateiktu — kā! Lai arī tu mēģināji izdarīt briesmīgu noziegumu, novērsis jaunu, daudz šausmīgāku, tu daudzējādā ziņā izpirksi savu vainu! t
— Jā! Jāf — zālē kliedza.
— Esmu ar mieru, tiesneši.
— Runā!
Šuvalovs atkal ieturēja pauzi.
«Smieklīgi,» viņš domāja, «cik vienkārši to visu bija izdomāt! Neviens cilvēks neparko neticētu, ja es atkal būtu sācis runāt par pārnovas uzliesmojumu, — neticētu, lai gan mani pierādījumi no zinātnes viedokļa būtu nevainojami. Bet jūs esat spējīgi un gatavi noticēt tam pašam kā ļauna nodoma sekām. Mīļie, vientiesīgie, neizglītotie cilvēki…»
— Es runāšu, tiesnesi, — viņš svarīgi noteica. —Taču ne ar tevi un ne ar vienu no jums.
— Kāpēc?
— Tas taču attiecas uz visiem cilvēkiem, vai ne? Uz visu Līmeni, vai ne? Un būs taisnīgi, ja.es pateikšu tiem, kuri sargā Līmeni!
Tiesneši pusbalsī apspriedās.
— Vai tu to pieprasi, tiesājamais?
— Jā. Citādi neesmu ar mieru. Bet pēcāk, ja to vēlēsies Sargātāji, izstāstīšu arī visai tautai.
Tiesneši atkal apspriedās. Tad vidū sēdošais paziņoja:
— Šodien sprieduma nebūs. Par visu, ko stāstīja tie- sājamais* mēs paziņosim Sargātājiem, un viņi izlems.
Zāli pāršalca atvieglojuma nopūta.
Visatvieglotāk uzelpoja Šuvalovs. Tas nu būtu padarīts, viņš nodomāja. Beidzot varēšu satikties ar viņu vadību. Paskaidrot. Pārliecināt. Un sākt darbu .. s .
Viņš atkal — šoreiz jau ar pilnīgi citām jūtām — pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies Zālē. Arī viņi, nesteigdamies izklīst, raudzījās Viņā — daži ar bailēm, daži vienaldzīgi, citi ar niknumu. Taču viens skatījās ar smaidu, ar jautru smaidu. Šuvalovs izbrīnījās — simpātiju izrādīšana te bija pārāk nevietā. Viņš savilka uzacis. Smaidošais uztvēra viņa skatienu, pasmaidīja vēl platāk un piemiedza aci. Tad Šuvalovs pazina Piteku, un viņam ap sirdi kļuva pavisam labi un sagribējās dziedāt.
* * H*
v >
— Starp citu, — Vecākais Līmeņa Sargātājs sacīja, — jums jau nemaz nebija iespējams iegūt par murite pareizu priekšstatu. Iznācis tik muļķīgi.,, Taču atzīstiet pats — jūsu vizīte mums bija vismaz negaidīta. Kas gan varēja iedomāties, ka jūs esat no Zemes?
Šuvalovs labprāt pamāja. Beidzot viņš sarunājās ar sev līdzīgu cilvēku, un tas uzreiz bija jūtams. Protams, zināšanu līmenis atšķiras, bet tomēr tas ir cilvēks, kurš acīmredzot domā pietiekami plaši un vērienīgi,
Sargātājs noguris paberzēja pieri.
— Jā, aplams priekšstats… Jums droši vien daudz kas likās patvaļīgs, nesaprotams, nepieņemams .., Droši vien tā bija. Man grūti-spriest par jūsu pašreizējo civilizācijas līmeni, tomēr saprotu, ka visus šos gadsimtus tā nav stāvējusi uz vietas un acīmredzot ir attīstījusies ne gluži tajos virzienos kā līdz mūsu senču ekspedīcijai, —* lai gan tas nav precīzi, bet tā mēs viņus saucam.
— Vispār jums taisnība, Šuvalovs piekrita. «— Zeme nedaudz mainīja mērķus un metodes.
— Kas attiecas uz mums, tad mums citas izejas nebija. Mūsu attīstības raksturs bija noteikts iepriekš.
— Vai jūs neizstāstītu sīkāk?
— Jā, lūdzu, lūdzu… Uz Zemes droši vien vēl atceras mūsu ekspedīciju?
— Galvenokārt — speciālisti un vēsturnieki. Atceramies, ka bija vairākas ekspedīcijas.., bet par to rezultātiem mums nekas nav zināms.
— Viens no rezultātiem ir jūsu priekšā..'. Pamēģiniet iztēloties, kā tas viss notika, un jūs sapratīsiet, ka tas nemaz nevarēja citādi beigties. Iedomājieties, ka ārkārtīgi maza cilvēku grupa — ne vairāk par diviem simtiem pamet Zemi, lai nekad vairs uz tās neatgrieztos. Lai paliktu uz vienas no tām planētām, kuras eksistence tika hipotētiski pieļauta — tikai pieļauta! —1 konkrētajā zvaigžņu sistēmā. Būtībā cilvēki lido uz labu laimi- Likme — dzīvība. Jo, ja viņiem neveiksies un planētu vismaz apdzīvojamu — nebūs, viņi, iespējams, vēl spēs atgriezties, bet tikai jau lielā vecumā un atlidos nezināmā laikmetā.
Šuvalovs pamāja.
— Jūs, -protams, saprotat, ka tie, kuri lidoja, bija entuziasti, cilvēki it kā no citas pasaules, lai gan, protams, neatlaidīgi, izturīgi un prasmīgi. Tādi dažkārt mēdz būt. Un viņiem noteikti piemita arī avantūristis- kas noslieces. Tātad viņi lidoja, dodot priekšroku cerībai, ka vajadzīgā planēta atradīsies, uz tās varēs nosēsties un tur būs iespējams dzīvot. Kā jūs tagad redzat, cerības piepildījās.
Šuvalovs atkal pamāja.
— Viņi lidoja, lai šeit iekārtotos un dzīvotu. Lidoja, pametuši pietiekami augsti attīstītu civilizāciju. Bet tad, vēl pirms starta, stājās spēkā tās likumsakarības, ar kurām agrāk, Saules sistēmas apguves laikā, cilvēki nesadūrās. Cilvēki saprata, ka no starta brīža tiem nāksies paļauties tikai pašiem uz sevi. Pat sakari ar Zemi kļuva jo dienas, jo vājāki. Jau iepriekš bija skaidrs, ka sakari starp cilvēci un tās jaunajām planētām kosmosā praktiski nebūs iespējami. Tāda ekspedīcija prasa pārāk daudz spēka, un pārāk liels ir lidojuma riska procents. Par regulāriem reisiem vismaz reizi gadsimtā nopietni nevarēja pat domāt.
— Tas kļuvis iespējams tikai pašlaik, — Šuvalovs teica.
— Nu ko, nav slikti. Tomēr tie, kuri lidoja toreiz, ar kaut ko tādu nevarēja rēķināties. Tātad gaidāmā atraušanās no dzimtās civilizācijas lika pārdomāt: kādu tās daļu iespējams paņemt sev līdz un ko no paņemtā varēs saglabāt un iedzīvināt jaunajā vietā?
— Saprotu.
— Kā jūs zināt, ikviena tehniskā civilizācija ir sarežģīts parādību komplekss, kur viss cieši saistīts savā starpā. Un, lai ņemtu līdz, teiksim, tādu primitīvu tehnikas sasniegumu kā elektroskuvekli, vajadzētu ņemt ^rī visu nepieciešamo jaunas elektrostacijas būvei jaunajā vietā — sākot ar materiāliem un ģeneratoriem un beidzot ar būvtehniku, transportlīdzekļiem, degvielu, rezerves daļām — un tā tālāk.
•— Jā, mūsu laikā šo problēmu nopietni pēta.
— Bel; toreiz tikko sāka. Tātad nāktos ņemt līdz pārāk daudz, un nevarēja cerēt, ka trūkstošo būs iespējams pagatavot uz vietas. Lai pagatavotu to pašu elektroskuvekli, nepieciešams daudz un dažādu pietiekami augstu attīstītu tehnikas nozaru, kas, protams, nevar tikt pārsviestas "no Zemes. Es nezinu, kādi ir jūsu kuģa izmēri. s g
— O, jums būs iespēja ar to detalizēti iepazīties. ,,
— Iepriekš pateicos.,. Katr^ ziņā jūs diez vai iztēlojaties, cik maz tajos laikos varēja paņemt līdz. Bija jārēķinās ar katru masas gramu un katru apjoma kubikcentimetru.