— Vai izdevās no tā izvairīties?
— Izdevās. Mums nav un arī nav bijis privātīpašuma, , Šis jēdziens mūsu sabiedrībai ir svešs*
— Tomēr jūs to zināt.,,
— Mēs — tie, kurus sauc par Līmeņa Sargātājiem — sagatavošanās procesā ļoti nopietni studējam mūsu vēsturi. Visu līdz pēdējam. Citādi es nevarētu jums tik sīki izstāstīt.
— Jā, jūsu informācija ir ļoti interesanta. Tātad.,.
— Vadījās no tā, ka saitēm starp ražošanas spēku līmeni un sociālo iekārtu noteiktos apstākļos jābūt pietiekami elastīgām. Liela uzmanība tika pievērsta tam, lai nepieļautu morālu un tikumisku regresu. Galvenajos vilcienos tas izdevās. Lai nepieļautu reliģijas rašanos. Arī tas izdevās.
— Ļoti slavējami. Tomēr jūs neatbildējāt uz mana jautājumu: kāpēc jūsu līmenis neaug, vēl vairāk kāpēc tas izsludināts par pastāvīgu?
— Man liekas, to izprast nav grūti. Jums arī pašam skaidrs, ka ražošanas līmenis — pastāvot noteikumam, ka netiks pieļauta pārmērīga cilvēku pārslodze darbā — prasīja ārkārtīgi racionālu saimniekošanu. Katrā priekšmetā, katrā graudu saujā pie mums ieguldīts ļoti daudz darba…
— Dabiski…
— Jau no paša sākuma nebija citas iespējas kā uzticēt tam pašam skaitļotājam visu saimniekošanas vadību — gan ražošanu, gan sadali. Cilvēkiem atlika to apgādāt ar aktuālu informāciju un galējas nepiecieša- mlbas (galvenokārt morālas) gadījumā ieviest tā rekomendācijās nelielas korektīvas. Starp citu — ļoti reti,
— Ak tā…
— Tā gan.
—• Vai mašīna tika galā?
— Jā, protams. Tikai tā mūsu sabiedrība varēja attīstīties un nostiprināties. Tomēr…
— Es nojaušu. Jūs gribat sacīt, ka skaitļotaja iespē* -jas tomēr nav neierobežotas.
—- Ļoti žēl, bet tā ir.
— Tas var atrisināt tikai noteiktas sarežģītības pakāpes uzdevumus, vai ne?
— Saprotams. Vienā jaukā dienā iestājās tāds stāvoklis, kad kļuva skaidrs: jebkādas izmaiņas — vai nu ražošanas spēku raksturā, vai patēriņa raksturā, un tā tālāk — novedis pie tā, ka mašīna vairs netiks galā ar uzdevumu.
— Un jūs nolēmāt«•r <
— Protams, varēja riskēt: skaitļotāju izslēgt un pār^ ņemt visu savās rokās.
— Taču jūs to nedarījāt.
— Nē. Jo tad, lai nepieļautu kļūdas un jucekli, vajadzētu bezgala daudz speciālistu. Taču mums to nebija. Turklāt…
— Kāpēc tad jūs tos nesagatavojāt?
— Jūs man neļāvāt pabeigt domu: turklāt, pastāvot šādam darba ražības līmenim, mēs nevarētu tādu speciālistu baru uzturēt.
— Uzturēt — tas ir, paēdināt, apģērbt un apaut?
— Jā. Jūs jau varējāt ievērot, ka pie mums deviņdesmit deviņi procenti cilvēku ir ražotāji. Pilsētai kopā ar tai piekļauto rajonu ir viens tiesnesis — tā arī visa vara. Šeit, galvaspilsētā, nedaudz vairāk. Armijas nav. Speciālu spēku kārtības sargāšanai arī nav. Iztiekam
tādēļ, ka mums izdevies saglabāt to tikumisko līmeni, kāds toreiz bija uz Zemes. Starp citu, mūsu iedzīvotāju skaita palielināšanas vai uzturēšanas paņēmiens dod mums iespēju stingri regulēt vai arī uz kādu laiku vispār pārtraukt pieaugumu. No otras puses, tas mūs paglābj no darba laika zudumiem un, kas ir ļoti svarīgi, atbrīvo cilvēkus no tieksmes saņemt pēc iespējas lielāku atalgojumu, lai labāk apgādātu savus bērnus.
— Jā, jā… Tātad jūs esat nonākuši līdz līmenim, kas dotajā sistēmā ir optimāls …
— Jā, ja jūs runājat par patēriņa līmeni. Ja runā par attīstību kā tādu, tad tā vispār nav apstājusies. Tikai mūsu paņēmiens prasa laiku.
— Interesanti, kādu tad jūs iztēlojaties tālāko attīstību?
— Tā ir iepriekš ieprogrammēta. Pirmkārt, nepieciešams, lai planētas iedzīvotāju skaits sasniegtu noteiktu lielumu. Pašlaik tas ir mūsu uzdevums. Pēc tam sāksies nākamajai attīstības pakāpei nepieciešamo speciālistu sagatavošana. Mēs augsim pakāpeniski, bez krīzēm. Mēs negribam apsteigt notikumu gaitu, virzāmies vienmērīgi.
— Lai tā-būtu. Sakiet: vai degvielas jūsu spēkstacijai pietiks ilgam laikam? Ko jūs iesāksiet, kad tā beigsies un skaitļotājs apstāsies?
— Degviela drīz beigsies. Tas mūs nebaida, un skaitļotājs neapstāsies.
— Šaubos, vai jums izdosies papildināt deiterija krājumus.
— Tas nav nepieciešams. Mums ir cits avots. Saules baterijas. Praktiski mūžīgs avots. Katrā ziņā tā pietiks tik ilgi, līdz mēs radīsim savu enerģētiku.
— Vai jūs tās atvedāt sev līdz?
353
— Ekspedīcija atveda.
12 — 2043
— Kāpēc tad jūs tās neizmantojāt no paša sākuma?
— Tas nebija iespējams. Mēs nevarējām apmesties tuksnešos. Mums bija nepieciešama optimāla vide. Taču baterijām ir cita gaume. Kā jau teicu, lieku cilvēku mums nav. Nebija iespējas uzreiz radīt grupas vajadzīgās vietas meklēšanai ekvatoriālajos tuksnešos. Pat tad, kad tāda jau bija atrasta, nācās uzbūvēt pārvadlīnijas, izvietot baterijas …
— Vai jūs tikāt galā?
— Mēs strādājam. Pabeigsim, pirms vēl stacija apstāsies.
— 2ēl, ka tas nerealizēsies. Būtu bijis interesanti redzēt …
— Realizēsies…
— Nē. Saule, kurai jāpalīdz jums, īstenībā ir jūsu ienaidnieks. Draud briesmīga nelaime. Uzliesmojums . f «
Sargātājs pacēla roku:
— Nevajag, mums jau stāstīja par jūsu idejām. Nē, saule mūs neapdraud, nekas mums nedraud.
— Paklausieties! Zinātne liecina …
— Mums arī ir zinātne. Mēs tai ticam.
Šuvalovs tā kā iesmējās, kā iestenējās.
— Vai patiesi pēc visa, ko jūs par mums uzzinājāt, — viņš teica, — jūs varat nopietni runāt par to, ka jūsu zinātne — pat atstājot tai šo vārdu var nopietni diskutēt ar mūsējo!
— Mēs netaisāmies diskutēt ar jūsu zinātni. Taču es domāju, ka mūsu zinātnieki varētu jums izskaidrot…
— Kāpēc gan zaudēt tik daudz laika! Atļaujiet labāk man jums paskaidrot, cik lielas ir briesmas …
— Tas gan būtu nevajadzīgs laika zaudējums.
— Vai tiešām man neizdosies jūs pārliecināt..
— Nē. Es taču šeit dzīvoju ilgāk par jums!
— Padomājiet par savu tautu!
— Tai nekas nedraud. Mēs nesāksim ticēt kaut kādiem māņiem. Mūsu saule gadu simtiem būs un paliks tāda pati kā šodien. Un gana par to.
— Labi! — Šuvalovs pēc pauzes atmeta ar roku. — Tad atļaujiet piedāvāt kaut ko citu. Lai jūsu saule… lai. Padomājiet: vai nebūtu labāk, neriskējot pārbaudīt ne mūsu secinājumus, ne jūsu tautu, uzreiz pacelt tās līmeni neiedomājamā augstumā?
— Ko jūs ar to domājat?
— Es jums piedāvāju pārcelties uz citu zvaigžņu sistēmu — uz mūsējo, uz to, no kurienes kādreiz startējuši arī jūsu senči… teiksim — jūsu civilizācijas aizsācēji. Mazliet vairāk par miljonu cilvēku … Mēs tur pat nejutīsim šo pieaugumu: mūsu ir miljardi! Toties jūs visi — cik daudz drošāk jūs visi jutīsieties! Pavisam cits līmenis! Komforts! Pārpilnība! Augsta kultūra! Domas vēriens! Iedomājieties, kāda dzīve jums sāksies!
Sargātājs klausījās viņā, lūkodamies sāņus. Viņš atbildēja pēc brīža:
— Sāksies … Kam?
— Kā — kam? Visiem!
— Vai arājiem, kas māk art zemi ar vēršiem un vienkāršu arklu? Vai kalējiem, galdniekiem, mežcirtējiem, zirgu audzētājiem? … Kas tad viņiem sāksies?