Taču laiks gāja, bet Šuvalovs joprojām nerādījās, un Piteks jau sāka bažīties, ka vadītājs ir atbrīvots, kamēr viņš meklēja ēdamo. Padomājis, viņš tomēr nolēma gaidīt līdz pilnīgai uzvarai. Viņam izrādījās taisnība: vēl pēc četrdesmit minūtēm Šuvalovs beidzot parādījās uz laukuma. Pitekam par pārsteigumu, viņš iznāca nevis no Sargātāju nama, bet no pretējās puses,, no ēkas, kura bija apšūta ar plastmasu un kurai nebija logu.
Galu galā, tam nebija lielas nozīmes. Daudz svarīgāk bija tas, ka Šuvalovs neiznāca viens.
Viņš gāja lēni, nodūris galvu, likās uzreiz novecojis, bet viņam priekšā, aiz muguras un sānos gāja apbruņoti cilvēki. To sejas bija bargas, un ar pavēlošiem žestiem tie atgaiņāja garāmgājējus, kas apstājās un ar interesi skatījās vai arī centās tikt procesijai tuvāk.
Piteks sažņaudza dūres. No ceptās gaļas pilēja smaržīga sula, bet pilots to pat neievēroja; Pēc Šuvalova un viņa pavadītāju sejas izteiksmes Piteks saprata, ka Šuvalovu apsargā, lai • viņš neaizbēgtu. Kapteinis to būtu saucis par konvoju, Piteks šo vārdu nezināja, bet notiekošā būtība viņam bija skaidra.
Bruņotie pavadoņi bija seši. Piteks, soļojot divdesmit soļu atstatumā aiz procesijas, ne atpaliekot, ne arī pieejot tuvāk, vienā mirklī aptvēra, ka droši vien tiktu ar tiem galā. Viss būtu ļoti vienkārši, ja kaut kur tuvumā būtu kuteris: kamēr apsardze atjēgtos, Piteks ar Šuvalovu, ielēkuši mašīnā, jau pēc mirkļa būtu augstu gaisā. Taču kutera nebija, un līdz norunātajam tikšanās laikam ar Georgu vēl atlika vairāk nekā divas stundas, turklāt viņš nolaidīsies nevis šeit, bet gan aiz pilsētas. Kuteris nevarēja palīdzēt, bet bez tā bija grūti cerēt uz veiksmi: mazpazīstamā pilsētā nekur tālu neaizskriesi, un Šuvalovs arī nav nekāds labs skrējējs — tomēr vecums liek manīt. Attapusies apsardze varētu sākt šaut, un tad viss varētu beigties pavisam slikti.
Tātad pašlaik uzbrukt nedrīkstēja. Atlika izsekot, uz kurieni Šuvalovu aizvedīs, un pēcāk mēģināt viņu bez liela trokšņa atbrīvot. Diez vai visi seši apsargās večuku, pie viņa paliks viens vai augstākais divi. Piteks bija pārliecināts, ka ar diviem vienmēr tiks klusu galā.
Droši vien vajadzēja tikai likt Šuvalovam saprast, ka Piteks joprojām ir blakus, lai zinātnieks neuztrauktos.
Tā nolēmis, pilots pielika soli. Panākt procesiju bija viegli, jo Šuvalovs soļoja lēni, pavadoņi viņu nestei- dzlnāja. Iespējams, ka tie savā veidā žēloja večuku. Piteks pagāja tiem garām, turoties tādā attālumā, lai neizraisītu aizdomas. Viņš atcerējās, ka tur rokā sažņaugtu garšīgas gaļas gabalu. Piteks ar baudu nokoda kumosu. Tā būs vieglāk sev pievērst uzmanību: gribot negribot jāatskatās uz cilvēku, kas iet pa ielu un stūķē mutē kaut ko ļoti kārdinošu. Apsardze atskatīsies, un iespējams, ka tad palūkosies arī Šuvalovs.
Tā arī notika. Šuvalovs pacēla galvu un uz brīdi sajauca soli. Piteks, piemiedzis aci, apstājās, izlikdamies, ka to ļoti ieinteresējis noziedznieka izskats. Apsardze viņam nepievērsa īpašu uzmanību: no cilvēka ar pilnu muti nekādas ļaunprātības negaida. To izmantoja Šuvalovs. Viņš pagrieza galvu uz otru pusi un, it kā vērs- damies pie visas pasaules — lai gan patiesībā šie vārdi bija domāti vienīgi Pitekam —, iesaucās:
— Viņi netic! Neko neuzsāks! Gaidīt nedrīkst!
— Klusē, veci! — tūlīt pat atskanēja priekšā ejošā sardzes vīra uzkliedziens. Taču Šuvalovs jau bija apklusis, jo bija pateicis visu, ko gribējis.
Izliekoties, ka nav pievērsis večuka vārdiem nekādu uzmanību, Piteks, iekšēji nožēlodams, nosvieda gaļu zemē un tad apstājās, lai to paceltu un notīrītu. Procesija gāja tālāk, un pilots tai sekoja: tomēr bija jāuzzina, kurp tad ved Šuvalovu.
Viņi nogāja kvartālu, iegriezās šķērsielā: Tur gaidīja divzirgu rati ar augstām malām un jājamzirgi. Ratu pakaļējo malu nolaida uz leju, Šuvalovam palīdzēja iekāpt, divi sargi iekāpa kopā ar viņu, tad malu aizvēra, bet pārējie* četri sēdās zirgos. Kučieris paņēma grožus, uzsauca, zirgi sāka kustēties, un rati aizripoja.
Piteks apstājās, pavadīja tos ar skatienu, pēc tam metās skriet, apsteidzot garāmgājējus. Skriet nāgās ilgi. Labi, ka jājēji neatskatījās; ratos sēdošie augsto malu dēļ nevarēja viņu redzēt. Beidzot rati izbrauca ārpus pilsētas, kučieris savicināja pātagu, un zirgi uzņēma riksi. Ceļš veda uz dienvidiem. Piteks saprata, ka šoreiz neko vairāk neuzzinās.
Tad viņš aizmeta prom smiltīs izvārtīto gaļas gabalu, nopūtās, pagriezās un ātrā solī devās uz norunāto vietu, kur bija jānolaižas kuterim.
f
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
Es nevadīju kuteri uz turieni, kur pagājušo reizi (uz pilsētiņas nomali, pie slepenās takas uz mežu), bet pēc neilgiem meklējumiem atradu vietu, kur biju veicis izrakumus un atstājis savu segu un lāpstu. Tur mēs arī nosēdāmies; pirms lidot uz meža apmetni, man vajadzēja visu kā nākas apdomāt, galvenais — izšķirties par to, kas man būs jādara. Nekad, pat ne visnevaldāmākās fantāzijas brīžos, es nebiju sevi iztēlojies par tautas vadoni; gan manai godkārei, gan centieniem bija cita ievirze. Taču ne vienmēr tev tiek vaicāts, ko tu gribi, apstākļi mums bieži diktē savus noteikumus, dzīve iesviež mūs ūdenī, un tikai no mums pašiem atkarīgs, izpeldēsim vai noslīksim. Ja kopā ar tevi var noslīkt arī citi cilvēki, tad gribot negribot sāksi ķepuroties. Pašlaik mani gaidīja pamatīga ķepurošanās, un es gribēju iztēloties, vismaz aptuveni, kā man veiksies.
Pateicu Annai un Nikodimam, ka mēs te paliksim kādas pāris stundas. Viņi nopriecājās, jo pēc sadursmes — lai arī bez asinsizliešanas —, kuru pavisam nesen bijām pārdzīvojuši, visiem gribējās atgūties un paelpot sauso meža gaisu, lai galīgi izvēdinātu no plaušām skābenos pulverdūmus. Mūks paskatījās apkārt, pagājās šurpu turpu, tad paņēma manu lāpstu, ielēca manis iepriekš izraktajā tranšejā (es biju mēģinājis piekļūt ieejai kārtējās drupās), saspļāva rokās un sāka rakt. Viņš mācēja atrast mierinājumu smagā darbā, tā vienkāršajā ritmā, muskuļu rotaļā, lēnajā, soli pa solim, virzībā uz priekšu. Man, gluži otrādi, negribējās kustēties, sasprindzināties, un es lēnām gāju pa mežu, meklēdams ērtāku vietiņu, kur apsēsties un padomāt. Anna, brīdi vilcinājusies, panāca mani un sāka iet blakus, nerunājot, bet laiku pa laikam paveroties manī. Nezinu, ko viņa domāja, un necentos to uzminēt. Man vajadzēja koncentrēties savam uzdevumam un uz tiem cilvēkiem, kurus man nāksies samusināt un vadīt tālāk. Tomēr kaut kā- īsti negribējās, drīzāk — gribējās, lai gribētos, un es priecājos par visu, kas man neļāva koncentrēties un palīdzēja nedomāt. Tāpēc es priecājos, ka Anna nāk blakus.
Tā mēs gājām vairākas minūtes, un pēkšņi mani pārņēma savāda nerealitātes sajūta. Ar prātu es sapratu, ka patiešām eksistē gan Dāla zvaigzne, gan planēta un tās dīvainā mazā cilvēce, gan mūsu kuģis orbītā — elles mašīna ar uzvilkto mehānismu — un nāves draudi visiem. Sapratu — un tomēr nevarēju sevi piespiest noticēt faktu realitātei un sākt rīkoties. Man pašlaik reāls bija kas cits: rāmā vasaras diena, meža smarža, putnu spalgie kliedzieni un svilpieni, papardes lapas, kas trinās gar ceļiem, un skumjas dvēselē, un Anna tepat man līdzās.