— Tev taisnība, kalēj. Kas notiek ar katlu, ja malka kurtuvē deg aizvien spēcīgāk, bet tvaikam nav izejas? Vai tāds katls neuzsprāgs?
— Uzsprāgs. Taču jāierīko vārsts, pa kuru aizplūdīs daļa tvaika, kad tā spiediens kļūs pārāk liels. Tad nekas nenotiks.
— Ja nu vārsta nav?
— Tas jāierīko.
— Kā tu, kalēj, to ierīkosi, ja katls nokaitēts un uguns pieņemas spēkā!
— Uguns jāaplej.-
— Jā. Piekrītu. Ja iespējams, uguns jāaplej, fā nodzisīs. Un iestāsies aukstums. Tās ir vienas briesmas, par kurām tiesas priekšā runāja mans draugs: aukstums. Briesmīgs aukstums, kas iestāsies, tiklīdz saule pārstās sildīt pasauli. Ko tu, kalēj Saks, darītu, ja ūdens nepietiek, lai pielietu kurtuvi, un katla sienas jau dreb, tikko noturot trakojošo tvaiku?
— Tad…
— Tu aizbēgtu, vai ne? Visi, kas atrastos katla tuvumā, darītu to pašu. Jo saprastu, ka, uzsprāgstot katlam — bet tādā gadījumā tas noteikti uzsprāgs —, dzīvs nepaliks neviens. Tās, kalēj, ir otrās briesmas: saule var uzsprāgt kā pārkarsēts katls.
— Kāpēc?
— Baidos, ka nespēšu tev un visiem pārējiem to paskaidrot, un, ja arī paskaidrošu, jūs nesapratīsiet. Neesmu zinātnieks, jūs — arī ne. Taču domāju, ka mūsu zinātnieki varētu paskaidrot jūsējiem un tie saprastu.
— Uldemīr, ja mēs noticam tev un taviem draugiem, kā tad mums iespējams izglābties? Ja pielietu kurtuvi — sāksies aukstums, un mēs iesim bojā. Turklāt kā lai to izdara? Saule tālu, tā ir milzīga, un es nezinu, kā tai tikt klāt.
— Toties mēs zinām. Mūsu zinātnieki zina. Tie var sauli nodzēst.
— Labi. Jūs nodzēsīsiet sauli. Bet kā jūs izglābsiet mūs no aukstuma? No bojāejas?
Te es nolēmu, ka īstais brīdis klāt.
— Glābiņš ir viens: jābēg.
Tagad pūlis nevis vairs nošalca, bet nodunēja.
— Bēgt! — kalējs atkārtoja. — Kurp lai aizbēg, ja aukstums iestāsies visur? Varbūt smiltīs vēl saglabāsies siltums?
— Nē, aukstums būs visur. Jābēg prom no šīs pasaules. Turp, kur mēs norādīsim.
— Vai tad no šīs pasaules vispār var aizbēgt? No tās aiziet tikai mirstot. Vai tu domāji to?
—- Nē. Jāpāriet pie citas saules. Tur, kur dzīvojam mēs. Ja pasteigtos, mēs vēl pagūtu jums palīdzēt.
— Aizbēgt no pasaules, — kalējs klusi atkārtoja, bet to sadzirdēja ikviens. Viņš novērsa skatienu no manas sejas un lēni pagrieza galvu pa labi, tad pa kreisi, un visas galvas pagriezās tāpat, visi skatieni sekoja viņa skatienam.
Cilvēki it kā no jauna, it kā pirmo reizi ieraudzīja visu, kas tiem apkārt.
Kā siena tos ielenca mežs. Siltais, gaišais, draudzīgais mežs, kur nebija bīstamu plēsoņu, neslēpās laupītāji, nemita ļauni gari, — zaļi zeltainais mežs, kas dāsni deva malku un lietmateriālus, sēnes un ogas, ārstniecības augus, glāsmaini šalcošais mežs, kas ļāva dziļi un priecīgi elpot.
Viņi zināja, ka aiz meža atradās plaši un auglīgi lauki, kas baroja visu pasauli, dodot pa divām ražām gadā. Lauki — vispirms zaļi, pēcāk zeltaini, tad — brūni, aparti, līdz tie no jauna pārklājās ar zaļo asnu paklāju… Tur bija raibas pļavas, kurās barojās lopi un smaržoja ziedi, kurās tik tīkami gulēt brīvajās stundās, pārdomājot dzīvi. Tur tecēja mierīgas upes, uz kurām dažuviet bija uzcelti dambji, un ūdens, gāžoties lejā, grieza mašīnu milzīgos riteņus. Upes ietecēja ezeros, bet vēl tālāk — jūrās; tiesa, tur cilvēki nedzīvoja, bet ar laiku viņi aizietu arī līdz jūrām, pamazām apdzīvojot planētu.
Un visapkārt atradās mierīgas, ērtas pilsētas, kur mājas grima kokos, kur bija silti un ērti, kur dzīvoja sievietes un bērni — tie, ierodoties ģimenēs, uzreiz kļuva par savējiem un baudīja visu mīlestību, kāda bērniem pienākas. Pilsētas ar darbnīcām, kur strādāja daudz, bet ne līdz pagurumam, kur strādāt dažkārt bija garlaicīgi, bet vienmēr noderīgi, jo tavs darbs bija nepieciešams visiem.
Tā bija viņu, šo cilvēku pasaule. Tajā viņi bija dzimuši, tajā dzīvoja un zināja, ka nomirs, bet citi paliks.
Tagad viņiem pēkšņi teica, ka šī pasaule jāpamet. Tā ir bojāejai nolemta un neizbēgami ies bojā. Starpība tikai tā, ka cilvēki vai nu ies bojā kopā ar to, vai arī izglābsies un pēc tam kaut kur svešā malā atcerēsies savu brīnišķīgo pasauli, kuru viņi nav nosargājuši un ir pametuši nāves briesmās.
Cilvēki to ieraudzīja ar sirds acīm un domāja par to šajās ilgajās sekundēs.
Pēc tam kalējs Sakss teica:
— Pamest pasauli,.. Uldemīr, saki, vai tu saproti,- ko nozīmē aiziet no savas pasaules? Vai tev kādreiz ir nācies pamest savu pasauli un aiziet no tās uz visiem laikiem?
— Ir nācies, — es atbildēju, lai gan ne uzreiz, un manā balsī nebija prieka, jo tā nebija arī manā dvēselē.
— Vai tev kļuva labāk?
— Nē.
— Vai tava pasaule, kuru pameti, vai ari tā pēc tevis aizgāja bojā?
Es mazliet padomāju. Ko viņiem pateikt? Zeme nav aizgājusi bojā, un ari cilvēki uz tās ir palikuši dzīvi. Tā plaukst ari pašlaik, — jau kuro reizi es nodomāju. Bet vai tad tā ir mana pasaule? Tā ir Šuvalova, Averova un vēl miljardiem citu cilvēku pasaule. Taču ne mana.;
— Mana pasaule Ir mirusi, — atbildēju.
— Vai tu nenožēlo, ka esi to pametis?
Atkal nevarēju uzreiz atbildēt.
— Nezinu …
— Bet es zinu, ka nožēlošu. Un ari viņi visi nožēlos.
Viņš ar roku parādīja visapkārt.
— Uldemīr, iespējams, ka tu mūs esi pārpratis. Jā, mēs negribējām dzīvot pilsētās, aizgājām mežā un dzīvojam dažkārt nepaēduši un nesaņemot jaunu apģērbu. Mēs tā rīkojāmies, jo mūs pārņēmušas domas un vēlmes, kurām tur, Līmenī, nav vietas. Uldemīr, mēs nemīlam Līmeni, pārkāpjam to un esam pārliecināti, ka tā arī jādara. Līmenis taču nav vēl visa pasaule, mūsējā var eksistēt arī bez tā. Pasaulei nav jālīdzinās dīķim, kurā ūdens gan ir silts, bet, būdams stāvošs, sāk slikti ost, — tā var kļūt līdzīga upei, kas bez apstājas nes savus ūdeņus uz priekšu. Vienalga — tā būs mūsu pasaule. Mēs gribējām aiziet no Līmeņa un aizgājām, bet nevajag domāt, ka niēs nemīlam savu pasauli un gribam to pamest. Nē, mēs gribam palikt tajā un izveidot to tādu, kādu iztēlojamies. Uldemīr, vai es saprotami paskaidroju?
— Saprotami, kalēj. Droši vien es neesmu pietiekami skaidri izstāstījis, ja neesi manos vārdos saklausījis pašu galveno. Ir jāaiziet ne tikai jums, jāaiziet visiem, kas grib izglābties un turpināt dzīvi — lai arī ne šajā, bet citā pasaulē —, turpināt savu un bērnu dzīvi, un viņu bērnu, un visu, visu pārējo dzīvi. Zinu, ka jūs mīlat savu pasauli, bet ar mīlestību vien nepietiek, lai izglābtu, ko mīli. Nepieciešams vēl kaut kas, taču tā nav ne jums, ne mums.
— Saki: vai nevar apdzēst uguni, par kuru runājām, nevis pavisam, bet tikai mazliet? Lai kļūst aukstāks, bet ne tā, ka viss aiziet bojā. Ar aukstumu mēs samierinātos. Vēl vairāk — iespējams, ka pat nopriecātos, jo briesmas liktu mūsu Līmenim izkustēties no vietas, bet neko citu mēs nevēlamies. Vai tiešam nevar uguni apdzēst daļēji?
— Kalēj, man tev grūti atbildēt, — teicu. «— Tu saproti, ka es neesmu zinātnieks. Cik man zināms, mums tāda līdzekļa nav. Mēs varam nodzēst visu uzreiz — un tikai tā.
— Varbūt tādu līdzekli var atrast?
— Nezinu, kalēj. Iespējams, ka var. Taču meklējumi prasīs daudz laika, bet gaidīt nevar.
— Kāpēc?
•— Var nepagūt. Saule uzsprāgs, un tās svelme pārvērtīs pasauli pelnos.
— Labi, Uldemīr. Mēs tev ticam. Jūs esat rīkojušies kā krietni cilvēki, kas ieradušies, lai mūs glābtu. Protams, es nevaru runāt visas tautas vārdā, bet esmu tāds pats kā visi un pieņemu, ka viņi domā tāpat. Teikšu atklāti: droši vien mēs drīzāk piekritīsim riskēt nekā pamest savu pasauli un aizbēgt. Jūs esat ļoti līdzīgi mums, tomēr esat sveši cilvēki, tādēļ neizšķiriet mūsu vietā, kā mums rīkoties. Tā ir mūsu darīšana.