Tāds pagrieziens mani nemaz neapmierināja.
Ļoti negribējās runāt, es brīdi klusēju, tad ievilku elpu un nolaidu acis, bet tūdaļ atkal pacēlu.
— Ja jūsu saule tomēr uzsprāgs, tas apdraudēs ne tikai jūsu, bet arī mūsu pasauli. Jūsējā aizies bojā uzreiz, mūsējā — ar laiku. Nē, jūsu saule noteikti jānodzēš, nedrīkst kavēties.
No jauna iestājās klusums.
— Uldemīr, man liekas, šoreiz esmu sapratis tevi. Jūs atlidojāt šurp ne jau tādēļ, lai mūs glābtu, pareizāk sakot, tas jums nav galvenais: .jūs esat atlidojuši, lai glābtu sevi!
— Gluži tā nav, tomēr kopumā pareizi.
— Jā! Tātad jūs domājāt par sevi un sevis dēļ esat gatavi gluži vienkārši-upurēt mūsu pasaulil
— Neaizmirsti, ka mēs būtu varējuši to izdarīt, pat nerādījušies jums ne acīs! Taču mēs ieradāmies te, lai glābtu arī jūs.
— Pat nevaicājot mums piekrišanu! Nezinot, ko mēs gribam, ko domājam! Tad pasaki, kas ir vardarbība? Mūsu pasaulē ļoti nemīl vardarbību. Redzi, mēs dzīvojam šeit, mežā, taču mūs neaiztiek, lai gan pārējo, ir daudz vairāk nekā mūs!
Nu ko, nodomāju, tagad nav kur dēties. Tikai uz priekšu.
— Jā, jūs neaiztiek. Bet kas ir noticis ar cilvēkiem, kuri te dzīvojuši pirms jums? Kas tos nonāvējis? Kas sagrāvis viņu pilsētu, no kuras palikušas tikai drupas, kas tagad apraktas zem zemes? Vai mēs, vai, atlidojām un nogalinājām tos, kuru kaulus jūs atrodat zemē?
— Kā tu zini, ka viņi nogalināti? Varbūt bijusi kāda slimība, un viņi nomiruši…
— Šeit atradusies pilsēta, ne tāda kā pašlaik — Līmenī. Te bijusi tāda pilsēta kā tajā pasaulē, no kuras atlidoju es, — pilsēta ar elektrību, plastmasu, ar daudzām lieliskām lietām, kuras jūs tagad tikai pūlaties izdomāt, lai gan cilvēki tādas pazinuši jau sen pirms jūsu dzimšanas! Kas iznīcinājis šo pilsētu un cilvēkus? Kas sagrāvis mājas? Mēs vai jūs? Kam te būtu jārunā par vardarbību?
Nu klajumā sacēlās īsta vētra. Dunēja balsis. Gaisā slējās dūres.
— Neticami! Pierādi!
— Varu pierādīt! Taču kāda jēga pierādīt — jūs esat tik pārliecināti par savas pasaules nevainību un negribat atzīt, ka esat kādreiz iegrūduši citam mugurā nazi!
385
— Pierādi! Ja noticēsim. j$
13 — 2043
— Kas tad būs? — es paķircināju.
— Tu teici, ka tā pilsēta bijusi tāda kā tavā pasaulē? Kā tas varēja notikt?
— Ļoti vienkārši: cilvēki taču ir atlidojuši šurp no manas pasaules. Tā pasaule ir tikpat daudz jūsējā kā mana! Aizlidojuši no šejienes, jūs nenokļūsiet svešumā, bet atgriezīsieties mājup!
Balsis klajumā pamazām pierima.
— Pierādi mums! Tūlīt pat! Ejam! Ja tev taisnība, tad..» tad runāsim tālāk. Iespējams, ka mēs tev piekritīsim.
— Labi, — es viņiem teicu. — Taču, atklāti sakot, kāda tam jēga? Jūsu ir daži simti, bet cik pavisam uz planētas iedzīvotāju?
— Protams, daudz vairāk. Bet mēs tad iesim uz galvaspilsētu. Teiksim, kliegsim cilvēkiem: mūsu Līmeņa pamatā ir asinis, tas nav godīgs Līmenis! Mūsu pasaulei jābūt tikai daļai no citas, lielas pasaules. Atgriezīsimies tajā, lai pēcāk, kļuvuši daudz stiprāki, atlidotu atpakaļ… un, iespējams, no jauna aizdegtu sauli, — ja jau šodien to var nodzēst, tad varbūt rīt cilvēki iemācīsies to no jauna aizdegt?
— Iespējams, kalēj.
— Parādi mums to pilsētu. Ejam, mēs tev sekosim!
>(! * *
Cilvēki pameta mežu.
Kolonna virzījās uz galvaspilsētu, un es to vadīju.
Tas bija savāds gājiens. Kolonna kustējās šķindot, čīkstot, svelpjot. Dīvaino priekšmetu konstruktori, Līmeņa pārkāpēji, devās uzbrukumā galvaspilsētai pilnā apbruņojumā.
Dārdēja rati ar tvaika dzinējiem. To bija četri, un katrs citāds.
Vienos ratos atradās draudīgs ierocis: resnā cilindrā izurbts milzums atveru, un ikvienā ievietots pulvera lādiņš un lode. No tādas konstrukcijas uz Zemes savā laikā radās ložmetējs. Toreiz cilvēki pārsteidzīgi nolēma, ka pienācis gals kariem …
Meža iedzīvotāji nesa šautenes, pielādētas nevis ar apaļām lodēm kā līdz šim, bet ar iegarenām, smailiem galiem. Šauteņu stobros bija vītnes, kas lodēm lika lidojumā griezties.
Cilvēku doma gāja pa reiz jau iemītu taku,- un tas mani neiepriecēja, taču nebija citas izejas.
Daži bija apbruņoti ar pilnveidotiem stopiem.
Cilvēki gāja, lai gāztu Līmeni un noslēgtu savienību ar mums — atlidojušiem augstas tehnikas civilizācijas pārstāvjiem. Tāpat kā es, viņi ticēja, ka civilizācija tos glābs, pat ja planētai jāiet bojā no neizturamas svelmes vai aukstuma.
Viņi bija saniknoti par to, ka Līmeņa Sargātāji līdz šim brīdim nebija darījuši neko, lai uzsāktu sarunas ar mums, atlidojušajiem, un tādā kārtā bija noniecinājuši visas tautas intereses.
Viņi bija saniknoti arī par to, ka visa viņu dzīve izrādījās kustība nevis uz priekšu, bet atpakaļ: jau pirms daudziem gadiem eksistējušas pilsētas, kurās pazina to, ko šodien cilvēkiem nācās meklēt, akli taustoties. Viņu civilizācija bija vardarbīgi, nodevīgi ievirzīta šajā gultnē, un pašlaik tā ietecēja nevis bezgalīgā okeānā, bet gan purvā ar sasmakušu ūdeni.
Cilvēki apņēmīgi soļoja.
13*
337
Es ar pilnām tiesībām gāju kolonnas priekšgalā, atstājis Annu mežā, biedrus — zem apšaudes, kuteri —« zēniem. ♦ s
Es biju aicinājis viņus iet, un tagad man varēja būt tikai kopīgs liktenis ar viņiem.
Zināju, ka uz Zemes viņi nepazudīs. Atri pieradīs, iekļausies daudzmiljardu cilvēces dzīvē un beidzot atradīs tur gandarījumu, atradīs neierobežotas radošās iespējas.
Aiz viņiem celsies visi pārējie šīs pasaules cilvēki. Atnācējiem no svešas zvaigznes viņi neticētu, taču savējiem noticēs.
Zeme var sūtīt eskadru.
Es gāju un pat dziedāju pie sevis.
Mani nemulsināja ieroči viņu rokās. Biju jau pats uz savas ādas pārliecinājies par to, ka tiem piemīt drīzāk simboliska loma. Šīs pasaules cilvēku uzskatiem un paradumiem jēdziens «nogalināt» bija svešs.
Gāju un dziedāju, un arī cilvēki man visapkārt dziedāja, un pēkšņi ar priecīgu izbrīnu uztvēru viņu dziesmā melodijas, kuras pats biju dziedājis jaunībā, — tātad kaut kas bija saglabājies. Tikai tagad šīs melodijas skanēja svinīgi kā himnas, jo tās piederēja jaunās tautas vēsturei.
Saule sildīja. Pāri ceļam vijās putekļi.
Gājiens devās uz galvaspilsētu.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
Dokumenti
Līmeņa Sargātāju priekšraksts
Lai Skaistums ar tevi.
Mēs, Līmeņa Sargātāji, liekam tev, Albēr Norman, Līmeņa aizstāvju vecākajam, aizvest iesauktos un apbruņotos uz to vietu, kur neviens bez īpašas atļaujas nedrīkst atrasties, un palikt tur, kamēr nepavēlēsim ko citu. Ja tur jau kāds būs priekšā, tas jāaizdzen vai jāarestē, nelietojot ieročus vai arī lietojot, — kā tev liksies labāk. Ja tie pretosies, tad viņu pretošanās jāsalauž un jāizdara tā, lai neviens no tiem tur nepaliktu, un, lai ko tu tādēļ arī darītu, viss būs apsveicami. Domājam, ka tagad tev viss skaidrs un ne tev, ne arī iesauktajiem Līmeņa aizstāvēšanai nebūs nekādu šaubu. Ej, un vēlreiz vēlam, lai Skaistums ar tevi, esi vesels, un visi pārējie arī lai veseli.