Līmeņa Sargātāju parakstīts.
Kad kuteris ar kapteini un viņa ceļabiedriem pazuda aiz koku galotnēm, Uve Jorgens sacīja Georgam;
•— Tagad tava kārta. Lido uz galvaspilsētu un atved Piteku. Cik vien ātri vari. Pamiers noslēgts uz stundu. Iespējams, ka izdosies to mazliet vēl novilcināt, taču ar sarunām man neveicas. Un Piteks nepieciešams šeit.
— Mēs varam aizstāvēties arī divatā.
— Piekrītu, mans bezbailīgais karavīr. Taču aizstāvēties vien ir par maz. Mums jāuzbrūk. —- Spartietis lepni atmeta galvu, un Bruņinieks pamāja un pasmaidīja. — Tikai jāuzbrūk.
— Saki, Bruņiniek, vai tu vēl tici tam, ka mēs varēsim viņus izglābt?
Uve Jorgens piešķieba galvu.
— Nezinu, stūrman. To pašlaik nezina neviens. Taču karavīram vienmēr jābūt pārliecinātam par uzvaru — kas gan cits tam liks riskēt ar dzīvību?
— Mīlestība uz savu zemi, — Georgs teica.
— Ja nu viņš necīnās uz savas zemes? Piemēram, kā mēs pašlaik? Taču neapspriedīsim šo jautājumu. Laiks iet. Atved Piteku.
—- Labi, — spartietis atbildēja. Neslēpjoties viņš šķērsoja klajumu, pagāja garām aplencējiem un nozuda aiz kokiem. Neviens viņu neaiztika, tikai daži paskatījās nopakaļ, bet tūlīt pat novērsās. Acīmredzot viņi pamieru uztvēra nopietni.
Minūtes vilkās. Uve Jorgens kārtīgi paēda un izstiepās zālē, nolicis automātu blakus. īsa laime karavīram: vēders pilns, ienaidnieks nešauj, un var mierīgi pagulēt. Cik ilgi tā būs? Minūtes četrdesmit? Nē, tikai pusstundu. Nu ko — pusstunda laimes ari ir ļoti daudz.. t
Vēl bija atlicis desmit minūtes laimes, kad viņš pirmoreiz pašķielēja augšup. Jācer, ka pilsētā ar Piteku nekas nebūs atgadījies un viņš nenokavēs tikšanos. Lai gan, atklāti sakot, laika sajūta viņam nebija attīstīta: medniekam līdz šim brīdim likās mazsvarīgs fakts, ka diennaktī ir divdesmit četras stundas, — protams, ja vien viņš nebija pie kuģa pults… Var vēl gadīties, ka pēc septiņām minūtēm būs jāaizstāvas vienam pašam. Nu ko, pakarosim vienatnē. Lai gan tad vairs nenāksies domāt par uzbrukumu, un arī izglābties bez kutera būs sarežģīti. Ak, kāda tam nozīme, viņš ierastajā fatālismā nodomāja: mazliet agrāk vai mazliet vēlāk …
Viņš pagriezās uz vēdera un ērtāk iekārtoja automātu. «Šoreiz būs jāspēlē pēc maniem noteikumiem,» viņš nodomāja. «Vismaz es spēlēšu pēc savējiem, bet viņi — kā vēlas. Pašu darīšana. Ahā, sakustējās. Nē, lai viņi sāk. Es atbildēšu …»
Viens no aplencējiem piecēlās un, mājot ar rokām, devās pie Uves Jorgena. Atlika vēl trīs minūtes. Vai atkal parlamentārietis? Interesanti..-. Bruņinieks katram gadījumam turēja nācēju tēmēkli. Ja nu tā ir kara viltība? Tie noteikti zinā, ka viņš palicis viens. Metiens ar granātu, un — karagājiens galā… Uve Jorgens pavīpsnāja: no kurienes lai tiem būtu granātas? Starp citu… kas gan teicis, ka granātu nevar būt?
Parlamentārietis apstājās desmit soļu attālumā.
— Klausies, — viņš skaļi sacīja. — Piecelies, jo citādi man neērti runāt.
— Runā vien.
Kāpēc tu negribi piecelties?
— Man patīk gulēt. Es esmu piekusis.
Liekas, tas pretinieku iepriecināja.
— Pamiers beidzas, — viņš paziņoja.
— Tas man ir zināms. Vai tu atnāci, lai atgādinātu?
— Ne tikai tāpēc vien. Ja tu esi piekusis, varbūt gribi vēl mazliet atpūsties?
«Hm,» Uve Jorgens nodomāja. «Tas būtu ļoti noderīgi.»
— Es neiebilstu, — viņš skaļi teica. — Kas tad jums lēcies?
— Mums nav kur steigties, — parlamentārietis sacīja. — Mēs tik un tā esam uzvarējuši. Saproti, ir pienācis laiks skatīties saulē. Mēs nezin kādēļ nebijām uzreiz par to padomājuši. Redzi, ja mums ir iespējams skatīties saulē, tad tas ir jādara. Varbūt nekas arī nenotiktu, ja mēs to nedarītu, jo mūsu šeit nav nemaz tik daudz, tomēr labāk būs, ja mēs skatīsimies.
— Skatieties vien, — Uve Jorgens augstsirdīgi atļāva. — Skatieties saulē, zvaigznēs, varat skatīties cits citā, līdz jums apniks. Es pagaidīšu.
— Zvaigznēs mums nav jāskatās, — parlamentārietis nopietni atbildēja. — Tikai saulē. Labi, ka tu esi ar mieru. Tad netraucē mūs, lūdzu. Tātad vēl pusstunda.
— Nolemts, — Uve Jorgens apsolīja un ar skatienu pavadīja aizejošo pretinieku. Pusstunda — tas ir lieliski. Ko tad viņi darīs — vai pusstundu blenzīs uz spīdekli? Un nekļūs akli?
Viņš nolēma tos novērot, — cita darba tik un tā nebija, viņš jau bija izracis savu individuālo ierakumu pēc visiem noteikumiem, bet rakt pilnu aizsardzības profilu nebija jēgas.
Aplencēji sapulcējās klajumā — tajā vietā, no kuras j>atiešām varēja saredzēt sauli, kur to neaizsedza koku galotnes. Uzstādīja tādu kā trijkāji, kā statīvu. Uz tā nostiprināja plakanu kasti. Uve Jorgens atcerējās, ka vienu -tādu viņi jau bija ieguvuši kā trofeju. Tagad varēs uzzināt, kam tā kalpo. Cilvēki sasēdās kastes priekšā tai pusē, kur bija stikls. Viens no viņiem rūpīgi orientēja kasti — tās aizmugurējo sienu — uz sauli. Beidzis viņš atkāpās pie pārējiem. Visi cieši lūkojās caurspīdīgajā kastes sienā. Viņu sejas bija nopietnas. Pēc tam tas, kurš bija orientējis kasti, kaut ko uzsauca, it kā deva komandu. Cilvēki mazliet paliecās uz priekšu un ar acīm vai ieurbās ekrānā — kā gan citādi lai nosauc šo matēto stiklu. Viņu sejas bija skaidri saskatāmas, un Bruņinieks pārsteigts ievēroja, kā mainījusies to izteiksme — tagad tā liecināja par dziļu koncentrēšanos, saspringumu, galēju spriegumu. Dažas minūtes cilvēki nosēdēja nekustoties — un sejās sāka parādīties nogurums, it kā viņi būtu strādājuši smagu darbu… Pilotam likās, ka šī kaste mazliet vibrē vai varbūt tās aizmugurē virmo gaiss, — katrā ziņā kaut kas dīvains te bija. Uve Jorgens prātoja, ko tas viss varētu nozīmēt, — starp citu, prātoja bez īpašas intereses, jo tas neattiecās uz kauju. Varbūt tomēr attiecās? Pēkšņi viņam atausa gaisma: viņi taču lūdza dievu! Droši vien lūdz sev uzvaru. «Lūdziet, lūdziet,» Bruņinieks ironiski nodomāja. «Paskatīsimies, kurš dievs stiprāks…»
Tad seanss beidzās, un tie, kas bija lūkojušies kastē, sagumā, it kā no viņiem būtu izlaists gaiss. Pēc tādas lūgšanas viņi slikti šaus, Uve Jorgens nosprieda. Lai gan viņi jau arī necentās trāpīt, taču nomaldījusies lode vienmēr var atlidot…
Viņš izdzirdēja aizmugurē čaboņu un strauji pagriezās, neizlaižot automātu no rokām,
— Vai viss mierīgi? — vaicāja Georgs.
— Ahā! — Bruņinieks noteica. — Tas esi tu. Kur Piteks?
— Esmu šeit.
— Kādi jaunumi?
— Šuvalovs runāja ar Sargātājiem. Viņu kaut kur aizveda. Viņš teica, ka ar tiem nevar vienoties. Sacīja, lai mēs rīkojamies citādi.
Tagad nu Uve Jorgens jutās pavisam labi.
— Šuvalovs nevarēja vienoties, — viņš teica, — bet v mēs varēsim. Mēs runāsim citā valodā. Armijas, nevis
kultūras misijas valodā. Vai ne, puiši?
Viņi nogūlās blakus, taču Uve^ Jorgens izkoriģēja:
— Veidojiet retinātu ķēdi. Atri ierocieties. Kā es. Vēl atlikušas septiņas minūtes… Pitek, starp citu, vai jūs tur, savā laikmetā, nebijāt saules pielūdzēji?
— Nē, — Piteks atbildēja. — Kāpēc gan?
— Kā lai es to zinu? Kaut kas taču ir jāpielūdz…
— Nezinu, — atteica Piteks, rokoties smiltīs. — Mēs iztikām bez tā.
•— Pareizi esat darījuši, — Uve Jorgens atzina. — Viss, pamiers beidzas. Re, kur nāk viņu puisis. Tūlīt viņš mums to svinīgi paziņos. Dosim viņam iespēju mierīgi aiziet atpakaļ.