— Uve Jorgen, ko tu meklē?
— Domāju, ka šeit jāatrodas vēl vienai izejai.
— Protams, ir.
— Kāpēc tu tā spried?
— Es nespriežu, — Piteks rāmi atbildēja, — Es to 398 redzu. Tu skaties uz leju. Raugies augšup, jo tā atrodas tur.
Bruņinieks pacēla acis. Nē, bez Piteka laikam gan viņš nebūtu ievērojis lūku, pat ja arī būtu griestus pētījis tikpat uzmanīgi kā šķērssienas, tik rūpīgi vāks bija iedarināts griestos.
— Kā lai tur piekļūst? Pacel mani.
— Vai tu domā, ka vajag?
— Izpildīt! — Bruņinieks pavēlēja komandiera tonī.
— Lūdzu, — Piteks piekrita un pielieca muguru.
Blakus vākam atradās tikko samanāma poga. Uve
Jorgens to piespieda, un vāks sāka slīdēt vertikāli lejup, nevis atveroties virās, bet — kā viņi redzēja — nolaižoties uz trim mirdzošiem serdeņiem. Vāks gandrīz aizķēra Bruņinieku, un tas steidzīgi nolēca no Piteka muguras. Apaļā plāksne laidās aizvien zemāk un apstājās pusmetru virs grīdas. Bruņinieks lūkojās pavēruša- mies caurumā. Tur bija gaišs. Viņš apņēmīgi uzkāpa uz lūkas vāka, un tas bez pavēles sāka celties augšup.
— Gaidīt mani! — viņš paguva uzsaukt, pirms vāks ar maigu klakšķi nošķīra viņu no biedriem.
Arī šeit bija eja, tikai šaurāka par pirmo. Piemiedzis acis, Uve Jorgens iztēlojās, uz kuru pusi no kuģa tā ved. Tad devās uz priekšu. Neredzamas spuldzes tāpat priekšā uzliesmoja un aizmugurē dzisa. Bija kluss. Jo tālāk no stacijas, jo retāk tikšķēja geigerskaitītāji. Atšķirībā no iepriekšējā šis tunelis neveda taisni, laiku pa laikam tas slaidi pagriezās, dažuviet gāja dziļumā. Tad priekšā kļuva dzirdama dobja dūkoņa, citāda nekā enerģētiskajā nodalījumā. Bruņinieks sāka iet uzmanīgāk. Tuneļa gals. Durvis. Jāatver. Jāiet iekšā.
Viņš iegāja. No šķērssienas, kur atradās ieeja, stiepās kabelis. Nelielas, apaļas telpas vidū atradās kāda iekārta. Tā nebija enerģētiska. Uve Jorgens nespēja izprast, kam tā domāta. Uzmanīgi aplūkojis to no visām pusēm, apskatījis, kā izvietoti un savienoti atsevišķi bloki, viņš nosprieda, ka iekārta atgādina milzīgu raidstaciju, kas varbūt varētu noderēt sakariem ar citām planētām, bet diez vai Līmeņa Sargātāji uzturēja sakarus ar citu planētu iedzīvotājiem… Uve Jorgens paraustīja plecus: acīmredzot pašlaik nebija vērts lauzīt galvu par šeit atklātās aparatūras jēgu. Galvenais, ka tā darbojās, tieši viņas dūkšana bija sadzirdama pat tunelī, uz telpas sienām sarežģītā ritmā mirkšķināja indikatori, it kā spēlēdami gaismas simfoniju, uzrakstītu simtiem, tūkstošiem instrumentu… Bruņiniekam ne velti ienāca prātā simti un tūkstoši: no iekārtas pēdējā bloka — apjomīgas kārbas — nāca tūkstošiem tievu vadu un, savijušies resnā tauvā, nozuda griestos. Lai cik rūpīgi meklējis, te Uve Jorgens nespēja atklāt vairs nekādu izeju. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres; nākamajā mirklī kaut kas noklikšķēja un indikatori nodzisa, pārtrūka dūkšana.. Neizprotamā, taču acīmredzot šai cilvēcei nez kāpēc nepieciešamā iekārta bija izslēgusies. Uve Jorgens palūkojās pulkstenī. Bija pagājusi tikai pusstunda — pirms dažām minūtēm beidzies pēdējā pamiera termiņš.
Viņš izgāja ārā un aizvēra durvis. Ātri soļoja prom pa tuneli. Tā galā, pareizāk sakot, sākumā, ne mirkli nedomādams, uzkāpa uz vāka, un tas paklausīgi nolaidās un atgādāja pilotu atpakaļ pie savējiem. Viņi to gaidīja, stāvot šķietami tajās pašās vietās un tajās pašās pozās, kādās viņš tos bija atstājis.
Nu, ļoti labi. Šīs planētas valdnieku enerģētiskais centrs — atomstacija — un vēl kaut kāda nezināmas nozīmes iekārta, kas periodiski darbojas — tātad ir saistīta pašlaik ar kaut kādiem notikumiem..» Jā, ļoti labi.
Uve Jorgens juta, kā šīs mazās civilizācijas dzīvības artērija pulsē zem viņa pirksta. Tagad bija iespējams diktēt noteikumus.
Šajā brīdī viņš nepadomāja, vai vēl ir kāda jēga diktēt noteikumus. Tas nebija pats galvenais. Svarīgāk, ka tāda iespēja ir atrasta. Uve Jorgens juta gandarījumu, it kā būtu veicis kādu grūtu un neatliekamu darbu.
Pēkšņi viņš sajuta, ka ir noguris. Ļoti noguris.
Viņš pagriezās pret Piteku un Georgu un uzsmaidīja.
— Gribas gulēt, — viņš teica. — Un jums? Mūs gaida vēl daudz darba. Jāuzkrāj spēki.
Viņi pamāja — Georgs nesatricināmā mierā, bet Piteks strauji, it kā nepacietīgi.
Bruņinieks palūkojās uz gludo grīdu.
— Goda vārds, esmu gatavs aizmigt tepat uz vietas.
Viņš apsēdās, tad atlaidās guļus, novietoja automātu
sev blakus un salika rokas aiz galvas.
— Gulieties, — viņš aicināja. — Mēs esam droš i vietā.
— Viņi var šeit iekļūt, — brīdināja Georgs.
— Jo ļaunāk viņiem, — Uve Jorgens atbildēja.
Un viņi aizmiga, vienmērīgi dūcot atomstacijai, kuras mazajā kamerā trakoja saules svelme.
* * *
401
Viņi bija nogulējuši gandrīz stundu, kad aplencēji uzspridzināja kuģa ārējo lūku. Dobja, spēcīga skaņa un grīdas satricinājums lika Uvem Jorgenam atvērt acis. Tas varēja būt tikai sprādziens. Viņš pašķielēja uz savējiem. Tie pacēla galvas, taču, redzot, ka viņš ir mierīgs, tūlīt pat atkal aizmiga.
14 — 2043
Kādu brīdi viņš gulēja nekustīgi. Atomstacijas zālē joprojām bija gaišs. Blakus, nolicis galvu uz rokām un pagriezies ar seju lejup, elpoja Georgs. Piteks gulēja nomaļus. Iekārta nomierinoši sanēja. Uve Jorgens pacēla pie acīm roku ar pulksteni. Seši. Tātad tomēr uzspridzinājuši gan. Muļķi. Tā jau nu patiešām ir centība nevietā….
Viņš uzmanīgi piecēlās, piegāja pie vienīgās izejas — ovālajām durvīm, atvēra un ieklausījās.
Ja aizturēja elpu, varēja uztvert tālu metāla čerk- stoņu. Tātad tur pēc sprādziena attīra eju.
Uve Jorgens atgriezās zālē un pamodināja savējos. Viņi acumirklī pielēca kājās, apskatīja automātus un pārskaitīja rezerves aptveres.
Gribējās ēst, bet nebija, ko.
Katram gadījumam Bruņinieks vēlreiz apgāja atomstaciju. Nē, citas izejas nebija. Vienīgi caur ovālajām durvīm tunelī, bet no turienes — caur kuģa nodalījumiem.
Tad viņš pamāja pārējiem, lai tie sēž un gaida, un arī pats, apsēdies pie durvīm un nolicis automātu uz ceļiem, sāka gaidīt.
Attāluma pieklusinātie dārdi nerima.
Tie nokļūs šeit pēc pusstundas. Ienāks tunelī, iedegsies gaisma, un tie būs kā uz delnas…
— Bruņiniek, ko mēs iesāksim?
— Atņemsim tiem vēlēšanos līst šurp.
— Vai šausim?
Uve Jorgens paraustīja plecus:
— Sarunām mums vairs neatliek laika.
Kuģis tālumā dārdēja kā dzelzs muca. Tātad tie bija ienākuši iekšā.
:jt :;« #
Varēja dzirdēt, kā, ielauzušies kuģī, cilvēki pamazām tuvojās tai vietai, kur sākās tunelis.
Viņi nāca lēnām' Droši vien gāja ar lāpām: sveces šeit diez vai varēja līdzēt.
Nekas, tunelī arī bez tām būs gaišs.
Uve Jorgens prātā pārlika. Koku te nav, šaut gaisā nevajadzēs. Lodes lidos pa tuneli, un, ja ne tieši, tad ar rikošetu kāda trāpīs.
Spēle patiešām norisināsies jau pēc citiem noteikumiem.
Tātad vajag savlaicīgi nodrošināt visu iespējamo. Pozīcijas jāieņem tālāk no ieejas atomstacijā — tunelī. Tiesa, nav ar ko aizsegties. Slikti. Taču atomstacijas zālē nedrīkst aizsargāties.
Bruņinieks īsti nevarēja iztēloties, kas notiktu, ja lodes trāpītu iekārtā vai tritija rezervuārā, bet saprata, ka nekas labs no tā nav gaidāms. Katrā ziņā atomstacija izies no ierindas. Taču viņam vajadzēja, lai tā strādātu. Nelaimes draudi vienmēr iedarbojas spēcīgāk nekā pati nelaime. Gaidāmajā sarunā ar Līmeņa Sargātājiem viņš gribēja lietot tieši draudus.