Viņa paklausīgi piecēlās.
Pūlis tuvojās, un varēja jau saskatīt kapteini, kas gāja priekšgalā^
DIVDESMITĀ NODAĻA
Dokumenti
Vienības vadonim Uvem Jorgenam Riteram ft>n Ekam
Mēs, Līmeņa Sargātāji, pieņemam tavus noteikumus, ja tu pieņem mūsējos.
Cilvēki iznākuši no meža un nāk uz galvaspilsētu.
Ja tie ieņems pilsētu, mēs neko vairs nevarēsim izdarīt. Tad notiks tas, no kā tu baidies.
Visu cilvēku dēļ lūdzam tevi apturēt nākošos, tikai rīkojoties bez cietsirdības. Dari to nekavējoši.
Parakstījis Vecākais Sargātājs. * * *
Pakavi dobji klaudzēja, rati čīkstēja. Gandrīz nekratīja, acīmredzot ceļu centās uzturēt kārtībā. 2ēl, ka pāri augstajām malām neko nevarēja redzēt. Pēc trim stundām apstājās,
«— Pārjūgsim zirgus, — viens no sargiem paskaidroja.
— Derētu izkāpt, — Šuvalovs neapņēmīgi noteica.
— Labi. No šejienes tik un tā neaizmuksi.
Nolaida uz leju malu. Šuvalovs izkāpa, ar baudu pagājās dažus soļus un paskatījās visapkārt.
Te bija stepe. Taisns ceļš nelielā lokā sniedzās pretī apvārsnim. Netālu atradās pamaza mājiņa, tai līdzās zirgu stallis. Nekā ievērības cienīga.
Bet gar ceļa malu .,
Interesanti.
Gar ceļa malu līdz pat apvārsnim redzēja slejamies augstus torņus no resniem baļķiem. Pareizāk, nevis torņus, bet ažūras konstrukcijas. Ja Šuvalovam jautātu, ko šīs konstrukcijas viņam visvairāk atgādina, viņš nešaubīdamies sacītu, ka tās ir līdzīgas augstsprieguma elektroenerģijas pārvades līniju balstiem, kādi eksistēja senatnē, kad vēl nebija zināmi praktiski paņēmieni enerģijas pārvadei bez vadiem. Protams, uz Zemes tādu konstrukciju sen vairs nebija, bet līdzīgus zīmējumus viņš bija redzējis tehnikas vēstures grāmatās.
Tiesa, tajos attēlos starp torņiem vai mastiem bija izvilkti vadi. Šeit vadu nebija. Iespējams, ka tos vēl nebija paguvuši izvilkt: spriežot pēc koka gaišās nokrāsas, torņi bija celti nesen.
Acīmredzot tieši par to viņiem bija stāstījis Līmeņa Sargātājs. Tā bija līnija, pa kuru galvaspilsēta saņems saules bateriju ražoto enerģiju. Viņi domāja pabeigt darbu, pirms izbeigsies degviela viņu enerģētiskajai iekārtai. Lai skaitļotājs ne uz mirkli nepārtrauktu darboties, lai sabiedrība ari turpmāk attīstītos pēc iepriekš izstrādātas programmas …
Šuvalovs paraustīja plecus. Galu galā, ir iedomājama ari tāda sabiedrība. Jo vairāk tādēļ, ka arī viņi paši saprot: tai ir īslaicīgs raksturs, līdz tam brīdim, kad būs uzkrāti spēki pārejai uz nākamo posmu …
Taču kāda tam jēga, ja viņiem nebūs laika pāreju realizēt. Nebūs laika pabeigt līniju, iedarbināt saules baterijas. Nekam nebūs laika …
Dāla zvaigzne!
Viņš palūkojās tajā, piesedzis acis ar plaukstu. Dāla zvaigzne — vietējā saule — atradās pusceļā starp zenītu un horizontu. Šuvalovs drūmi raudzījās tajā un, pats t© neapjaušot, pārmetoši šūpoja galvu.
Pēc tam viņš paskatījās uz saviem nelūgtajiem ceļabiedriem. Tie zirgi, ar kuriem viņi bija atbraukuši, jau izjūgti, jauni vēl nebija iejūgti. Cilvēki pulcējās ap plakanu kasti ar matētu vāku, kas bija uzlikta uz statīva. Šuvalovs bija ievērojis tieši tādu pašu kasti Sargātāju nama iekšējā pagalmā, un tās priekšā arī stāvēja cilvēki. Apmēram šajā pašā stundā.
Vai rituāls? Ko tas varēja nozīmēt?
Šuvalovs piegāja tuvāk.
Neviens viņu neievēroja. Visi saspringti un koncentrēti raudzījās matētajā vākā.
Šuvalovs piegāja pavisam klāt, apstājās aiz cilyēku mugurām. Matētajā ekrānā nebija nekāda attēla. Tas vispār nespīdēja, lai gan Šuvalovs, redzējis pie Sargātājiem skaitļotāju, nebūtu pārlieku izbrīnīts, ja šeit izrādītos ja nu ne gluži tridivizors, tad vismaz kāds no tā priekštečiem. Taču attēla nebija, un tāda versija atkrita.
Viņš domīgi pakasīja vaigu. Jāanalizē no paša sākuma. Ko darīja cilvēki, pirms sāka lūkoties kastē? To uzstādīja. Šuvalovs redzēja, kā tas notika. Kasti uzstādīja nevis kā pagadās, bet tā, it kā būtu ļoti svarīgi to novietot stingri noteiktā stāvoklī, orientējoties pēc debess pusēm. Parasti aparatūru tā noorientēja tad, ja tai jāuztver vai jānoraida, teiksim, elektromagnētiskie viļņi
vai kas cits.,. Ja šeit notiktu uztveršana, tad uz ek-_ rāna kaut kas parādītos, citādi nebija jēgas tik cītīgi tajā skatīties. Protams, varbūt attēls vēl parādīsies, jāizseko līdz galam… Bet, ja tā nav uztveršana, tad — pārraide? 9
Kas tiek pārraidīts? Pārraidei pirmām kārtām nepieciešams enerģijas avots. Tā šeit nav. Ja tas atrastos kastē, tad būtu jāpieņem, ka Dāla tehniskās kultūras līmenis ir daudz augstāks, nekā varētu secināt no visa līdz šim redzētā. Tādā gadījumā kastes ārpusē būtu jāatrodas kaut pašiem primitīvākajiem šī avota vadības orgāniem. To nav. Vai ir iespējama kādas informācijas pārraide bez enerģijas patēriņa? Nē, nav iespējama. Tātad atkrīt ail pārraides variants?
Vēl ne, — Šuvalovs turpināja pārdomāt. Pagaidām tikai skaidrs, ka enerģijas avota šeit nav. Taču informāciju var pārraidīts arī, izmantojot citu enerģijas avotu. Piemēram, atspoguļojot saules gaismu kaut vai ar parasto spoguli. Vai — vēl labāk — ar parabolisko, kas fokusē starus. Ja vien kastei būtu spoguļsiena un ja tā būtu noorientēta tā, lai uztvertu un atstarotu Dāla starus, tad.,.
Taču spoģuļa nebija, un kaste bija uzstādīta pavisam citādi. Tās aizmugure, kurā patiešām atradās zināms padziļinājums, bija vērsta pret… Pret ko? Šuvalovs pūlējās orientēties. Jā, varēja sacīt, protams, visai aptuveni, ka ar ekrānam pretējo, tas ir, aizmugures, sienu kaste ir noorientēta uz to pusi, no kuras tikko bija ieradušies Šuvalovs un visi pārējie… Nē, vairāk uz ziemeļiem, uz ziemeļiem… Apmēram uz to pusi (ja vien, protams, Šuvalovs nekļūdījās), kur atradās izmirusi pilsēta, kur Šuvalovs ar kapteini nolaidās un kur viņu sa- „ gūstīja. Pagaidām gan nebija svarīgi, uz kuru pusi, tikai fakts, ka šeit nekas neatspoguļojas.
Ekrānā joprojām nebija attēla. Pārraide… pārraide •… Sava enerģijas avota nav, cita — ari ne…
Šuvalovs domīgi raudzījās gan ekrānā, gan cilvēkos, to sejas viņš gandrīz neredzēja, jo stāvēja aizmugurē un galvenokārt raudzījās pakaušos. Viņš lūkojās uz priekšā stāvošā sarkano kaklu. Tas bija sarkans, un pa to lēni ritēja uz leju liela sviedru lāse. Sviedru? Šuvalovs paraustīja plecus: pašlaik nemaz nebija tik karsts … Viņš pagāja malā, lai labāk varētu saskatīt sejas. Tās bija saspringtas un spīdēja no sviedriem, it kā cilvēki nevis nekustīgi sēdētu, cieši vērdamies matētajā ekrānā, bet veiktu darbu, kas prasa velns zina kādu enerģiju…
Enerģiju?
Kas teica, ka šeit nav enerģijas avota? Tiesa — mākslīga nav. Bet ja nu ir runa par dabisku? …
Pēkšņi atmiņā kaut kas uzvirmoja. Neskaidri, neskaidri … It kā viņš par kaut ko tādu būtu dzirdējis… Vai redzējis … Vai lasījis… Ar vienu vārdu sakot, kaut kas ir bijis, kaut kad, kaut kur …
2ēl, ka atmiņa vairs nav tāda kā agrāk.
Nē, redzējis viņš noteikti nav.
Varbūt lasījis?
Vai tikai nebūs bijis tajā pašā tehnikas vēstures grāmatā?
Šuvalovs pūlējās atcerēties. Nē, tur noteikti nebija nekā tamlīdzīga.
Un tomēr tas bija tieši grāmatā, ne ierakstā, ne kristālā, bet tieši grāmatā.
Tāpat kā visi laikabiedri, viņš bija dzīvē redzējis tikai dažas grāmatas. Ja vairāk paurdītu atmiņu, droši vien varētu ikvienu no tām nosaukt.