— Jūs varat 'iet.
Ierēdnis tikai tagad pacēla skatienu uz viņu. Sargātājs pamāja. Ierēdnis paskatījās Uvē Jorgenā. Tas svārstījās tikai mirkli.
— Jā, — viņš pēc tam piebalsoja. — Tikai bez jokiem.
Un skaidrības labad ar pirkstu pieskārās automātam.
Ierēdnis paklanījās. Viņš nevis izgāja, bet bez skaņas izslīdēja ārā pa durvīm, kas veda gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš sāk skriet.
— Prātīgi, — Uve Jorgens uzteica. — Tagad aprunāsimies. Saruna būs nopietna.
Sargātājs palūkojās viņā. . — Nopietna saruna jau notika. — Un paskaidroja: — Ar to no jums, kurš bija aizturēts. Ar zinātnieku.
Uve Jorgens apstiprinoši pamāja.
— Ļoti labi. Jādomā, ka viņš izvirzīja noteikumus un jūs tos pieņēmāt.
— Nē. Taču es paskaidroju, kāpēc mēs tos nevaram pieņemt. Es varu paskaidrot to pašu arī jums.
— Nav vajadzīgs. Ja tos pašus noteikumus izvirzīšu es, jūs piekritīsiet.
— Neredzu iemesla.
— Iemesls ir tas, — Uve Jorgens, atlaizdamies pret krēsla atzveltni, paziņoja, — ka jūsu elektrostacija ir mūsu rokās. Ja jūsu skaitļotājs pašlaik vēl strādā, tad tikai tāpēc, ka mēs to atļaujam. Jūsu karaspēks, — viņš nicinoši pavīpsnāja, — ir sakauts. Šie cilvēki tik ātri vēl neatjēgsies. Viņi bēg, un es nevaru jums pateikt, kur un kad viņi apstāsies. Ja nu jūs sūtīsiet turp vēl kādus, mēs nokļūsim tai vietā pirmie un, ja ieraudzīsim, ka nav iespējams aizstāvēties, staciju iznīcināsim. Tas ir iemesls, kas jums nebija zināms un kura dēļ jūs pieņemsiet manus noteikumus, lai arī kādi tie būtu.
Viņš bridi klusēja. Klusēja ari Sargātājs, un Uve Jorgens piebilda jau citā, nomierinošā tonī:
—* Jums to būs vienkārši izdarīt jo mūsu noteikumi nav vērsti pret jums, tie izvirzīti jūsu pašu labad. Droši vien jums jau izstāstīja, kāds ir stāvoklis ar jūsu spīdekli.
Sargātājs pavērās Bruņiniekā un.vaicāja:
— Vai jūs esat zinātnieks?
—< Nē, — Uve Jorgens atbildēja. — Es esmu karavīrs. Un esmu radis savu pienākumu veikt līdz galam. Lai cik grūti tas būtu.
Sargātājs pamāja.
•Uve Jorgens brīdi gaidīja.
— Tātad, kāds būs jūsu vārds?
—* Man jāapspriežas. Par tādiem jautājumiem mēs domājam kopīgi.
* * 'H
Līmeņa Sargātāji sapulcējās vienā no Nama istabām. Viņi apsēdās pie apaļa galda un labu brīdi, noliekuši galvas, klusēja, it kā sakopotu domas, it kā no kaut kā atvadītos. Tad Vecākais Sargātājs dziļi nopūtās un teica:
— Baidos, ka jebkurā gadījumā civilizācija ies bojā. Mēs esam galā.
Viņš nogaidīja. Neviens ne iebilda, ne piekrita. , — Es paskaidrošu, — viņš lēni sacīja, lai -gan neviens neprasīja paskaidrojumus; tie droši vien bija nepieciešami viņam pašam. — Mums izvirzīti noteikumi. Piekrist tiem, piekrist evakuācijai nozīmē apglabāt visu, kās ar milzīgu piepūli gadu simtos šeit paveikts. Neesmu pārliecināts — un, man liekas, viņi paši ari ne —, ka evakuācija ir reāla; tomēr principā tā ir iespējama. Mēs izglābsim cilvēkus, bet iesim bojā kā Dāla cilvēce, kā kultūra un dzīves veids. Nepieņemt noteikumus nozīmē palikt bez enerģijas. Jūs zināt, kas tad notiks. Vispirms sabruks Līmenis, bet pēcāk notiks tas, no kā tik ļoti baidās mūsu viesi.
— Viņi to neizdarīs, — klusi teica cits Sargātājs. •— Tie ir tikai draudi. Viņi ir attīstītas civilizācijas pārstāvji. Viņi nevar sagraut vai arī kaut vai tikai izslēgt staciju, zinot, ko tā nozīmē gan mums, gan viņiem. Viņi taču nevar nesaprast…
— Un tomēr viņi nesaprot, — Vecākais atteica. — No Zemes atlidojušie cilvēki gluži neatbilst… pareizāk, ne tuvu neatbilst tam priekšstatam, kāds mums bija izveidojies, kad mēs retajos brīvajos vakaros šajā pašā istabā sapņojām par to, kā tālā Zeme beidzot atradīs laiku, lai mūs apmeklētu un mums palīdzētu. Viņi ir citādi. Tikai viens no viņiem — tas, kuru mēs nosūtījām …
—• Vai bija nepieciešams to darīt? — viņu pārtrauca otrs Sargātājs.
- — Nezinu, un neviens no mums nezina. Negaidīta izrādījās ietiepīgā nevēlēšanās mūs uzklausīt, domāt līdz un izprast. Cenšanās par katru cenu rīkoties pēc sava prāta ,..
— Jāatzīst, — sacīja Laika Sargātājs, ~ ka gadsimtu gaitā Zeme mūs ir aizmirsusi. Acīmredzot tai bijušas savas rūpes. Visu nevar saglabāt atmiņā. Mēs neesam saglabājušies. Jā, mēs pārdzīvojam kritisku brīdi. Taču gribu jums atgādināt, ka tas nav pirmo reizi. Kaut kas līdzīgs — kā jums jāzina, jo mēs esam to mācījušies — notika gadus desmit vai divdesmit pēc izkāpšanas uz planētas, kad daļa atlidojušo — atcerieties, uz planētas vēl dzīvoja pirmā paaudze! — nolēma. i s
—- Jūs maldāties, Sargātāj, — Vecākais iebilda. — Tā bija nevis atlidojusi paaudze, bet pirmā no Trauka. Pirmā, kas piedzima šeit.
— Tas nav būtiski… Svarīgi tas, ka viņi, sašutuši par grūtībām un vēl glabājot atmiņā Zemes līmeni, nolēma izmantot mūsu ierobežoto enerģiju nevis spīdekļa regulēšanai un Trauka un skaitļotāja darbībai, bet sadzīvei, apgaismojumam, daudzām iekārtām, kas domātas ērtību radīšanai… Mēs atceramies, ar ko tas beidzās.
— Ar asinīm, — klusi noteica Trauka Sargātājs.
— Jā. Bet toreiz tā rezultātā mūsu civilizācija negāja bojā. Es ceru, ka tā neies bojā arī tagad.
— Un tādēļ jāizlej asinis?
•— Kas ir dārgāks: mazliet .asiņu vai kultūras bojā eja?
Iestājās klusums.
— Pat ja mēs piekristu Laika Sargātājam, — skaidri izrunājot katru vārdu, pēc pauzes sacīja Vecākais, •— kā lai mēs izpildām to, ko viņš liek priekšā? Jā, mūsu ir vairāk, taču atnācēji ir apbruņoti. Mēs nemākam izliet asinis, turpretī viņi — man ir tāds iespaids —• to izdarīs ar vieglu roku.
— Zeme…. — Kārtības Sargātājs nopūtās un vairāk neko neteica.
— Mums par to vēl jāpadomā, — sacīja Laika Sargātājs. — Pagaidām jāpiekrīt. Jo līdz īstai evakuācijai vēl tālu, pagaidām tā ir tikai ideja, projekts.
— Mēs piekritīsim, viņi aizlidos, — Vecākais Sargātājs paskaidroja, — un ar to brīdi ideja sāks iemiesoties, un mūsu spēkos nebūs aizkavēt viņus to realizēt, Mums atliks vienīgi gaidīt viņu atgriešanos.
— Taču atgriezīsies ne jau viņi vien, — noteica otrais Līmeņa Sargātājs. — Varbūt kopā ar viņiem at^ lidos cilvēki, kas būs spējīgi mūs saprast un mums piekrist …
— Varbūt, — Vecākais pamāja, — bet tikai «varbūt».
Atkal visi klusēja. Pēc tam Vecākais vaicāja:
— Tātad mēs esam ar mieru?
Neviens neuzdrošinājās pirmais atbildēt. Tad atvērās durvis un ieskrēja rīkotājs.
— Sargātāji… Nepatīkama ziņa. No meža uz galvaspilsētu nāk apbruņoti cilvēki.
— Ko viņi grib? Ko runā?
— Viņi grib iznīcināt Līmeni.
— Tā gan, — pārlaidis visiem skatienu, noteica Vecākais Sargātājs. — Viss izlemts mūsu vietā. Mēs piekritīsim visiem noteikumiem, jo šoreiz Līmenim draud reālas briesmas. Tas, kas pēc diviem trijiem gadu desmitiem būtu kļuvis par nepieciešamību, pašlaik ir ļaunums. Un mums tas jāiznīcina. Cilvēkiem jāatgriežas mežā.