— Lai to visu izprastu labāk, — jau gandrīz pavisam nomierinājies, Sargātājs turpināja, — jūsu zinātniekiem jārunā ar mūsējiem. Tikai nevajag mūs piespiest …
Viņš nodrebēja — droši vien iztēlē atkal ieraudzīja, kā mēs mākam piespiest. Taču savaldījās un gribēja turpināt. Es noraidoši pacēlu roku. Par to bija jārunā, bet tikai ne tagad.
— Vienu mirkli, — es teicu. — Jūs mani satraucāt, un es gribu brīdināt tos, kuri palika uz kuģa, lai viņi neko neuzsāk, pirms nebūšu ieradies pats.
Viņš pamāja. Es iekāpu kuterī un ieslēdzu kuģa virziena indikatoru. Tas vēl atradās radioredzamības zonā, bet teju, teju grasījās to pamest — tad visi sakari pārtrūks … Es noraidīju signālu. Pagaidīju. Atbildes nebija. Signalizēju vēl un vēl. Kuģis klusēja. Indikatora ekrānā zilais punkts virzījās aizvien tuvāk malai. Traucējumu nebija, taču kuģis neatsaucās. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka sakaru nodalījumā neviena nav, ka abi divi nodarbojas ar ko citu. Ar ko? Kas varēja būt tik svarīgs, lai tā dēļ pamestu sakarus? Tikai viens — uzbrukums. Uzbrukums zvaigznei. Tātad Bruņinieks tiešām ir izslēdzis atomstaciju, zvaigzne vairs nepakļaujas kontrolei, Averovs to ievērojis, bet Roka …
Palūkojos Sargātājā. Viņš stāvēja, acīmredzot gatavs paskaidrot, pārliecināt, pierunāt…
— Vēlāk, — es teicu. — Tagad jāsteidzas. . Viņš saprata un pamāja.
— Mēs jūs gaidīsim, — viņš sacīja.
— Jā, — es atbildēju. — Atgriezīšos, un mēs par visu aprunāsimies.
Ieslēdzu starteri.
* * *
Kuteris cēlās augšup tik strauji, it kā pats būtu sapratis, ka mums jāsteidzas un kāpēc jāsteidzas.
Pašlaik nedrīkstēja skatīties hronometrā. Bija jāsaglabā miers. Citādi viens divi varēja nobīties, un tad gan hronometra rādītājs noteikti mani apsteigtu, bet vajadzēja, lai iznāktu otrādi.
Pret domām par nākotni ir labs līdzeklis. Tās ir atmiņas. Kamēr pārslodze mani spieda krēslā un aiz borta svilpa aizvien retinātāks gaiss, es domāju par pagātni un grozīju to šā un tā. Visu pagātni. Gan senāko, gan pavisam svaigo, gan labāko tajā, gan sliktāko. Iespējams, ka es nebiju pārliecināts, vai man vēl kādreiz būs iespēja atcerēties. Un es pārdomāju, izmantojot pēdējos brīžus, pirms uzņemu vajadzīgo kursu.
Anna aizgāja, un es zināju, ka visam beigas. Droši vien tam, kas bija noticis pirms daudziem gadsimtiem pavisam citā telpas punktā, bija jāatkārtojas. Tas atkārtojās pašlaik un šeit.
Es atcerējos un sapratu, ka atmiņā jau sāku jaukt viņas abas, Naniku un Annu. Viņas bija saplūdušas vienā būtnē, un dažkārt man bija grūti pateikt, kas tad noticis tajā "dzīvē, kas — šajā.
Kad īsti viņa man teica: «Es vienmēr esmu jutusies kā karaliene»? Es vēl atbildēju: «Gribu iebrukt jūsu karalistē kā iekarotājs.»
Liekas, toreiz, jo ar Naniku mēs bijām liz «jūs», bet ar Annu uzreiz uz «tu».
Kad viņa teica: «Būs, viss kas būs — tikai ne šodien»? *
Nē, tas laikam notika tagad. Pareizi. Tagad gan.
Kāda jēga? Kāda jēga tam — kad tieši?
Vienalga, tam nebija nekādu beigu. Un nevarēja būt.
Nevajag arī, nodomāju, taču diezgan skumji. Tā es domāju, kamēr vēl bija atlicis laiks. Taču nu vairs tā nebija — jāuzņem sakari.
Ieslēdzu rāciju un izsaucu kuģi.
Neviens neatbildēja.
Izsaucu vēlreiz.
Atkal neviens neatbildēja, un es jau zināju, ka neatbildēs, jo nebija, kas to darītu. Roka sēž pie vadības pults, bet Averovs, lai kur viņš ari būtu, nekādā ziņā ne sakaru nodalījumā. Nē, tas man neizdosies. Varu tikai panākt. Panākt, satvert aiz pleca un pateikt: puiši, stāt!
Vēl desmit minūtes, un beidzot kuteris iegāja kuģa orbītā. Tieši tur, kur bija jāatrodas kuģim. Taču tur tā vairs nebija.
Es pat nepaskatījos hronometrā: šajā distancē rādītājs bija uzvarējis.
Nodomāju, ka kuģis tālu nebūs ticis. īsās distancēs man bija priekšroka: kuģis ieskrējās lēnāk par kuteri. Taču nedrīkstēja zaudēt laiku. Marts kuteris bija īsts sprinteris, un ilgai sekošanai maksimālā ātrumā tam gluži vienkārši pietrūktu enerģijas.
Man nebija ko zaudēt. Jāriskē.
Briesmīgi noskaitos uz visu pasauli. Uz Annu, uz sevi, uz nolādēto zvaigzni ar tās planētām, uz Šuvalovu, kas nespēja vienoties ar Sargātājiem, uz Roku, kurš ne- pagaidīja vēl kādu pusstundu …
Nu varēja ieslēgt lokatoru: es aptuveni iztēlojos kuģa ceļu un zināju, ka planēta to vairs neaizsedz. Patiešām — gandrīz uzreiz to uztvēru. Kuģis, izrādījās, bija tālāk, nekā domāju. Vajadzēja spiest, ko māk. Varēja pagūt, bet varēja arī nepagūt, nekādas garantijas nebija.
Un es vēl vairāk noskaitos uz visiem, izņemot bērnus.
Izņemot tos, kuri palika meža apmetnē, gaidot mani atgriežamies, lai pavizinātos. Es taču to nopietni apsolīju, bet viņi nav pieraduši, ka pieaugušie mānītos. Tāpat jau visiem zināms, ka vissliktākais pasaulē ir mānīt bērnus.
Gan šos, gan pārējos Dāla planētas bērnus, gan visus citus, cik vien to būtu Visumā.
Kuteris tagad varēja netikt līdz kuģim, varēja jau agrāk izjukt gabalu gabalos. Taču es nevarēju necīnīties līdz pēdējam par bērniem. Par visiem bērniem.
Teicu savam šķirstam:
— Miša, spiežam nu ,.,
Tā es saucu kuteri, kad bijām divi vien.
Un mēs spiedām arī.
Planēta palika tālu apakšā. Tā strauji ruka mazāka, un tagad vairs nekādā palielinājumā nevarētu saskatīt tos puikas, kuri mani gaidīja, kuriem gribējās lidot un kuriem vajadzēja savā dzīvē lidot un pacelties augstāk par mums visiem.
Nekādā palielinājumā vairs nevarētu saskatīt Annu, meiteni, kura mani netaīlēja, bet tāpēc nemaz nebija sliktāka, meiteni, kurai dzīvē vēl bija jāatrod sava īstā mīlestība. Tāpēc viņai bija jādzīvo, un tāpat arī visiem pārējiem.
Sen vairs nebija saskatāmi Līmeņa cilvēki, meža cilvēki, Sargātāji un mani biedri, kuri laikam gan tomēr nav vainīgi, ka piedzimuši tieši tad, kad ir piedzimuši, un domā tā, kā tika mācīti, bet ne citādi. Viņi nebija redzami, bet es zināju, ka viņi tur ir.
Planēta palika lejā, kuģis bija tālu man priekšā, un es pat nezināju, vai panākšu to vai tā arī lidošu, līdz beigsies degviela. Planēta bija'pavērsusi pret mani otru puslodi, un cilvēki, ja tagad skatījās debesīs, redzēja to Visuma daļu, kurā manis nebija. Taču man likās, ka viņi raugās tieši uz' mani, māj ar roku un vēl panākumus.
Izspiedu no tehnikas visu, ko varēja, un pat to, ko nevarēja, mašīnas strādāja pēdējiem spēkiem, kuteris drebēja no pārslodzes, un arī es drebēju un zināju — ja mēs neizglābsim šos cilvēkus, lai cik to būtu, tā būs mana vaina, jo tad es nebūšu izdarījis visu, ko varēja un vajadzēja izdarīt.
Un nekad es vairs nedzirdēšu kluso balsi, kas saka:
— Man liekas, … es esmu laimīga.
Un skanīgās balsis, kas runā cita caur citu:
— Atgriezies un noteikti mūs pavizini!
Taču ar tādām beigām es nebiju mierā.
Miša brīdinoši dūca uz galējās robežas, it kā pārmestu man neuzmanību un cietsirdību pret viņu, kuteri. Teicu viņam:
— Miša, es neesmu sargs savam brālim. Bet es esmu aizstāvis. Savam brālim, savam dēlam, savai mīlestībai. Jo citādi neesmu ne brāļa, ne dēla, ne mīlestības cienīgs. Tāpēc nežēlosim sevi: jo tajā brīdī, kad sāksim žēlot, zaudēsim tiesības, lai mūs kāds cienītu. To es negribu.
Vairāk neko nepateicu, jo tālu, tālu priekšā mēs ieraudzījām kuģa ugunis, un mums abiem likās, ka dzīve vēl nav beigusies.