Starp nedaudzajiem, kurus izvēlējās ekspedīcijai uz Asāru, biju arī es. Mēs zinājām, ka uz mūžu šķiramies no saviem tuviniekiem. Mūsu zvaigžņu kuģim bija jāattīsta tāds ātrums, kas daudzkārt pārsniegtu gaismas stara ātrumu. Laikam bija jārit lēnāk nekā uz Zemes. Mēs to
locīsim gadiem, turpretī uz Zemes paies gadu tūkstoši. Muin^ tuvajiem cilvēkiem bijām miruši, lai piedzimtu jaunos — bezgala tālos — laikos.
Mūsu kuģa aizlidošana Atlantīdai bija liels notikums. Visaugstākā Padome iecēla zvaigžņu ekspedīcijas dalībniekus dievu kārtā. Ļaudīm tika pavēstīts, ka dievi, kas reiz nolaidušies no debesīm uz Zemes, no jauna atgriežas savos tempļos viņpus mākoņiem.
Simtiem tūkstošu cilvēku bija sapulcējušies, lai pavadītu mūs. Bija ieradušās ne vien Atlantīdas tautas, bet arī daudzu citu Zemes cilšu sūtņi. Visi svētsvinīgā bijībā nokrita uz ceļiem, kad mūsu zvaigžņu kuģis, kas bija nostādīts Rietumu tuksneša malā uz žilbinoša uguns- stara, atstādams aiz sevis mirdzošu dūmu sliedi, nozuda debesu bezgalīgajos plašumos. Pirmajos lidojuma mēnešos, iekams kuģis vēl nebija sasniedzis vislielāko ātrumu, staru enerģija palīdzēja mums uzturēt sakarus ar galvaspilsētas Galveno observatoriju. Mēs zinājām, ka Atlantīdas ziemeļos tiek gatavots vēl viens svarīgs notikums. Mūsu zemes vistālākos ziemeļus klāja ledus. Varenais ledus segums pletās milzīgā platībā no rietumiem uz austrumiem, aizņemdams daudz lielāku teritoriju nekā visa Atlantīda. No turienes bieži nāca aukstas viesuļvētras, iznīcinot mūsu dārzus un sējumus. Bija nolemts likvidēt ledāju ar to pašu enerģiju, kas dzina uz priekšu mūsu zvaigžņu kuģi. Tiesa gan, daži priesteri iebilda pret šo projektu, noraizējušies, ka atbrīvotā enerģija varētu ne tikai izkausēt ledu, bet atmodināt arī spēkus, kas snauž planētas dzīlēs. Viņi baidījās, ka sāksies zemestrīces, vulkāna izvirdumi, plūdi un ies bojā pilsētas. Un viņi nebija kļūdījušies . . .
Pēdējā ziņa, ko mūsu zvaigžņu kuģī saņēmām pa staru enerģijas kanālu, bija traģiska . . . Tiklīdz tālajos ziemeļos bija sākusies varenā enerģijas izlādēšanās, visu Atlantīdu satricināja nepieredzētas zemestrīces spazmas. Kalnos pamodās sen apdzisuši vulkāni, tiem blakus radās jauni, izkusušas lavas upes plūda uz līdzenumiem pie sagrautajām pilsētām. «Jūra applūdina dienvidaustrumu provinci,»— tā bija pēdējā frāze, kas atlidoja pie mums no bojā ejošās dzimtenes. Pēc tam sakari pārtrūka. Mēs sapratām, ka Atlantīdas Galvenā observatorija ir sagrauta …
Svešinieks apklusa, un viņa galva bezspēkā noslīga uz krūtīm.
— Ko viņš tev stāstīja?— Zaks paraustīja mani aiz piedurknes.
— Klusu . . . klusu . . . Viņš nāk atkal pie samaņas.
Svešinieks lēnām pavēra plakstiņus. Viņa skatiens
brīdi slīdēja apkārt un tad vēlreiz pievērsās okeānam.
— Zūd spēki,— viņš čukstēja.— Palikuši vēl daži mirkļi .. . Klausieties, jaunie Zemes cilvēki! Mēģiniet saprast un atcerēties manus vārdus … Es nezinu, kādas virsotnes sasniegušas jūsu zināšanas. Bet, ja atlantu zinātnes gājušas bojā kopā ar viņiem un jūs sākāt visu no jauna, iegaumējiet: apkārtējā pasaulē, pašās vienkāršākajās lietās slēpta neiedomājami spēcīga enerģija. Ja tā neuzmanīgi tiks atbrīvota, jūs gaida atlantu liktenis. Esiet saprātīgi . . .
Viņa balss nodrebēja un aiztrūka.
— Kā lai mēs jums palīdzam?— es jautāju, atmezdams matus, kas bija uzkrituši viņam uz sejas.
— Nekā . . . Esmu nolemts nāvei . . . Mani biedri ceļā gāja bojā, un es viņus apglabāju Kosmosā. Es viens pats sasniedzu Zemi. Lai tas maksātu ko maksādams, gribēju vēlreiz ieraudzīt dzimteni, taču es nezināju, ka no tās ir palikusi tikai leģenda.
— Jūsu dzimtene ir visa Zeme. Tā ir šeit.
— Paldies tev, jaunais Zemes cilvēk! Tev droši vien ir taisnība. Ar tādu domu arī mirt vieglāk. Nav nekā briesmīgāka par vientulību. Pēdējo es apbedīju Anā- ru — savu uzticamo draudzeni, mūžam jauno ceļabiedri.
Man uz mēles visu laiku bija viens jautājums, un es steidzos to uzdot:
— Vai jums un jūsu draugiem izdevās sasniegt planētu Asāru?
Neizsakāma rūgtuma pilns smaids pārslīdēja svešinieka lūpām.
— Ak, labāk lai mums tas nebūtu izdevies! Asāra sen jau ir mirusi. Mirušas smiltis tur aizputina mirušu pilsētu krāsmatas. Mirušas jūras, kurās izzudusi dzīvība, pat gaiss bija pilns ar nāvējošu starojumu. Mēs nezinājām . . . Un mēs dabūjām smagi ciest. .. Mūsu senčiem, kas reiz apdzīvoja Asāru, kādā briesmīgā mirklī nebija pieticis prāta. Bezjēdzīgā, niknā cīniņā viņi bija iznīcinājuši cits citu, kā arī dzīvību uz planētas. Kad mēs to sapratām, tūlīt atstājām Asāru, taču jau bijām nolemti nāvei. Es eju bojā pēdējais, tomēr esmu neiedomājami
laimīgs, ka sava garā ceļa beigās esmu ieraudzījis jaunu cilvēku jaunu paaudzi. Esiet prātīgi — tās dzīvības vārdā, par kuru bezgalīgajā Visumā nav nekā skaistāka!
Viņa balss skanēja aizvien klusāk, elpa aprāvās.
— Ko viņš saka?— Zaks čukstēja man pie auss.
— Klusu! Viņš mirst. . .
— Vai tad mēs nevaram neko līdzēt?
— Nē, nevaram .. .
Svešinieka lūpas sakustējās, bet balss gandrīz vairs nebija dzirdama. Es pieliecos viņam pie pašas sejas, cenzdamies uztvert pēdējos vārdus.
—. . . Jaunais cilvēk, apsoli, ka pastāstīsi cilvēkiem .. . par bojā gājušo valsti.. . Atrodiet tās pilsētas akmeņus . .. Nevar būt, ka tie bez pēdām pazuduši .. . Lai leģenda kļūst par īstenību . . .
— Apsolos,— es teicu.
— Un vēl. . . Šonakt . . . nosēžoties .. . zvaigžņu kuģis cieta avāriju . .. Tagad tas ir .. . okeāna dzelmē … Es to atstāju, kad tas sāka grimt. . . Viļņi izmeta mani šajā krastā .. . Esmu priecīgs … ka satiku jūs .. . Atdodiet manas miesas okeānam . . . Lai atdusas turpat. . . kur visi . . .
Pašus pēdējos vārdus es jau vairs nesapratu.
Nometos viņam līdzās uz ceļiem, gribēju lūgt par viņu dievu, bet sapratu, ka tas vairs nav vajadzīgs. Jutu, ka mani vaigi ir mitri no asarām, taču es par tām nekaunē- jos.
Mirstošais sakustējās. Viņa balss no jauna atguva spēku:
— Jaunās Zemes cilvēki, kur jūs esat? Es jūs neredzu .. . Sniedziet man savas rokas … Tā . . . Es aizeju . . . Ardievu . . .
Tajā brīdī notika kaut kas neaptverams: manu ķermeni it kā caururba elektriskās dzirksteles, apbrīnojamu tēlu un ainavu virkne ieņirbējās acu priekšā kā trakā, nevaldāmā virpulī grieztā kaleidoskopā. Milzīgas, saules pilnas pilsētas, mājas, pilis, no balta marmora smalki darinātu kolonnu, arku un ornamentu mežģīnēs, nošķeltām piramīdām līdzīgi, augsti torņi . . . Zili viļņi šļakstās pret baltiem marmora pakāpieniem un šūpo neredzētu, vieglu kuģu slaidos korpusus. Staltu, muskuļotu vīriešu un brīnum daiļu, zeltmatainu, greznos purpura tērpos ģērbušos sieviešu pulki kāpa lejā pa platām kāpnēm ar baltām kolonnām. Drūmā pazemē pie savādām mašīnām lēni