— Kaut kas traks!— iesaucās ekspedīcijas priekšnieks. — Ko tu ieteiktu?
— Tas taču ir skandāls!— es biju pārskaities.— Kolekcijai ir vispasaules nozīme! Kā gan tas mūks iedrošinās . . .
— Lēnām pār tiltu . . .— ekspedīcijas priekšnieks mani pārtrauca.— Seit ir Portugāle. Vai tu gribi, lai mūs apsūdz par iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās?
— Bet tā taču ir unikāla kolekcija! Ja to iznīcinās . . .
— Par to nu vari būt drošs, ka neiznīcinās. Baznīcas kalpi lieliski zina tās vērtību. Tāpēc jau viņi tā steidzās. Viņi noslēps kolekciju tālāk no acīm, kā jau paslēpuši daudz ko, kas liecinājis pret viņiem.
— Bet to nedrīkst pieļaut! Jāziņo UNESCO, Apvienoto Nāciju Organizācijai . . .
— Vai pie Romas pāvesta tu negribi griezties?— ekspedīcijas priekšnieks zobgalīgi jautāja.— Kas nodarbosies ar provinces muzeja kolekcijas likteni? Kur pierādījumi, ka tā ir unikāla? Veča stāsts? Viņa manuskripts? Ar to vien ir par maz. Neaizmirsti, ka viņš ticis uzskatīts par jukušu, kad vēl bija dzīvs. Ja Atlantīda patiešām ir pastāvējusi, to agri vai vēlu atradīs. Bez šaubām, tas, kas tagad atgadījies, aizkavēs meklējumus.
Vecais durvju sargs uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, kā redzams, cenzdamies saprast, par ko mēs strīdamies. Kad apklusām, viņš nedroši pajautāja:
— Vai senjori ir no tālienes? Es pirmo reizi dzirdu tādu valodu.
— Mēs esam no Padomju Savienības.
— Ahā!— večuks iesaucās.— Ahā!— viņš atkārtoja, sirmo galvu klanīdams.— Ja senjori vēlētos apskatīt galvenās zāles, es senjoriem tās atslēgtu . . .
Mēs pateicāmies, tomēr atsacījāmies.
Pirms promiešanas es sniedzu vecajam vīram dažas monētas. Viņš negribēja ņemt.
— Lūdzu,— es teicu,— nopērciet ziedus un uzlieciet uz dona Antonio kapa.
— Paldies,— vecais virs pateicās, un viņa acis atkal pieplūda ar asarām,— paldies, senjori!
Un viņš drebošiem pirkstiem uzmanīgi paspieda manu roku.
— Kā nu tagad būs ar dziļūdens stacijām?— jautāju priekšniekam, kad bijām piebraukuši pie Funšalas.
— Tomēr pamēģināsim,— viņš bez īpaša entuziasma norūca.
Ierīkojām apmēram desmit dziļūdens stacijas tādās vietās, kuras nebija paredzētas pētījumu programmā. Bet izcēlām tikai porainas bazalta lavas gabalus.
Maskavā atklājās, ka lava patiešām ir vairākus gadu tūkstošus veca.
Gribēju atskaitē pieminēt atgadījumu ar apbrīnojamo muzeju Portaltē un pievienot dona Antonio di Rive- ras manuskripta satura atstāstījumu, taču ekspedīcijas priekšnieks pārskaitās — un es dabūju no viņa dzirdēt krietni daudz nepatīkama.
— Vai tu neapjēdz,— viņš teica,— ka atskaite tiks publicēta institūta izdevumos . ..
Ieraudzījis manu sarūgtināto seju, viņš kļuva mazliet pieļāvīgāks:
— Ja tu nevari nociesties, uzraksti par to zinātniski fantastisku stāstu. Dona Antonio nāve ir atbrīvojusi tevi no viņam dotā solījuma.
Tā arī izdarīju.
KAS NOSPIEDĪS BREMZI?
— Un ko nu?
— Nort, vai tu uzskati, ka eksperiments jāturpina?
— Jā . . .
— Pēc Mika un Fredas bojāejas mums vairs nav izmantojama superaugsto enerģiju laboratorija. Tu to ļoti labi zini.
— Bet darbu taču nedrīkst pārtraukt! Viņi tur, aiz okeāna, joprojām izdara pētījumus. Mēs vienā mirklī būsim no viņiem atpalikuši. Kas šefam lēcies? Vai viņš tik tiešām neapjēdz?
— Viņš droši vien saprot gan, bet, lai turpinātu, vispirms jānoskaidro, kāpēc viss izputēja.
— Eksperimenta metodika . . . Miks rīkojās kā akls kucēns. Es viņam jau teicu. Un tev, Mark, arī.
— Nort, tā ir tikai vispārīga runāšana. Bet konkrēti — kur ir kļūda?
— Neizturēja aizsarglauks. Aizsarglauks!
— Kāpēc?
— Miks ieguvis kādu jaunu enerģijas veidu. Pieaugošu izlādi. Mēs nekad ar tādu neesam saskārušies.
— Nort, tā ir viena no hipotēzēm, nekas cits.
— Jā, hipotēze, taču diezgan ticama. Paskaties, Mark!
Norts un Marks piegāja pie tāfeles, kas aizņēma visu
laboratorijas sienu. Norts ar krītu sāka ātri rakstīt formulas: burtu simbolus, saknes, atvasinājumus, pakāpes, integrāļus, nevienādības, bezgalības zīmes un atkal burtu simbolus. Tāfele tika pierakstīta no augšas līdz apakšai. Norts pasvītroja pēdējo formulu, nodzēsa visu
uzrakstīto, bet formulu parrakstīja tāfeles kreisaja augšējā stūrī un ierāmēja.
Marks, apsēdies uz galda malas, neatrāva skatienu no tāfeles.
— Nu?— Norts jautāja un vēlreiz pasvītroja formulu.
Marks, neko neatbildējis, saspringti domāja.
— Vispār nekā jauna tur nav,— Norts teica, noslaucīdams no pieres sviedrus,— es tikai turpināju Mika izvedumu.
— Laikam gan, bet ja tas ir pareizi. . .— Marks pievērsa skatienu atvērtajam logam, kur virs priežu galotnēm zilajās debesīs, lēnām sabiezēdami, peldēja mākoņi.— Ja tā ir, tad . . .
— Tieši tā. Tad . ..— Norts no jauna sāka rakstīt uz tāfeles.— Tad vienā gadījumā mēs iegūstam pilnīgu nenoteiktību — es pagaidām neņemos to analizēt —, bet otrā — redz, ko.— Viņš pasvītroja izvesto nevienlīdzību un pētoši paskatījās uz Marku.
— Salīdzini šo,— viņš uzsita ar krītu pa tāfeli,— ar pirmo formulu, kas ir augšā, un pamēģini kaut ko tādu iztēloties.
— Iztēloties es laikam vēl varētu,— Marks piemiedza acis, kā sargādamies no spilgtas gaismas uzliesmojuma. — Iznāk kaut kas pilnīgi fantastisks. Bet izteikt vārdos . . . nē, to es nespēju.
— Un vai vajag? Pietiek, ka tu spēj to iztēloties. Vai tad jāatstāsta melodija? Un vispār — kāda tam būtu jēga? To var pierakstīt ar notīm un nodziedāt. Rau, te mana «melodija» ir uzrakstīta ar «notīm». Pavisam jauna «melodija»— vai tā nav?— Viņš vēlreiz notrausa ar delnas virspusi no pieres sviedrus un apsēdās Markam blakus uz galda.
— Jā,— Marks čukstēja, neatvērdams acis,— jauna, barga melodija, kas draud ar nāvi. Melodija, kas visu iznīcina. Tā uz visiem laikiem aiznesa Miku un Fredu . . .
Plati atvēris acis, viņš lūkojās uz mākoņiem, kas slīdēja aiz loga, tad piegāja pie tāfeles un vēlreiz pārlasīja formulas.
— Nort, tas jāpasaka šefam.
♦ ♦ ♦
— Interesanti… — Atbalstījis plaukstā smailo, pavirši noskūto zodu, šefs pārlaida skatienu no Norta uz Marku un no jauna uz Nortu.— Zēni, tas ir interesanti . . . Un ko tu, Nort, ieteiktu?
— Jāpamēģina . . .
— Kur tad? Mika laboratorija vairs nav izmantojama. Un mums nejauj to atjaunot. Tie tipi no kara resora grib paši visu izokšķerēt.
— Bet ja viņiem paskaidrotu?
Šefa sejā parādījās smaids, bet acis aiz biezajiem brijju stikliem kjuva bargas.
— Pagaidām nav vērts.
— Jūs tomēr man neticat!
— Nort, tā nav. Ja tev ir taisnība, tas būtu pārāk nopietni. Viņiem var iepatikties tava ideja, un tad pētījumi iegūs . . . pārlieku utilitāru raksturu. Vai tu saproti? Mērķtiecīgi izmantojot, šo enerģiju var pārvērst drausmīgā ierocī, kam nav līdzīga. Pagaidām vēl nav.
— Manuprāt, tas pat nav ierocis,— Marks iebilda. — Tas ir vēl briesmīgāks par ieroci. Ja process vairs nebūs kontrolējams, pavisam vienkārši var iznīcināt visu planētu.
— Tu, bez šaubām, pārspīlē. Bet, lai būtu kā būdams, tas ir spēcīgāks par kodoltermisko bumbu.
— Vai tad mums jāapmierinās ar teorētisku iztirzāšanu? Lai viss paliek izklāstīts uz papīra?— Norta balsī skanēja rūgtums.— Bet varbūt gluži vienkārši noslēpt? Taču — no kā?