— Un kāds šobrīd ir stāvoklis?
Ivars uzreiz neatbildēja. Atmeties uz elkoņiem, viņš nokratīja no pleciem spārngrieža siksnas, noplūca zilganzaļo zāles stiebriņu, pakošļāja to un palūkojās uz Inspektoru.
— Tas taču ir galvenais, kāpēc jūs esat šurp atlidojis, vai tā nav?
— Ne jau nu tāpēc vien . . .
— Mēs ar Leu jau vakar to nojautām, jo tieši šo jautājumu jūs vakar neuzdevāt … — Ivars nopūtās.
— Redzat, rezervāta nolikums kopumā tiek ievērots, bet . .. Rezervāts aizņem tikai trešo daļu no planētas virsmas. Dienvidu kontinentā darbojas raktuves, tiesa gan, tikai viena, bet tur ir ciemats, vairāki desmiti ģimeņu. Dažādi cilvēki … Es nemaz nerunāju par jūrām, kuras sistemātiski apciemo zemūdens medību cienītāji no Zemes un ne tikai no Zemes vien . . . Un, beidzot, Rietumu ekvatoriālie purvāji… To centrālā daļa vispār nav izpētīta. Ja vien ir patika, tur var ierīkot visādas bāzes, no kurām doties izbraukumos. Rezervāta štatos, kā jūs zināt, cilvēku ir maz. Mēs ar Leu un vēl seši novērotāji, no tiem divi ir praktikanti. Kad prakse beigsies, viņi aizlidos.
— Izdariet tā, lai neaizlidotu.
— Mūsu darbā vajadzīgi īpaša kaluma ļaudis … To kļūst arvien mazāk. Seit nepavisam nav zinātnes un progresa priekšējās pozīcijas.
— Bet ja rezervāta nolikumu attiecinātu uz visu planētu?
— Vai tad šobrīd tas ir iespējams? Daudzas mazās planētas, kā redzams, būtu jāpārvērš rezervātos, taču . . . Apvienotajai Zemei nepieciešams arvien vairāk minerālu, jāatrod, kur izvietot aizvien vairāk pieaugošo cilvēci. Turklāt pati vienkāršākā šejienes rezervāta paplašināšana, piemēram, daļā akvatorijas vai Rietumu dumbrājā, prasītu krietni palielināt štatus.
— Zeme, kā domājams, varētu tam piekrist,— teica Inspektors.— Aostas pasaule ir unikāla. To nu beigu beigās visi ir sapratuši. Pie tam, ja jums patiešām ir taisnība, kontakta problēma . . .
— Pagaidām tā ir tikai hipotēze,— Ivars nopūtās,
— drošu pierādījumu diemžēl nav . . .
— Tad vēl jo vairāk ir nepieciešams saglabāt neskartu šo apbrīnojamo, unikālo pasauli, lai to izprastu … Ja padomā, kas īstenībā atklājies uz mazajām planētām! Kurš gan pirms simt gadiem spēja kaut ko tādu paredzēti!— Inspektors palūkojās apkārt un novilka ar
labo roku plašu žestu.— Seit taču ir pamazināts Zemes modelis!
— Mērogs — viens pret simtu!— Ivars pavīpsnāja.
— Lielisks modelis; tā biosfērai jāsaglabā pirmatnējā neskartlba, it īpaši tāpēc, ka Zemes biosfēru mēs jau sen esam pārvērtuši par noosfēru.
— Labi, ka vipār neesam iznicinājuši .. .
Inspektors ļoti nopietni pamāja.
— Tādas briesmas draudēja. Par laimi, tas jau ir aiz muguras. Tieši tāpēc mēs abi pašreiz varam sapņot par visas Aostas pārvēršanu rezervātā. Un ne jau sapņot vien . . .
Viegla čabēšana krūmos lika Inspektoram apklust. Ivars brīdinoši piespieda pirkstus pie lūpām. Abi ieklausīdamies sastinga. Taču troksnis vairs neatkārtojās un klajumiņā neviens neiznāca.
— Šodien nezin kāpēc negrib rādīties,— sacīja Ivars, palūkojies apkārt.
— Varbūt ir sapulcējušies kur citur.
— Var jau būt … Te netālu ir vēl viens klajumiņš pašā krastmalā. Mēs varētu turp aizlidot.
Ivars piecēlās un sniedza Inspektoram roku. Arī viņš piecēlās.
Piestiprinājuši spārngriežus pie pleciem, viņi klusu pacēlās gaisā.
♦ ♦ ♦
Tiklīdz abi bija nozuduši, visapkārt norai atskanēja čabēšana. No krūmāju zilganā zaļuma izspraucās rudi, pūkaini purniņi ar apaļām, vērīgām austiņām, gariem, tumšiem šņukuriņiem un piesardzīgām, melnām ačelēm. Pārliecinājušies, ka piekalnīte ir tukša, pūkainie, rudie radījumi izlīda no krūmiem un, īsās pakaļkājeles plakšķi- nādami, gausi lumpačoja uz klajuma centru. Cits uz citu skatīdamies, viņi kā sazinādamies plātījās ar priekškājām. Katram pakaļ vilkās pa zāli gara, pūkaina aste.
Tas, kurš cēli soļoja priekšgalā — pats lielākais —, tuvojās vietai, kur nupat bija atpūties Inspektors. Paošņājis dzīvnieciņš pietupās un palaida tievu, dzeltenu strūklu. Pienāca pārējie un sekoja viņa paraugam. Tad
novērsušies, astes saslējuši, visi kā viens iezīmēto vietu aizkārpīja ar sausām smiltīm.
Barvedis saboza biezo spalvu, noskurinājās un vērīgi nopētīja klajumiņu. Pieplakusi zāle rādīja, kur bija sēdējis Ivars. Barvedis devās turp. Pārējie gaidīja. . . Pamīņājies barvedis saritinājās kamolā uz pieplacinātās zāles un apgūlās, aizsedzis garo snuķīti ar astes galu. Citi pieklunkurēja pie viņa un, katrs savā vietā pagrozījušies riņķī, tāpat kā viņš, savilkās čokurā.
Viegls vējiņš kustināja zeltītās vilnas pūciņas un melnos spalvu kušķīšus vērīgi saslieto ausu galos. Saules
staros spīdēja desmitiem saspringtu, apaļu acu.
♦ ♦ ♦
— Šodien nekas neiznāca,— kā atvainodamies sacīja Ivars un noņēma spārngriezi. Viņi abi ar Inspektoru nupat bija nolaidušies pie bāzes dzīvojamā korpusa verandas.
Inspektors neatbildēja. Viņš izskatījās pārguris un klusēdams atsprādzēja sava lidaparāta siksnas.
— Viņu izturēšanos jau vienmēr ir bijis grūti paredzēt,— Ivars palīdzēja Inspektoram atbrīvoties no spārn- grieža,— gadās, ka viņi nedēļām slēpjas, bet citreiz ir sabiedriski, pat uzmācīgi. Viens lietavu sezonā dzīvoja pie mums.
— Kur viņš dzīvoja?— Inspektors nesapratis jautāja.
— Mūsu mājā. Gulēja viesistabā uz dīvāna. Viņi ir ārkārtīgi tīrīgi un mīlīgi. Lea viņam pieķērās. Bet pēcāk, iestājoties saulainām dienām, viņš nozuda un vairs nav rādījies. Lea ir pārliecināta, ka ar viņu kaut kas atgadījies. Viņa vēl līdz šim brīdim pārdzīvo.
— Ko tad viņš ēda?
— To pašu, ko mēs. Pēdējās nedējas pirms viņa nozušanas Lea iemācīja viņu ēst kopā ar mums pie galda. Viņam bija pašam savi galda piederumi un augsts ķeblītis. Tiesa gan, viņš neiemācījās apieties ar nazi un dakšiņu, tomēr ar priekšējām ķepām rīkojās itin veikli, gandrīz kā mēs ar rokām. Mēģināja pat saņemt karoti, tomēr vairāk gan izšļakstīja tās saturu. Ja būtu pie mums padzīvojis ilgāk, kas zina. . .
— Interesanti. .. Bet ko viņi ēd brīvībā?
— Vai zināt, tas ir apbrīnojami! Es neticēju, kamēr nebiju pats pārliecinājies.. . Literatūrā tas vēl nav mi nēts. Mans raksts arī tika atdots atpakaļ. Lai gan viss, kas tajā teikts, tieši tā ir. Viņu barība ir kameņu medus, kazu piens, ogas, augļi, rieksti, sēnes, augu saknītes — tās viņi iepriekš nomazgā avota ūdenī. . .
— Tas ir dīvaini. . . Bet ko tad kamenes un kazas par to saka?
— Vai jūs varat iedomāties — neiebilst. . .
— Jūs, Ivar, patiešām esat izdarījis pārsteidzošu atklājumu. Tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka mēs viņus šodien neredzējām.
— Varbūt laimēsies rīt vai parīt.
— Diemžēl man nav tik daudz laika. Man Aostā jātiekas ne jau ar jums vien.
♦ ♦ ♦
Viņi turpināja sarunu verandā pie vakariņu galda. Ivars un Lea stāstīja par dzīvi Aostā. Inspektors klusēdams klausījās un retumis iesprauda pa īsai replikai. Saule bija norietējusi. Izkvēloja citrondzeltensārta vakarblāzma, kas sniedzās debesīm līdz pusei. Jau bija iedegu- šās un uz dziestošā rieta aizvien spožāk mirdzēja Aostas trīs vakarzvaigznes: iesarkanais Marss, zilā Zeme un pavisam tuvu pie paša apvāršņa — Venēras gaišā dzirk- stelīte.