Protams, šā tipa stāstos un romānos traģiskais fināls bieži vien ir neizbēgams. Taču jāievēro, ka autoru nolūks visos šajos gadījumos ir nevis veidot nākotnes modeli, bet gan atmaskot kapitālistisko dzīves veidu, tā seklos, mietpilsoniskos ideālus, parādīt, kādas briesmas draud cilvēkiem, ja, aizraudamies ar civilizācijas materiālajiem labumiem, viņi pārstāj rūpēties par gara kultūras attīstību.
Šāda veida daiļdarbi, kas, starp citu, nav retums arī padomju zinātnieku fantastiskajā literatūrā, ir tuvu rada pamfletiem (Lagina «Atavia proksima», «Patents AB» u. c.), jo arī tajos hiperbolizācija un groteska kalpo imperiālisma antihumānās būtības spilgtākai izgaismošanai. Atšķirība te varbūt ir vienīgi tā, ka pamfletos traģiskajam piejaukts krietni vairāk smieklīgā.
Vispār, runājot par padomju zinātnisko fantastiku, jāuzsver, ka desmit piecpadsmit gados tā sakuplojusi nepieredzētos tempos un apmēros. Tagad ne tikai Maskavu un Ļeningradu, kur dzīvo Jefremovs, Strugacki, Dņeprovs, Gansovskis, Gors, Martinovs, Varšavskis un citi gan vecākās, gan arī jaunākās paaudzes autori, var uzskatīt par šī žanra daiļdarbu kalvēm. Rakstnieki fantasti strādā arī Ukrainā (Savčenko, Berdņiks), Azerbaidžānā (Aļtovs, Zuravļova, Voiskunskis, Lukodjanovs), Latvijā (Mihailovs, Skailis) un citās padomju republikās. Turklāt blakus tradicionālajiem zinātniskās fantastikas paveidiem, kuros dominē gan tīri «tehniskie», gan piedzīvojumu elementi, mūsu literatūrā ir radušies arī pilnīgi jauni. Piemēram, fantastiskā humoreska — neliela apjoma darbs, kurā humors un fantāzija veido vieglu, dzirkstošu sakausējumu ar dažkārt visai smagu, nozīmīgu zemtekstu.
Taču ne jau autoru un žanra paveidu skaitliskā izaugsme visspilgtāk raksturo padomju zinātnisko fantastiku. Daudz svarīgāks ir kvalitatīvais moments. Humānās tendences, domu rosinošie apvāršņi un neierobežotās mākslinieciskās iespējas pelnīti izvirza mūsu fantastu labākos sacerējumus pasaules fantastiskās literatūras galvgalā. To ir atzinuši ne vien lasītāji un kritiķi, bet arī tādi pazīstami ārzemju rakstnieki kā, piemēram, Staņislavs Lems.
Latviešu lasītājiem iegūt šādu pārliecību līdz šim nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latviešu valodā pagaidām iznākuši ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamākajiem — tikai Jefremova «Andromedas .miglājs» (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums «Zilā planēta» (1963. g.).
Arī šī krājuma ierobežotā apjoma dēļ tajā nevarēja sakopot visu izcilāko padomju fantastu darbus. Un tomēr grāmata «Kad būs uzvarēts laiks…» dos lasītājam zināmu priekšstatu gan par atsevišķu autoru rokrakstu, gan arī par mūsu fantastiskajā literatūrā vērojamām tendencēm.
Interesants pats par sevi jau ir grāmatas autoru sastāvs. Jefremovs — jaunībā matrozis, tagad zinātņu doktors, kura pētījumi vairākās nozarēs, to starpā arī — paleontoloģijā, pazīstami tālu aiz mūsu zemes robežām. Dņeprovs — fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Zuravļova — ārste. Varšavskis — inženieris.
Trīs no septiņiem krājumā pārstāvētajiem autoriem ir profesionāli literāti. Gors, pēc izglītības filologs un vēsturnieks, pievērsās fantastikai, kad bija jau uzrakstījis vairāk nekā divdesmit grāmatu. Ne mazāk raksturīgs ir arī Aļtova un Gansovska ceļš uz fantastiku. Gansovskis, piemēram, ir bijis krāvējs, matrozis, elektromontieris. Kara laikā — snaiperis un izlūks. Uzrakstījis divas stāstu grāmatas, vairākas lugas. Un tikai tad kļuvis par fantastu …
Visu minēto autoru darbi ir ļoti dažādi. To stiprās un vājās puses novērtēs lasītājs pats. Tāpat, jādomā, viņš bez grūtībām noteiks, pie kura zinātniskās fantastikas paveida viens vai otrs no tiem pieskaitāms. Vēl tikai jāpiebilst, ka daži krājumā ievietotie stāsti, it īpaši «Helēņu noslēpums», ir uzrakstīti agrīnā daiļrades periodā un tāpēc neļauj pilnībā spriest par meistarības līmeni, ko autors sasniedzis šodien.
Un nu, biedri, dosimies ceļā! Pa lappusēm, kas mūs ievadīs fantastikas pasaulē. Pagaidām vienīgajā, kur jau uzvarēts laiks …
A. Līdums
I. Jefremovs. HELĒŅU NOSLĒPUMS
* Krievu valodā publicēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».
«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literārais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuskaroras». «Helēņu noslēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par neparasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,
kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir mana stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos divdesmit gadus, un galu galā domas, kas vēl neskaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām iecerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.
— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanākušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju … Kā pateicību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.
Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cilvēka smadzeņu un psihes darbības pētījumiem. Taču šo visai interesanto zinātnes nozari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specialitātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas aparātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs anatoms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzināti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa neizskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izveidot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vienlaikus sastapos ar daudzām tādām parādībām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaudžu vai genu atmiņu. Neminēšu pierādījumus, bet teikšu tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sarežģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instinkti un sarežģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos — zemgarozas centros. To veidošanā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza — tātad šis process ir daudz komplicētāks, nekā uzskatīja.līdz šim. Instinktu mehānisma vienkāršošana ir mūsdienu fizioloģijas lielākā kļūda. Taču te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sarežģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mūžiem izzūd līdz ar tā nāvi un pēctečus nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.
Mana atklājuma būtība ir šāda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā esošā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvainojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sarežģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļošanas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neapšaubāmu, bet jūsu prātam pilnīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.