Pie šķūņa Mellers pagaidīja, kamēr Betlijs tiek pie elpas.
— Tā man šķita jau vakar. Jau tad, kad mēs te ieradāmies un Stegliks sāka izliklies, ka tr pakurls. Viņš tikai centas panakt, lai mēs runājam skaļāk un otarks varētu visu dzirdēt. Bet otarks sēdēja blakus istabā.
Žurnālists juta, ka viņam aizžņaudzas balss.
— Ko jūs man stāstāt? Tad jau iznāk, ka cilvēki šeit apvienojas ar otarkiem? Pret citiem cilvēkiem!
— Runājiet klusāk! — mežzinis piekodināja. — Ko nozīmē «apvienojas»? Stegliks tur neko nevarēja darīt. Otarks atnāca un palika. Tā bieži notiek. Otarks, piemēram, atnāk un noliekas guļamistabā uzpostā gultā gulēt. Citreiz viņš izdzen cilvēkus no mājām un valda tur dienu vai divas.
— Bet ko tad cilvēki? Mierīgi to pacieš? Kāpēc viņi nešauj uz otarkiem?
— Kā lai šauj, ja mežā ir citi otarki? Un fermerim ir bērni, lopi ganībās, māja, ko var aizdedzināt … Bet galvenais — bērni. Viņi taču var pagrābt bērnu. Vai tad mazos iespējams vienmēr pieskatīt? Turklāt otarki pievākuši visus ieročus. Jau pašā sākumā. Pirmajā gadā.
— Un cilvēki atdeva ieročus?
— Ko viņi varēja darīt? Kas neatdeva, tie vēlāk nožēloja .. .
Viņš nepabeidza teikumu un pēkšņi ieurbās ar skatienu kārklājā, kas atradās soļus piecpadsmit no viņiem.
Viss turpmākais norisinājās divās trīs sekundēs.
Mellers pacēla šauteni un uzvilka gaili. Tai pašā mirkli virs krūmiem izslējās brūna masa iezalgojās lielas acis, ļaunas un iztrūkušās un atskanēja balss:
— Ei, nešaujiet! Nešaujiet!
Žurnālists instinktīvi satvēra Melleru pie pleca. Nodārdēja šāviens, bet lode ķēra vienīgi kādu zaru. Brūnā masa saliecās ritenī aizkūleņoja pa mežu un nozuda starp kokiem. Vēl dažus mirkļus brīkšķēja krūmi, tad viss noklusa.
— Kāda velna pēc! — Mežzinis neprātīgās dusmās apsviedās apkārt. — Kādēļ jūs to izdarījāt?
Žurnālists nobālis čukstēja:
— Viņš runāja kā cilvēks … Viņš lūdza lai nešauj.
Mirkli mežzinis nolūkojās žurnālistā, tad niknums atslāba, un viņš gurdā vienaldzībā nolaida ieroci.
— Jā, var jau būt … Pirmoreiz tas atstāj iespaidu.
Viņiem aiz muguras kaut kas nočabēja. Viņi pagriezās atpakaļ.
Fermera sieva sacīja:
— Iesim uz māju. Es jau uzklāju galdu.
Maltītes laikā visi izlikās, it kā nekas nebūtu noticis.
Pēc brokastīm fermeris palīdzēja apseglot zirgus. Klusēdami visi atvadījās.
Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:
— Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kalnos, un tas bija viss.
— Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus — jo vairāk, jo labāk. Iepažīlies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, izjust šejienes atmosfēru.
— Šķiet, šajā fermā jūs jau sākāt to sajust,
Betlijs paraustīja plecus.
Mežzinis piepeši apturēja zirgu.
— Klusāk …
Viņš ieklausījās.
— Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.
Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par mežziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:
— Ei, Meller, ei!
Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skriešus tuvojās fermeris. Viņš gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.
— Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Briežu gravu.
Viņš aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.
Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pašķīda gaisā zem tā pakaviem.
Nekad senāk Betlijs nebūtu domājis, ka var tādā ātrumā zirga mugurā joņot pa šķēršļotu apvidu. Bedres, sakrituši koku stumbri, krūmi, grāvji zibēt zibēja zem zirga kājām, saplūzdami it kā mozaīkas joslās. Kaut kur viņam zars norāva cepuri no galvas, viņš to pat nepamanīja.
Starp citu, no viņa ari vairs nekas nebija atkarīgs. Viņa zirgs iededzies centās nepalikt ērzelim iepakaļ. Betlijs cieši apķērās ķēvei ap kaklu. Ik mirkli viņam likās, ka teju teju nositīsies.
Viņi izauļoja cauri mežam, pāri pļavai, pāri kalna nogāzei, aizlēkšoja garām fermera sievai un iedrāzās lielā gravā.
Tur mežzinis nolēca no zirga un kopā ar fermeri pa šauru taciņu ieskrēja klajos priežu jaunaudzes brikšņos.
Arī žurnālists atstāja ķēvi, uzmetis tai pavadu uz kakla, un metās Melleram pakaļ. Viņš skrēja mežzinim aiz muguras, un viņa prāts automātiski konstatēja apbrīnojamo pārvērtību šai cilvēkā. No Mellera līdzšinējās nenoteiktības un apātijas vairs nebija ne vēsts. Viņa kustības bija vieglas un koncentrētas, ne mirkli nesvārstīdamies, viņš mainīja virzienu, lēca pāri bedrēm, līda pa zemāko zaru apakšu. Mežzinis devās uz priekšu tā, it kā otarka pēdas būtu ievilktas ar treknu krīta svītru.
Kādu brīdi Betlijs izturēja skrējiena tempu, tad palika iepakaļ. Sirds viņam vai lēca no krūtīm ārā, rīkle bija izkaltusi un žņaudzās ciet. Viņš sāka iet soļiem, brīdi klīda pa brikšņiem viens pats, tad priekšā izdzirda balsis.
Gravas visšaurākajā vietā mežzinis bija apstājies pie lazdu biezokņa, turēdams ieroci šaušanai gatavu. Turpat stāvēja arī meitenes tēvs.
Mežzinis, skaidri atdalīdams vārdus, sa-
cīja:
— Laid viņu vaļā! Ja ne, es tevi nogalināšu.
Viņš runāja uz kādu biezoknī.
Par atbildi atskanēja rēkoņa, kurai pa vidu jaucās bērna raudas.
Mežzinis atkārtoja:
— Es tevi nogalināšu. Es nežēlošu dzīvību, lai tev izsekotu un tevi nobeigtu. Tu mani pazīsti.
No jauna atskanēja rēkoņa, tad kāda balss — taču tā nebija cilvēka balsij līdzīga, bet likās drīzāk nākam no gramofona, jo nenodalīja vārdus citu no cita — jautāja:
— Bet, ja atlaidīšu, tu uz mani nešausi?
— Nē, — atteica Mellers. —Tad atstāšu dzīvu.
Biezoknī iestājās klusums. Bija dzirdami vienīgi šņuksti.
Tad nobrīkšķēja zari, krūmājā pazibēja kaut kas balts. No biezokņa iznāca sīkā meitenīte. Viena roka viņai bija asiņaina, viņa to pieturēja ar otru.
Šņukstēdama meitenīte pagāja garām trim vīriem, pat galvu uz viņu pusi nepagriezusi, un grīļodamās sāka iet mājas virzienā.
Visi trīs pavadīja viņu ar skatienu.
Melnbārdainais fermeris paraudzījās uz Meliem un Betliju. Viņa plati ieplestajās acīs bija kaut kas tik naidīgs, ka žurnālists neizturēja un nodūra galvu.
— Ta, — fermeris noteica.
Nakti viņi apmetās kādā tukšā sargbūdiņā mežā. Līdz ezeram, kur uz salas atradās laboratorija, bija atlicis vairs tikai dažu stundu jājiens, bet Mellers atteicās tumsā jāt.
Tā bija jau viņu ceļojuma ceturtā diena, un žurnālists juta, ka viņa dzīvē pārbaudītais optimisms sāk ļodzīties. Senāk viņam katrā nepatīkamā gadījumā allaž bija gatavs teiciens: «Dzīve tomēr ir sasodīti jauka būšana.» Bet tagad viņš saprata, ka šī apdeldētā frāze, kas lieti derēja, braucot komfortablā vagonā no vienas pilsētas uz otru vai pa stikla durvīm ieejot viesnīcas vestibilā, lai sastaptos ar kādu slavenu personu, ka šī frāze nepavisam nederēja, piemēram, notikumā ar Stegliku.
Likās, ka visu apkārtni pārņēmusi kāda sērga. Cilvēki bija apātiski un nerunīgi. Pat bērni nesmējās.
Reiz viņš ievaicājās Melleram, kādēļ cilvēki nebrauc no šejienes projām. Mellers paskaidroja, ka šā apvidus iedzīvotāju vienīgā manta ir zeme. Pašlaik nebūtu iespējams to pārdot. Otarku dēļ zeme zaudējusi vērtību.
Betlijs jautāja: