— Kādēļ jūs nebraucat projām?
Mežzinis padomāja. Iekodis lūpu zobos, brīdi klusēja un tad atbildēja:
— Šeit es tomēr esmu kaut cik noderīgs. Otarki no manis baidās. Man te nekā nav. Ne ģimenes, ne mājas. Man neko nevar nodarīt. Ar mani var vienīgi kauties. Bet tas ir riskanti.
— Tātad otarki jūs cieni.
Mellers neizpratnē pacēla galvu.
— Otarki? … Nē, ko jūs melšat! Cienīt viņi nav spējīgi. Tie taču nav cilvēki. Viņi baidās. Turklāt pamatoti. Es viņus šauju nost.
Zināmā riskā otarki tomēr ielaidās. Tiklab mežzinis, kā žurnālists to juta. Bija tāda sajuta, it kā ap viņiem lēnām savilktos loks. Trīs reizes uz viņiem raidīja šāvienus. Viens šāviens atskanēja no pamestas mājas loga, bet divi — tieši no meža. Ik reizi pēc neveiksmīgā šāviena viņi uzgāja lāča pēdas. Un vispār — o.tarku pēdas viņiem gadījās ceļā ar katru dienu vairāk …
Sargbūdiņā, kur bija neliels no akmeņiem sakrauts pavards, viņi iekūra uguni un izvārīja vakariņas. Mežzinis aizkūpināja pīpi, skumji raudzīdamies grīdā.
Zirgus viņi bija atstājuši ārā, pretī būdas atvērtajām durvīm.
Žurnālists skatījās uz mežzini. Kopā pavadītajās dienās viņa cieņa pret šo cilvēku bija augusi ar katru dienu. Mellers bija neizglītots, visa viņa dzīve aizritēja mežos, viņš gandrīz neko nelasīja, ar viņu nevarēja ne divas minūtes sarunāties par mākslu. Un tomēr žurnālists juta, ka labāku draugu viņš sev nevēlētos. Mežziņa spriedumi allaž bija saprātīgi un patstāvīgi; ja nebija ko teikt, viņš klusēja. Sākumā viņš šķita žurnālistam tāds kā. izmocīts un nervozs, taču tagad Betlijs saprata, ka tā bija iesīkstējusi sāpe par plašā, pamestā
apvidus iedzīvotājiem, kam zinātnieki laipnā kārtā uzsūtījuši smagu postu.
Pēdējās divi dienas Mellers jutās savārdzis. Viņu mocīja purva drudzis. No augstās temperatūras viņa seja bija pārklājusies ar sarkaniem plankumiem.
Uguns pavardā izplēnēja, un mežzinis negaidot ievaicājās:
— Sakiet, vai viņš ir jauns?
— Kas?
— Tas zinātnieks. Fīdlers.
— Jauns, — žurnālists atbildēja. Gadu trīsdesmit būs. Ne vairāk. Bet kas tad ir?
— Tur jau tas ļaunums, ka jauns, — noteica mežzinis.
— Kādēļ?
Mellers brīdi klusēja.
— Tā ar tiem spējīgajiem notiek — viņus uzreiz novieto slēgtā vidē. Un sāk ar viņiem noņemties. Bet viņi nemaz nepazīst dzīvi. Tāl dēļ arī nejūt līdz cilvēkiem. — Viņš nopūtās. — Arī zinātniekam vispirms jābūt cilvēkam.
Viņš piecēlās.
— Laiks doties pie miera. Mums vajadzēs gulēt pa kārtai. Citādi otarki nomaitās mūsu zirgus.
Žurnālistam iekrita pirmajam palikt nomodā.
Zirgi skrubināja pērno sienu no nelielas gubiņas.
Viņš apsēdās uz būdas sliekšņa un nolika šauteni uz ceļiem.
Tumsa iestājās pēkšņi un apņēma visu. Pamazām acis tomēr pierada pie dziļās krēslas. Uzlēca mēness. Debesis bija skaidras, zvaigžņotas. Sasaukdamies kaut kur pārlidoja sīku putnu bars, kuri atšķirībā no lielajiem putniem, plēsoņu bīdamies, rudeņos uz dienvidiem lido naktīs.
Betlijs piecēlās un sāka pastaigāties turpat būdas tuvumā. Mežs cieši ieskāva pļaviņu, kurā stāvēja mājele, un tas bija bīstami. Žurnālists pārbaudīja, vai šautenes gailis uzvilkts.
Viņš parcilaja atmiņa pedejo dienu notikumus, sarunas, sejas un domāja, kā, atgriezies redakcijā, stāstīs par otarkiem. Tādēļ viņam arī iešāvās prātā, ka īstenībā šī doma par atgriešanos nekad nav pametusi viņa apziņu un piešķīrusi sevišķu nokrāsu visam, ar ko bija nācies sastapties. Pat toreiz, kad viņi dzinās pakaļ otarkam, kas bija nolaupījis meitenīti, Betlijs ne mirkli neaizmirsa — lai arī cik drausmīgi te būtu, viņš varēs atgriezties un aizbēgt no visa.
«Es jau nu atgriezīšos,» viņš teica pats sev. «Bet Mellers? Un pārējie? …»
Taču šī doma bija pārāk baisma, lai uzdrošinātos to šai brīdī izdomāt līdz galam.
Betlijs apsēdās būdas ēnā un sāka domāt par otarkiem. Viņš atcerējās virsrakstu kādam avīžu rakstam — «Saprāts bez labsirdības». Par kaut ko tamlīdzīgu bija runājis mežzinis. Viņš otarkus neuzskatīja par cilvēkiem tādēļ, ka tie nepazina «līdzjūtības».
Saprāts bez labsirdības. Bet vai tas ir iespējams? Vai saprāts bez labsirdības vispār varЈ pastāvēt? Kas ir primārais? Vai tad labsirdība nav saprāta veidojums? Vai varbūt otrādi? … Nav šaubu par to, ka otarki ir spēļ jīgāki par cilvēkiem loģiskajā domāšanā, labāk izprot abstrakciju un abstrahējumus, ka viņiem ir labāka atmiņa. Klīda valodas, ka vairāki otarki no pirmās partijas nodoti Kara ministrijai, lai risinātu tur kaut kādus sevišķus uzdevumus. Bet arī «domājošās mašīnas» taču izmanto visādu sevišķu uzdevumu risināšanai. Kāda tur atšķirība?
Kāds fermeris viņam un Melleram stāstīja, ka redzējis gandrīz bezspalvainu otarku, un mežzinis atbildēja, ka otarki pēdējā laikā arvien vairāk sākot izskatīties pēc cilvēkiem. Vai viņi tiešām iekaros pasauli? Vai patiesi Saprāts bez Labsirdības ir spēcīgāks par Cilvēka saprātu?
«Nu, tas vēl tik drīz nenotiks,» viņš sevi drošināja. «Ja vispār kādreiz notiks. Lai nu būtu kā būdams, es vēl paspēšu savu mūžu nodzīvot un nomirt.»
Bet tad viņu pēkšņi satricināja doma: bērni! Kādā pasaulē viņi dzīvos — otarku pasaulē vai tādā, kur valdīs kibernētiskie roboti, kam arī nepiemīt nekā cilvēcīga un kas tomēr, kā daži apgalvo, esot gudrāki par cilvēkiem?
Acu priekšā pēkšņi parādījās paša dēlēns un ierunājās:
— Tēt, paklausies! Mēs esam mēs, vai ne?
Un viņi ir viņi. Bet viņi taču arī domā, ka viņi ir mēs?
«Jūs pārāk ātri pieaugat,» nodomāja Betlijs. «Es septiņu gadu vecumā tādus jautājumus neuzdevu.»
Kaut kur aiz muguras iebrikšķējās zars. Zēns izgaisa.
Žurnālists bailīgi palūkojās atpakaļ un saausījās. Nē, viss kārtībā.
Sikspārnis nedrošā līknē pārplanēja pāri pļaviņai.
Betlijs atlieca muguru. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis no viņa kaut ko slēpj. Mellers, piemēram, vēl nav pateicis, kas bija tas jātnieks, kurš pirmajā dienā aizauļoja viņiem garām pa veco, pamesto ceļu.
Viņš atkal atspieda muguru pret mājeles sienu. Tūlīt atkal bija klāt dēlēns un sāka no jauna viņu iztaujāt.
— Tēt, no kurienes viss radies? Koki, mājas, gaiss, cilvēki? No kurienes tas viss cēlies?
Betlijs sāka stāstīt zēnam par Visuma evolūciju, tad viņam kaut kas skaudri iedūrās sirdī un viņš pamodās.
Mēness bija norietējis. Debesis jau kļuva mazliet gaišākas.
Zirgu pļaviņā nebija. Pareizāk sakot, nebija viena, bet otrs gulēja zālē, un virs tā kūņojās trīs pelēkas ēnas. Viena no tām izslējās taisni, un žurnālists ieraudzīja milzu otarku ar varenu, smagnēju galvu, atplestu rīkli un lielām acīm, kas pustumsā zalgoja.
Pēc tam kaut kur pavisam netālu atskanēja čuksti:
— Viņš guļ.
— Nē, pamodās jau.
— Pieej viņam klāt.
— Viņš šaus.
— Viņš būtu šāvis jau agrāk, ja varētu. Viņš vai nu guj, vai arī sastindzis aiz bailēm. Ej klāt!
— Ej pats!
Bet žurnālists patiesi bija sastindzis. Viss šķita kā sapnī. Viņš saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.
Sačukstēšanās turpinājās:
— Bet tas otrs. Tas šaus.
— Viņš ir slims. Nešaus… Nu ej, dzirdi!
Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņš, līdzīgs cūkai.