Mežzinis un Betlijs satriekti klusēja.
Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacēlās pakaļkājās. Priekšķetnās viņš turēja kaut ko apaļu.
— Akmens, — nočukstēja žurnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. — Viņš taisās mest akmeni.
Taču tas nebija akmens.
Apaļais priekšmets nosvilpa gaisā, režģotā loga priekšā žilbinoši uzliesmoja uguns, izvēlās sūri dūmi.
Mežzinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. Šautene viņam izkrita no rokām, un viņš tvēra pie krūtīm.
— Velns parāvis! — Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. — Nešķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.
Mežzinis kļuva bāls. Nedroši viņš paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.
— Nu man ir beigas. — Nē! — iekliedzās Betlijs. — Nē! — Viņš drebēja kā drudzī.
Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu gluži balto seju.
— Durvis!
Žurnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priekšā kaut ko smagu.
Betlijs aizgrūda priekšā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iekšpuses varētu stingri ieslēgties. Viņš atgriezās pie mežziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Taču viņš neļāva sevi pārsiet.
— Viss vienalga, — viņš sacīja. — Es taču jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!
— Mums taču nāks palīgā! — iesaucās
Betlijs.
— Kas?
Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka žurnālistam pārskrēja saltas tirpas pār kauliem.
Brīdi viņi klusēja, tad mežzinis jautāja:
— Vai atceraties jātnieku, ko redzējām paši» pirmajā dienā?
— Jā.
— Jadoma, ka viņš steidzās brīdināt otar» kus par jūsu ierašanos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi astoņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.
— Jā, — žurnālists čukstus atbildēja. !
Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,
bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spēkus. Asiņošana aprima. Taču viņš joprojām neļāva sevi aiztikt. Žurnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.
Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iekšā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brīžiem pieklusa, brīžiem pastiprinājās.
Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, mežzinis palūdza nodzerties. Žurnālists padzirdīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.
Mežzinis sacīja:
— Varbūt ir tīri labi, ka parādījušies otarki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemācīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgušies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.
Mellers nomira naktī, bet žurnālists vēl nodzīvoja trīs dienas.
Pirmajā dienā viņš domāja vienīgi par glābšanos, izmisums mijās ar cerībām, dažas reizes viņš izšāva pa logu, cerēdams, ka varbūt kāds izdzirdēs šāvienus un steigsies viņam palīgā.
Pret nakti viņš saprata, ka šīs cerības ir iluzoriskas. Paša dzīve Betlijam likās kā divās savstarpēji nesakarīgās dalās sašķelta. Visvairāk viņu nomocīja tieši tas, ka šīs daļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga žurnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņš kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz mežiem klāto Galvenās grēdas kalnāju. Šajā pirmajā dzīvē nekas nenorādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā šajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.
Otrajā dzīvē viss varēja būt un varēja arī nebūt. To veidoja vienīgi nejaušības. Vispār (ās varēja nebūt nemaz. Viņš varēja arī nebraukt šurp, atteikties no uzdevuma, ko viņam deva redaktors, un izraudzīties citu. Viņš gluži labi būtu varējis nelikties ne zinis par otarkiem, bet aizlidot uz Nūbiju, kur ritēja seno ēģiptiešu mākslas pieminekļu glābšanas darbi.
Šurp viņu bija atvedusi nejēdzīga nejaušība. Tieši tas Betlijam likās visbriesmīgākais.
Dažubrīd viņš it kā neticēja notikušajam, tad sāka staigāt pa zāli, pieskārās sienām un saules apspīdētajiem, ar putekļu segu klātajiem galdiem.
Otarki nezin kādēļ bija zaudējuši jebkādu interesi par žurnālistu. Laukumā un izžuvušajā baseinā viņu bija palicis pavisam maz. Reizumis viņi sāka cits ar citu kauties, un vienreiz Betlijs ar šausmās sastingušu sirdi vēroja, kā viņi metās virsū vienam no savējiem, saplosīja to gabalos un notiesāja.
Naktī Betlijam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa bojāejā būs vainīgs Mellers. Viņš sajuta spēju riebumu pret mirušo mežzini un aizstiepa līķi pirmajā telpā pie pašām durvīm.
Stundu vai divas viņš nosēdēja uz klona, visu laiku bezcerīgi atkārtodams:
— Mīļo dieviņ, bet kādēļ tad es? … Kādēļ tieši es? …
Nākamajā dienā izbeidzās ūdens un Betliju sāka mocīt slāpes. Taču tagad viņš jau skaidri saprata, ka izglābties nevarēs, nomierinājās un no jauna sāka domāt par savu dzīvi, bet nu jau gluži citā aspektā. Viņš atcerējās, kā pašā ceļojuma sākumā bija strīdējies ar mežzini. Mellers sacīja, ka fermeri neielaidīšoties ar viņu nekādās sarunās. «Kādēļ?» vaicāja Betlijs. — «Tādēļ, ka jūs dzīvojat siltumā un ērtībās,» atbildēja Mellers. «Tādēļ, ka jūs esat no sabiedrības virsotnes. No tiem, kas viņus nodevuši.» — «Kādēļ lai es būtu no virsotnes?» Betlijs nepiekrita. «Naudas es nenopelnu daudz vairāk kā viņi.» — «Kas par lo!» attrauca mežzinis. «Jums ir viegls, patīkams darbs. Visus šos gadus, kamēr viņi te pamazām gāja bojā, jūs rakstījāt savus avīžu rakstiņus, staigājāt pa restorāniem, piedalījāties asprātīgās sarunās …»
Betlijs saprata, ka tas viss ir taisnība. Optimisms, ar kuru viņš tā lepojās, beigu beigās tomēr bija bijis tikai tāds strausa optimisms. Viņš vienkārši bija centies neredzēt slikto dzīvē. Lasīja avīzēs par nāves sodiem Alžīrijā, par badu Indijā, bet pats domāja par to, kā sakrāt naudu un nopirkt jaunas mēbeles savam lielajam piecistabu dzīvoklim, kā vēl par kādu iedaļu kāpināt labās domas par sevi vienā otrā ietekmīgā personā. Otarki — cilvēki otarki — apšāva demonstrantus, spekulēja ar maizi, klusībā gatavoja karus, bet viņš novērsās, izlikdamies, ka nekā tāda vispār nav.
No šī viedokļa visa viņa līdzšinējā dzīve, gluži otrādi, pēkšņi izrādījās jo cieši saistīta ar to, kas norisinājās pašlaik. Nekad viņš nav uzstājies pret ļaunumu. Un tagad tuvojas atmaksa …
Otrā dienā otarki zem loga vairākkārt uzsāka ar viņu sarunas. Viņš neatbildēja.
Kāds otarks teica:
— Ei, žurnālist, nāc ārā! Mēs tev neko nedarīsim.
Bet otrs turpat blakus iesmējās.
Betlijs atkal sāka domāt par mežzini. Tikai tagad tās bija pavisam citādas domas. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis bijis varonis.
īstenībā vienīgais patiesais varonis, ar kuru Betlijam dzīvē gadījies sastapties. Viens pats, bez jebkāda atbalsta viņš stājās pretī otaļļ kiem, cīnījās ar tiem un nomira neuzvarēts.
Trešajā dienā žurnālists sāka murgot. Vi ņam likās, ka ir atgriezies savas avīzes redakcijā un diktē stenogrāfistei rakstu.
Raksts saucās «Kas ir cilvēks?».
Viņš skaji runāja:
— Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās apbrīnojami strauji, var likties, ka tā tiešām ir visspēcīga. Taču lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pārākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs šādas smadzenes, varēs pilnā mērā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, analizēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpējām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem…