Šī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbējušo virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sērija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atveidot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, redziet, profesor, — un viņa veiklie pirksti pārlapoja veselu lēveni papīra lapiņu, — tās vajadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt šo lapu, kas ir jums rokā. Taču tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdījies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas — es zināju, ka šīm skulptūrām, šiem ziloņkaula
tēliem ir kāds sakars ar mani, bet tagad neko nesaprotu. Kas gan tas varētu būt, profesor?
— Nu tā, — es, lielā satraukumā stomīdamies, atbildēju, — ieņemiet miega zāles. Es tās visādam gadījumam sagatavoju, ja jūs pāršautu pār strīpu ar savām vīzijām. Jūs aizmigsit, un tas jums nepieciešams vairāk par visu, bet es paņemšu jūsu pierakstu, un i jau pievakarē mēs zināsim, ko tas viss nozīmē. Patiešām jūsu halucinācijas ir beigušās. Es vēl visu nesaprotu, bet domāju, ka jūs atcerējāties tieši to, kas vajadzīgs … Tikai šīs negaidīti uzradušās rakstu zīmes … Es vēlreiz gribētu dzirdēt, kāpēc jūs esat pārliecināts, ka savās vīzijās redzējāt Helādu?
— Profesor, es nevaru paskaidrot, kāpēc zinu, bet es noteikti zinu, ka redzēju Helādu vai, pareizāk sakot, kādu daļu no tās.
— Tā. Tagad pamēģiniet iemigt, pēc tam prom visas šīs tumšās štoras, mans mīļais, jūs atgriezīsities dzīvē! Nu pietiek, pietiek! — ' es pārtraucu mākslinieka turpmākos jautājumus un ātri aizgāju, aiznesot līdzi noslēpumainos pierakstus.
«Vēl mazliet pacietības,» es prātoju, dodai mies uz tramvaju, «un viss noskaidrosies. Vai nu tās tiešām ir no pagātnes dzīlēm izrautas svarīgas ziņas, vai… murgu blēņas. Nē, pēdējām tās nav līdzīgas. Vienas un tās pašas zīmes bieži atkārtojas, dažāds zīmju skaits atdalīts ar atstarpēm, augšā acīmredzot virsraksts. Tātad, ja jau mākslinieks ir pārlieI cināts, ka tā ir Helāda, jāgriežas pie helēnista.
Kas mums Maskavā šajā nozarē ir vislielākais speciālists?» Es turpināju savus prātojumus, bet nevienu nevarēju atcerēties. Nokļuvis līdz savam dzīvoklim, ar zinātnisko darbinieku rokasgrāmatas, Akadēmijas kalendāra un nicināmā telefona palīdzību sāku meklēt vajadzīgo zinātnieku. Man laimējās: ne vairāk kā pēc 40 minūtēm es jau smēķēju savu kārtējo papirosu viņa kabinetā, kamēr zinātnieka skatiens urbās manis pasniegtajā papīra lapā ar noslēpumainajām zīmēm.
— Kur jūs to ņēmāt, pareizāk sakot, no kā norakstījāt?! — helēnists iesaucās, caururbjot mani ar savu piemiegto acu aizdomu pilno skatienu.
— Es pastāstīšu jums visu, neko neslēpjot, tikai iepriekš visu svēto vārdā paskaidrojiet, kas tas ir?
Zinātnieks nepacietīgi nopūtās un atkal noliecās pār lapu, runājot nosvērti, bez intonācijām.
— Šis jūsu atnestais fragments sastādīts ta saucamajā Kipras rakstībā, zilbju alfabētā, rakstīts no labās puses uz kreiso, tas ir vissenākais rakstības veids, kāds vien sastopams Ilelādā. Šķiet, ka tas ir sengrieķu valodas eoliešu dialekts, tāpēc man pagrūti ātri iztulkot visu šo fragmentu. Re, kur virsraksts — jā, interesanti! — tas sastāv no trim vārdiem: augšā — malakter elefantos, zem tā apakšā — zitos. Pirmie divi vārdi, burtiski tulkojot, nozīmē ziloņkaula mīkstinātājs, bet pārnestā nozīmē — tēlnieks, kas strādā ar ziloņkaulu.
Mūsu nosaukums «meistars» arī cēlies no šīs saknes. Zitos — īpašs nepazīstams šķīdums, kas mīkstina ziloņkaulu. Jūs zināt, ka senajā Helādā tēlnieki prata ziloņkaulu padarīt tik mīkstu kā vasku un tāpēc darināja no tā visai pilnīgus tēlus, kuri vēlāk sacietēja, atkal pārvēršoties parastajā ziloņkaulā. Šis noslēpums bija neglābjami zudis, un neviens līdz šim …
— Ak, velns parāvis, visu sapratu! — uztrūcies no krēsla, iekliedzos, bet, ieraudzījis zinātnieka baiļu un pārsteiguma pilno seju, attapos un steigšus piebildu: — Dieva dēļ, piedodiet, bet tas ir ļoti svarīgi man, pareizāk sakot, manam pacientam. Vai jūs mani nevarat tūdaļ pat, kaut tikai vispārējos vilcienos, iepazīstināt ar fragmenta tālāko saturu?
Helēnists paraustīja plecus un neko neatbildēja, tomēr es redzēju, ka viņš ātri pārskata uz lapas pierakstītās rindiņas, tāpēc papūlējos sastingt krēslā, apvaldot savu uztraukumu un prieka uzplūdus. Pēc dažām minūtēm, kas man likās nebeidzami garas, zinātnieks sacīja:
— Cik nu es varu saprast bez speciālas skaidrošanas, tā ir ķīmiska recepte, taču tajā uzrādīto vielu nosaukumus vajadzēs īpaši meklēt. Te ir minēts jūras ūdens, tad etakenas pulveris, kaut kāda Poseidona eļļa un tā tālāk. Droši vien tā ir recepte, par kuru es jums tikko stāstīju. Tas ir ļoti svarīgi, — zinātnieks nobeidza, kā man likās, pārāk sausi, ievērojot viņa vārdu nozīmi. Bet tā vai citādi viss bija kļuvis skaidrs:
Uz vara plātnes, tas ir, te uz šīs lapas bija pierakstīta ziloņkaula mīkstināšanas līdzekļa recepte. Tēlnieks to beidzot pēc paaudžu desmitiem bija atcerējies. Un tiešām, tagad viņš Irinas tēlu varēs izveidot no ziloņkaula.
Zinātnieks nogaidoši raudzījās manī. Es uzvaras priekā piecēlos un, soļojot pa kabinetu turp un atpakaļ, izstāstīju viņam sava pacienta vēsturi. Kad es beidzu, no helēnista sejas pilnīgi nozuda neticības pilnā pārsteiguma izteiksme. Viņa mazās ačeles kļuva pavisam labsirdīgas un gandrīz vai pārāk mitras. Es vēl atvadījos, bet zinātnieks jau sāka rakņāties pa saviem grāmatskapjiem, ņemot ārā grāmatu pēc grāmatas. Mierīgs, ka apsolītais tulkojums būs jo drīz gatavs, devos jau uz durvju pusi, bet pusceļā apstājos, atcerējies, ko mākslinieks stāstīja par baltās ēkas iekšējo iekārtojumu.
— Bet kāpēc uz galda pie vara plāksnes vajadzēja būt duncim un zilam stikla traukam?
— Ja jau sākam nodoties minējumiem, tad kāpēc gan nepieļaut, ka šķīduma zitos recepti darīja zināmu tikai izredzētiem meistariem, liekot tiem apzvērēt, ka noslēpumu nevienam neizpaudīs, pretējā gadījumā piedraudot ar nāvi. Tad duncis un indes trauks ir parastie atribūti iesvētīšanas ceremonijā, kas bija spēkā tūkstošiem gadu. Gadsimtu ritumā no tās saglabājušās tikai galvenās pazīmes.
Arī sava kabineta pierastajā klusumā mani nepameta uzvarējušā saprāta izraisītā miera un laimes sajūta. Tomēr, nepacietības dzīts, es tūlīt pat piezvanīju Ļeontjevam. Ļoti uztraucies, viņš īsi pateica:
— Tūdaļ braucu!
Tajā vakarā man ļoti dziļi atmiņā iespiedās Ļeontjeva izmocītā seja, uz ko krasas ēnas meta galda lampa, un viņa līdz neprātam sasprindzinātais skatiens, kurā laiku pa laikam pavīdēja triumfa dzirkstis.
— Tātad es esmu atklājis, nē, esmu atcerējies seno meistaru zudušo noslēpumu? — tēlnieks iesaucās, vēl arvien neticēdams notikušajam. — Bet kā gan es to varēju?
Paskaidroju tēlniekam, ka precīzu datu zinātnei vēl nav, bet acīmredzot viņa senču iepriekšējās paaudzēs ir bijuši meistari, kas zinājuši šo noslēpumu. Tā kā viņi strādāja gadu gadiem un šai receptei bija milzīga nozīme, viena viņa senča atmiņā izveidojās kaut kādas ļoti stabilas saites, kas nostiprinājās, lai pārietu iedzimtības mehānismā. Šīs saites, kas glabājās zem personiskās atmiņas smaguma, uz āru izpaudās viņam, Ļeontjevam.