Tātad jāstājas pie darba, un, ja man ir lemts skaitļot un dzīvot, tad jādzīvo ar atvērtām acīm, jāraugās uz dzīvi ar tās prasībām, ar tās nepārtrauktajiem meklējumiem pēc jaunā, jo tikai dzīve ir spējīga virzīt zinātnieku pa pareizo ceļu, varbūt bezgala grūto, bet pilnīgi nepieciešamo ceļu. Ja matemātika ir mūsu ierocis, tad cik vērtīga gan var būt iespēja pielāgot šo ieroci jaunu mērķu sasniegšanai!
26. martā. Kāda tad ir mūsu eksperimenta jēga, Tu jau tāsi, un kāpēc es atceros tik raibas savas dzīves lappuses, kas, šķiet, cita ar citu nemaz nav saistītas? Tagad man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet kā lai es nepastāstu Tev pašu galveno pēc visa tā, kad viss, ko es zinu, ko esmu redzējis un pārdzīvojis, burtiski, dažu mēnešu laikā tika savirknēts sarežģītā kārtībā, kur katra izlasītas grāmatas rinda un katra formula kļuva par precīzi notēmēta, trauksmes pilna mehānisma ļoti vajadzīgām, ļoti nepieciešamām detaļām!
Es zinu, ka arī Tu esi pamanījusi manī šo lūzumu. Ne vienreiz vien esmu Tev stāstījis par Topanovu, bet laikam tikai tagad pilnīgi saprotu, cik lielu nozīmi ieguvusi mūsu tikšanās.
Mēs esam tikušies un runājušies tikai dažas reizes. Tu zini, ka es nepavisam neesmu sabiedrisks cilvēks. Daudz, ļoti daudz vajag laika, lai es ar kādu kļūtu vaļsirdīgs, lai uzticētu otram savas visslepenākās domas. Ar Maksimu Fjodoroviču viss bija citādi.
— Stāsta, ka jūs visu kritizējot? — vienā no pirmajam tikšanās reizēm apvaicājās man Topanovs. — Bet
vai jums ir kāda pozitīva darbu programa, vai jums ir kāda praksē derīga hipotēze? Cik zinu, jūs pētījat vakuuma jautājumus, interesējaties par zvaigžņu evolūciju … Neko teikt, šie jautājumi ir ļoti interesanti, tiesa, tālu no mūsu šāsdienas rūpēm; neesmu visai pārliecināts, vai ar tiem vajadzētu nodarboties …
Topanovs piemiedza acis, un es, labi saprazdams, ka viņš mani skubina būt vaļsirdīgam, sāku skaidrot, cik svarīgs ir mūsu laboratorijas darbs, pamazām aizrāvos un, pats to nemanīdams, sāku runāt par galveno — izstāstīju par saviem meklējumiem.
— Tātad jūs esat nokļuvis strupceļā? — Topanovs jau tāja. — Vai tikai jūs netīkojat no zinātnes kaut ko tādu, kas tai pagaidām nav pa spēkam?
— Šobrīd mani interesē tikai viens: uzdevuma nostādne. Sākumam tas ir ļoti svarīgi. Saprotiet taču, — nudien, ir jābrīnās, ka daži visprogresīvākās zinātnes pār stāvji negrib saskatīt acīm redzamas lietas, izturas līdzīgi strausiem.
— Bet tad jau šī zinātne vēl nav kļuvusi progresīva! — Topanovs iesmējās. — Pasaulē ir viena zinātne, kas nekad nenokar galvu grūtību priekšā.
— Jūs runājat par filozofiju?
— Es runāju par marksistiski ļeņinisko filozofiju.
— Vai tad filozofija spējīga tieši palīdzēt kāda sevišķi speciāla jautājuma atrisināšanā? Līdz šim domāju, ka filozofija var noteikt tikai vispārējo virzienu, realizēt, tā sakot, stratēģiju un taktiku …
— Liels paldies jums, biedri Aleksejev, par filozofijas nozīmes atzīšanu, — Topanovs zobgalīgi sacīja. — Vai jums ir zināms, ka abstraktas patiesības nav, ka patiesība vienmēr ir konkrēta? Tieši atrisinot tā sauktos speciālos jautājumus, jums katrā ziņā jāizmanto filozofija un jāizmanto apzināti.
— Zinātnē interesanti panākumi gūti arī bez filozofijas, — es teicu.
— Tie ir maldi, — atbildēja Topanovs, — un diemžēl diezgan izplatīti maldi. «Bez filozofijas» var izgatavot nevajadzīgu, nejēdzīgu lietu, vēl vairāk — cilvēku mērķtiecīga rīcība «bez filozofijas», kā jūs izteicāties, vispār nav iespējama. Pat visdedzīgākais ideālistiskais filozofs,
kas savās grāmatās «šaubās», vai reāli eksistē apkārtējā pasaule, no rīta gaida uzlecam sauli vai ieslēdz spuldzi, apraksta pilnīgi reālu papīra lapu ar spalvu vai ar rakstāmmašīnu. Neskaitāmos savas praktiskās darbības mirkļos viņš nostājas materiālistiskās pozīcijās. Ja jau pieļaujam, ka tiklab spalva, kā arī papīrs un saule eksistē tikai ideālistiskā filozofa apziņā, tad kur viņš guvis pārliecību, ka atradīs šīs lietas un priekšmetus ārējā pasaulē? Tomēr papīrs dažreiz pacieš visu. . Nē, Alekse- jev, bez filozofijas iztikt nevar, bet tie, kas deklare, ka viņi nodarbojoties ar tīro zinātni un filozofijai nepieska roties, lielāko tiesu nokļūst vismazvērtīgākās filozofijas ietekmē.
— Tomēr pasaulē viss nav mūžīgs, varbūt tajos jautājumos, ar kuriem šobrīd nodarbojamies, filozofijai nebūs nekādas ietekmes? Tā taču var būt?
— Paldies par vaļsirdību, sacīja Topanovs, — ta daudz ko padara vienkāršāku. Dažreiz esmu sastapies ar biedriem, kuri labprāt atzīst filozofijas nozīmi, bet īstenībā domā tāpat kā jūs-. Tomēr marksisms-ļeņinisms ir filozofiskās domas augstākā virsotne, tas ir labākais, vis pilnīgākais dabas patieso likumsakarību atspoguļojums. Tā ir elastīga mācība, kas gatava tūlīt mainīt savu formu, tiklīdz nāk kāds jauns, izcils atklājums. . Neapņemos norādīt, kur jūsu laboratorijas darbu plānā izlaists kāds posms, man nav speciālas izglītības, bet droši varu sacīt, ka daudzas teorētiskas grūtības izskaidrojamas ar filozo fisku aklumu. It īpaši tādā jautājumā kā zvaigžņu izcelšanās! Jūs man sakāt — ārkārtīgi augstā temperatūrā zvaigžņu dzīlēs rodoties atomu kodoli zvaigznes nākamā kodoltermiska degviela. Vai pareizi esmu sa pratis?
— Jā, pareizi.
Tātad vajadzīga jau gatava zvaigzne, lai rastos atomi, un vajadzīgi atomi, lai iedegtos zvaigzne?
Astronomu lielākā daļa domā, ka atomi laikam esot vecāki nekā zvaigznes.
— Ļoti konkrēti, neko teikt!.Sacīt, ka atomi jaunāki nekā zvaigznes, nevar zvaigznes pašas sastāv no ato miem. Bet arī atoms taču varēja rasties tikai kaut kādu pagaidām mums nezināmu procesu rezultātā.
lits
Par to domāju arī es. Bet kā sasaistīt atomu rašanos ar zvaigžņu evolūciju?
Bet ja nu … — Topanovs nogaidoši paraudzījās uz mani, un es nespēju neturpināt:
Ja nu atomi ir tikpat veci kā zvaigznes! Ja tie radu šies reizē ar zvaigzni, vienotā procesā!.. Bet tā ir jūsu doma..
— Tas jums nepatīk? — Topanovs iesmējās. — Nē, nē, es rie uz ko nepretendēju, arī uz līdzautora tiesībām ne pretendēju, ne uz ko! Turklāt šī doma nav mana, Alek sej Aleksejevič … Tā ieplaiksnījās jūsu paša galvā, es palīdzēju šai domai izkristalizēties, izkļūt dienas gaismā, ļoti priecājos … Tā tiešām ir interesanta?
— Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti interesanta! Es iešu, tūlīt iešu jāaprēķina, kaut arī aptuveni, tūlīt jau varēs gūt zināmu ieskatu …
— Nesteidzieties! Viss vēl tikai būs, Aleksej Alekseje uič, bet tagad došu jums labu padomu: jājautā Ļeņinam.
Ļeņinam? Nesaprotu. .
Ļeņiniski jādomā tāds ir jūsu uzdevums, Alek sejev, un tas nepavisam nav vienkāršs uzdevums. Domāt ļeņiniski jūsu šaurajā specialitātē, meklēt filozofijā spēku un drosmi, izvēlēties līdzekļus mērķa sasniegšanai tā, kā to darīja Ļeņins, ļeņiniski izkaldināt savu pasaules uz skatu. . Tas nemaz nav tik vienkārši. Saprotu, kas var slēpties aiz zvaigžņu rašanās mīklas atminējuma. Saprotu! Atrisināt šo vislielāko noslēpumu — tas ir tikpat kā atņemt tumsoņiem vēl vienu cietoksni, tas ir tikpat ka ielikt cilvēku rokās visvarenāko ieroci. Bet iegaumējiet- nepadariet fiziskos likumus par bezgrēcīgiem elku dieviem!