Krūšu tēlam līdzās sienā melnēja neliela, aizrežģota niša. Loss iebāza pirkstus starp režģiem, bet tie nepakļāvās. Viņš aizdedzināja sērkociņu un ieraudzīja nišā uz satrūdējuša spilventiņa zelta masku. Tā attēloja platu cilvēka seju ar mierīgi aizdarītām acīm. Mēnesim līdzīgā seja smaidīja. Deguns bija smails kā knābis. Uz pieres starp skropstām rēgojās uztūkums, it kā palielināta spāres acs. Tā bija pirmās zāles mozaīkā attēlotā galva.
Loss izdedzināja puskārbu sērkociņu, uztraukti vērdamies šai brīnišķajā maskā. Neilgi pirms aizlidojuma no Zemes viņš bija redzējis līdzīgu masku uzņēmumus, kas nesen atrastas milzīgo pilsētu drupās Nigeras krastos, tai Āfrikas daļā, kur, kā tagad domā, uzglabājušās izmirušas noslēpumainas rases kultūras pēdas.
Vienas no blakusdurvīm gaitenī bija pusatvērtas. Loss iegāja garā, ļoti augstā istabā ar balkoniem un režģotu balustrādi. Lejā un augšā — balkonos — stāvēja plakani skapji un plaukti ar mazām, biezām grāmatiņām. Iespiedumiem un zelta apkalumiem greznotās grāmatiņu muguras stiepās vienmuļās līnijās gar pelēkajām sienām. Skapjos glabājās metala cilindriņi, dažos — milzīgas grāmatas ādas vai koka sējumos. No skapjiem, no plauktiem, no tumšajiem bibliotēkas kaktiem akmens acīm raudzījās krunkainās, plikās marsiešu zinātnieku galvas. Istabā bija novietoti vairāki dziļi sē
dekļi, dažas kastītes ar tievām kājiņām un sānos piestiprinātu apaļu ekrānu.
Elpu aizturēdams, Loss aplūkoja šo trūdu un pelējuma smakas apdvesto krātuvi, kur grāmatās ieslodzīta klusēja Marsa pagājušo gadu tūkstošu gudrība Viņš uzmanīgi piegāja pie plaukta un sāka atvērt grāmatas. Papīrs bija iezaļgans, burti ģeometriski pareizi, maigi brūnā krāsā. Vienu grāmatu ar mašīnu zīmējumiem Loss iebāza kabatā, lai vaļas brīdī apskatītu Metala cilindros izrādījās iedzelteni, nagam pieskaroties, skanoši, it kā kaula veltnīši, kas atgādināja fonografa ' veltnīšus, bet to virsma bija gluda kā stikls. Viens šāds veltnītis stāvēja uz kastītes ar.ekrānu, acīm redzot sagatavots ielikšanai un pamests, mājai bojā ejot.
Pēc tam Loss atvēra melno skapi, paņēma uz labu laimi vienu no ādā iesietajām, ķirmju sagrauztajām grāmatām, vieglu, pabiezu sējumu un ar piedurkni uzmanīgi noslaucīja putekļus. Iedzeltenās, vecās lapas izpletās no augšas uz leju nepārtrauktā, līčloču salocītā strēmelē. Šais cita citā pārejošās lapās bija iespiesti krāsaini trijstūri, tik lieli kā nags Tie trauca no kreisās puses uz labo un otrādi, nenoteiktās līnijās, gan izbeidzoties, gan saduroties. Tie mainījās savos apveidos un krāsa. Dažas lapas tālāk starp trijstūriem parādījās spilgti apli allaž citādā formā un krāsā. Trijstūri sāka veidoties figūrās. Šo trijstūru, apļu, kvadrātu un sarežģito figūru krāsu un formu savienojumi un zaigojumi trauca no lapas uz lapu. Pamazām Losa ausīs sāka ieskanēties tikko uztverama, smalka, brīnišķa muziķa.
Viņš aizvēra grāmatu un ilgi stāvēja, pie grāmatu plauktiem pieslējies, vēl nekad neizjustas burvības satraukts un apskurbināts: tā bija dziedoša grāmata.
— Mstislav Sergejevič, — mājā skaļi noskanēja Gu- seva balss, — nāciet šurp, drīzāk!
Loss izgāja gaitenī. Gusevs, izbailēs smaidīdams, stāvēja durvis gaiteņa galā.
— Palūkojiet, kas pie šiem notiek.
Viņš ieveda Losu šaurā, pustumšā istabā; attālā
sienā bija iestiprināts liels, kvadrātveidīgs, blāvs spogulis, tā priekšā stāvēja vairāki ķeblīši un atzveltņi.
— Redziet, saitītē karājas bumbiņa; domāju — tā ir zelta, ņemšu un noraušu, — palūkojiet, kas iznāca.
Gusevs parāva bumbiņu. Spogulis iemirdzējās, parādījās pakāpjveidīgas milzīgu māju kontūras, saulrieta apspīdēti logi, plandoši karogi. Dobjš pū|a troksnis piepildīja tumšo istabu. Pa spoguli no augšas uz leju, aizsedzot pilsētas kontūras, slīga spārnota ēna. Pēkšņi ekrānu apstaroja ugunīgs plands, zem istabas grīdas atskanēja asa sprakstoņa, miglainais spogulis nodzisa.
— īssavienojums, vadi pārdeguši! — Gusevs iesaucās. — Mums jāiet, Mstislav Sergejevič, driz būs nakts.
SAULRIETS
Izpletuši šaurus, miglainus spārnus, liesmojošā saule taisījās rietēt.
Loss un Gusevs steigšus gāja pa tumstošu, tagad vēl tuksnešaināku un mežonīgāku klajumu uz kanāla krastu. Saule ātri slīdēja aiz tuvā lauka malas — un pazuda. Apžilbinoši sārts mirdzums izplūda tai vietā, kur tā bija norietējusi. Smaili stari apmirdzēja pusi no debess un aši jo aši pārklājās pelēkiem pelniem — dzisa. Debesis likās necaurredzami tumšas.
Pelnu krāsas rietos zemu pār Marsu pacēlās liela, sarkana zvaigzne. Tā uzlēca kā nikna acs. Dažus acumirkļus tumsu piestrēdza tikai tās drūmie stari. Bet driz jau visā neaptverami augstajā debesu spraislī sāka parādīties zvaigznes, mirdzoši, zaļgani zvaigznāji, to ledainie stari durstīja acis. Drūmā zvaigzne, kāpdama augstāk, iekvēlojās arvien vairāk.
Aizgājis līdz krastam, Loss apstājās un, rādīdams ar roku uz zvaigzni, sacija:
— Zeme.
Gusevs noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus no pieres. Atmetis galvu, lūkojās uz tālo dzimteni, kas īrās starp zvaigznājiem. Viņa seja bija sakritusi, skumja.
— Zeme, — viņš atkārtoja.
Tā viņi ilgi stāvēja uz senā kanāla krasta, kur zvaigžņu gaismā neskaidri rēgojās kaktusu apveidi.
Bet, paskat, virs asās apvāršņa svītras parādījās gaišs sirpis, mazāks par mēnesi, un sāka pacelties pār kaktusu lauku. Augu ķetnas meta garas ēnas.
Gusevs piegrūda ar elkoni Losam:
— Paskatieties, kas aiz mums.
Aiz viņiem pār kalnaino klajumu, pār birzēm un drupām mirdzēja Marsa otrais pavadonis. Tā apaļais, iedzeltenais disks, arī mazāks par mēnesi, slīga aiz robaina^ jiem kalniem. Uzkalnos zaigoja metala diski.
— Tad ta nakts! — Gusevs nočukstēja. — Kā sapnī.
Viņi uzmanīgi nokāpa no krasta kaktusu krūmājā.
Zem kājām pazibēja kāda ēna. Pinkains kamols skrēja pāri divu mēnešu atspulgiem. Nošņirkstināja zobus. Iepīkstējās — spalgi, neciešami, smalki. Kustējās mirgojošās kaktusu lapas. Pie sejas lipa tīmekļi, kas bija elastīgi kā tīkli.
Pēkšņi glūnīgs, plosīgs kauciens atskanēja naktī. Norima. Viss apklusa. Gusevs un Loss lieliem lēcieniem, drebēdami aiz riebuma un šausmām, skrēja pa lauku, augstu lēkdami pāri dzīvību atguvušajiem augiem.
Beidzot uzlecošā sirpja gaismā pazibēja aparāta tērauda apšuvums. Viņi pieskrēja klāt. Atsēdās, smagi elsdami.
— Nu nē, pa naktīm es šais zirnekļu apsēstajās vietās neesmu gājējs, — sacīja Gusevs. Viņš atskrūvēja lūku un ielīda aparātā.
Loss vēl kavējās. Klausījās, lūkojās visapkārt. Un, re, viņš ieraudzīja — starp zvaigznēm ar fantastisku siluetu īrās spārnota kuģa ēna.
LOSS RAUGĀS UZ ZEMI
Gaisa kuģa ēna pazuda. Loss uzkāpa uz aparāta valgā apšuvuma, aizkūpināja pīpīti un raudzījās zvaigznēs. Sīki drebuļi kratīja miesu Aparāta iekšienē rosījās, murmināja Gusevs.
Loss nevarēja gulēt, viņš sēdēja, mirkšķināja acis, raugoties zvaiģznēs, sūca pīpīti. Velns sazin ko tas nozīmē! No kurienes uz Marsa varēja rasties zelta maskas ar šo tipisko trešo spāres aci? Un mozaīka? Jūrā slīkstoši, starp zvaigznēm lidojoši milži. Un parabolas zīme: rubīna lodīte — Zeme un ķieģeļu krāsā — Marss? Zīme, ka pieder vara par divām pasaulēm? Nav saprotams. Un dziedošā grāmata? Un savādā pilsēta, kas parādījās miglainajā spogulī? Un kāpēc, kāpēc viss šis apgabals atstāts, pamests?