— Rādi izpriecas.
Iha iebāza ieslēgus skaitļu dēlī un, turēdama garas saites galu, atgāja pie krēsla, kur, izstiepis kājas, sēdēja Debesu Dēls.
— Tautas izpriecas, — Iha sacīja un parāva saiti.
Atskanēja stiprs troksnis — dobja tūkstoš cilvēku
pūļa dunoņa. Spogulis iegaismojās. Atklājās neparasta spraišļotu stikla jumtu perspektīva. Plati gaismas stari krita uz milzīgiem plakātiem, uzrakstiem, kūpošu, daudz
krāsainu dūmu mutuļiem. Lejā mudžēja galvas, galvas, galvas. Šur tur kā sikspārņi augšup lejup laidās spārnotas figūras. Stikla spraišļi, gaismas staru krustojumi, cilvēku pūļi aizplūda dzijumā, zuda putekļainā, dūmainā migla.
— Ko viņi dara? — iesaucās Gusevs nedabiski skaļā balsī: tik stiprs bija troksnis.
— Viņi elpo brīnišķos dūmus. Vai redzat dūmu mutuļus? Tur kūp havras lapas. Tie ir brīnišķi dūmi. Tos sauc par nemirstības dūmiem. Kas tos ieelpo, redz kaut ko neparastu: liekas, ka tu nekad nemirsi — tādus brīnumus var'redzēt un nojēgt. Daudzi dzird ullas skaņas. Nevienam nav atļauts pīpēt havru savās mājās — par to soda ar nāvi. Tikai Augstākā padome atļauj pīpēt, tikai divpadsmit reižu gadā šai mājā aizkūpina havras lapas.
— Bet ko dara, rau, tie tur?
— Viņi griež skaitļu riteņus. Viņi min skaitļus. Šodien katrs var iedomāties skaitli, — to, kas uzminēs, uz visiem laikiem atbrīvo no darba. Augstākā padome viņam dāvina skaistu māju, druvu, desmit hašus un spārnotu laivu. Tā ir milzīga laime — uzminēt.
Iha skaidrodama piesēdās uz krēsla roktura. Gusevs ilgi apbrīnoja dīvainības miglainajā spogulī. «Ak tu velni, ak nebēdņi!» Tad lūdza parādīt vēl kaut ko.
Iha nokāpa no krēsla un, spoguli izdzēsusi, ilgi rosījās pie skaitļu dēļa: nevarēja trāpīt ieslēgus caurumiņos. Kad atgriezās pie krēsla un atkal atsēdās uz roktura, grozīdama rokā saites galu, viņas sejiņa bija mazliet samulsusi.
— Redziet, tur vēl kas interesants, — viņa izteica pavisam lēni un parāva saiti.
Pusi apgaismotā ekrāna aizsedza kāda cilvēka mugura. Bija dzirdama salta balss, kas lēni izrunāja vārdus. Mugura pagriezās, atvirzījās no spoguļa laukuma. Gusevs ieraudzīja vienu daļu lielas velves, kas dziļāk balstījās uz četrstūraina staba, vienu daļu sienas ar zelta uzrakstiem un ģeometriskām figūrām. Lejā ap galdu, nodūruši galvas, sēdēja tie paši marsieši, kas uz drūmās mājas kāpnēm bija sagaidījuši kuģi ar Zemes cilvēkiem.
Pie galda,' kas bija apklāts ar brokāta segu, stāvēja
Aelitas tēvs Tuskubs. Viņa plānās lūpas kustējās, melnā bārda līganoja pa virsvalka zelta šuvumu. Viņš bija kā akmenī cirsts. Blāvās, drūmās acis nekustīgi raudzījās uz priekšu — taisni spogulī. Tuskubs runāja, un viņa asie vārdi bija nesaprotami, bet drausmīgi. Re, viņš vairākas reizes atkārtoja vienu vārdu — Talcetl — un nolaida roku ar dūrē sažņaugtu vīstokli, it kā iedurot nazi. Viņam iepretim sēdošais marsietis ar platu, bālu seju piecēlās un, bālganām, neprātīgām acīm vērdamies Tus- kubā, iekliedzās:
— Nevis viņi, bet tu!
Ihiņa nodrebēja. Viņa sēdēja ar seju pret spoguli, bet nekā neredzēja un nedzirdēja: Debesu Dēla lielā roka glāstīja viņas muguru. Kad spogulī atskanēja kliedziens un Gusevs vairākas reizes atkārtoja: — Par ko, par ko viņi runā? — Ihiņa it kā pamodās, iepleta muti, ieurbās ar acīm spogulī. Pēkšņi viņa žēli iebrēcās un parāva saiti.
Spogulis nodzisa.
— Esmu pārskatījusies … Netīšām savienojusi. Neviens šoho nedrīkst klausīties Augstākās padomes noslēpumus. — Ihiņai klabēja zobi. Viņa iecirta pirkstus rūsganajos matos un izmisumā čukstēja: — Esmu pārskatījusies. Es neesmu vainīga. Mani izsūtīs uz alām, mūžīgos sniegos.
— Nekas, nekas, Ihiņ, es nevienam neteikšu, — Gusevs glāstīja viņas siltos matus, kas bija mīksti kā Angoras kaķa spalva. Ihiņa norima, aizvēra acis.
— Ak tu muļķīt, ak tu skuķīt! Ne tu esi zvērs, ne cilvēks. Zilā, negudrā.
Viņš pakasīja tai ar pirkstiem aiz auss, būdams pārliecināts, ka tas viņai patīk.
Šai brīdī atskanēja Losa un Aelitas soļi un balsis. Ihiņa piecēlās no krēsla un nedroši devās uz durvīm.
Tai pašā naktī Gusevs, iegājis Losa guļamistabā, sacija:
— Nav gluži labi, Mstislav Sergejevič. Es te vienu skuķi piedabūju spoguli savienot, un mēs uzdūrāmies taisni Augstākās padomes sēdei. Šo to es sapratu. Kaut kas jādara — viņi mūs nogalinās, Mstislav Sergejevič, ticiet man, ar to beigsies.
Loss klausījās un nedzirdēja — sapņaini lūkojās uz Gusevu. Aizlika rokas aiz galvas. Gusevs pastāvēja, noteica drūmi: — Ta ja. Un aizgāja gulēt.
AELITAS RITS
Aelita pamodās agri un gulēja, atbalstījusies spilvenos. Viņas plašā, no visām pusēm vaļējā gulta pa paradumam stāvēja guļamistabas vidū uz paaugstinājuma. Griestu telts pārgāja augstā marmora akā, no turienes izklaidus krita rīta gaisma. Guļamistabas sienas ar bālo mozaīku palika pustumsā: gaismas stabs slīga tikai uz baltajiem palagiem, uz spilveniņiem, uz rokā atbalstīto Aelitas pelnu krāsas galvu.
Nakti viņa bija pārlaidusi nelabi. Savādu un baigu sapņu ainas nesakarīgi slīdēja viņas aizvērto acu priekšā. Miegs bija vārs kā ūdens plēksnīte. Visu nakti viņa juta sevi guļot un raugoties nogurdinošos rēgos un pusmiegā domāja: kādi nevajadzīgi sapņu tēli!
Kad griestu akā ieplūda rīta saule un gaisma noslīga uz gultas, Aelita nopūtās, pilnīgi pamodās un pašlaik gulēja nekustīgi. Viņas domas bija skaidras, bet asinīs vēl plūda nenoteikts baigums. Tas bija pavisam, pavisam nelabi.
Viņa nopūtās vēlreiz, izkāpa no gultas, uzvilka kājās pītas kurpītes, uzmeta rītasvārkus un devās uz vannas istabu.
Pelde viņu atspirdzināja, domas atgriezās pie ikdienas rūpēm. Katru rītu viņa sarunājās ar tēvu — tā bija parasts. Viņas istabā atradās neliels ekrāns.
Aelita piesēdās pie tualetes spoguļa, sakārtoja matus, iezieda ar smaržeļlu, tad noskaloja ar ziedu esenci seju, kaklu un rokas, paskatījās uz sevi caur pieri, saiga, pievirzija klāt galdiņu ar ekrānu un ieslēdza skaitļu dēli.
Miglainajā spogulī parādījās pazīstamais tēva kabinets: grāmatu skapji, kartogramas un rasējumi uz prizmām, kas griezās apkārt Ienāca Tuskubs, nosēdās pie galda, atbīdīja ar elkoni rokrakstus un uzmeklēja ar skatienu Aelitas acis. Viņa garo, smailo lūpu stūrī parādījās smaids:
— Kā gulēji, Aelita?
— Labi. Mājās viss labi.
— Ko dara Debesu Dēli?
— Viņi ir mierīgi un apmierināti. Viņi vēl gul.
— Vai tu turpini ar viņiem valodas stundas?
— Nē. Inženieris runā brivi. Viņa ceļabiedram zināšanu pietiek.
— Vai viņi vēl nevēlas atstāt manu māju?
— Nē, nē. ai nē!
Aelita atbildēja pārāk steidzīgi. Tuskuba blāvās acis izbrīna iepletās Zem viņa skatiena Aelita sāka virzīties atpakaļ, kamēr viņas mugura pieskārās krēsla atzveltnei. Tēvs sacīja:
— Es tevi nesaprotu.
— Ko tu nesaproti? Tēvs, kāpēc tu man visu nesaki? Ko tu esi nodomājis ar viņiem darīt? Es lūdzu tevi…
Aelita nenobeidza: Tuskuba seja pārvērtās, it kā to būtu apliesmojusi traku dusmu kvelde. Spogulis nodzisa. Bet Aelita vēl vienmēr vērās tā miglainajā virsmā, vēl vienmēr redzēja sev drausmīgo, katrai dzivai būtnei drausmīgo tēva seju.
— Tas ir šausmīgi, — viņa noteica, — tas būs šausmīgi — Viņa strauji piecēlās, bet [āva nosligt rokām un atkal apsēdās.