Tur daudzi palika ezeru malās. Spēcīgākie turpināja virzīties uz rietumiem. Vidusjūras piekrastē viņi iznīcināja Atlantu pirmo koloniju un dabūja zināt no uzvarētajiem, kur atrodas saules zeme. Še Su Hutam Lu nomira. No viņas galvas noņēma matus līdz ar ādu un piesita pie augstas kārts. Ar šo karogu viņi devās tālāk gar jūras krastu. Tā viņi nonāca līdz Eiropas malai un, palūk, ieraudzīja no kalnu augstumiem apsolītās zemes apveidus. Kopš tās dienas, kad Učkuri pirmoreiz nokāpa no augstienes, bija pagājuši simt gadi.
Staiguļi sāka cirst mežus un taisīt plostus. Ar plostiem viņi pārcēlās pāri sāļai, siltai upei. Nonākuši iecerētajā Atlantīdas zemē, staiguļi uzbruka svētajai Tules pilsētai. Kad viņi sāka rāpties uz augstajām sienām, pilsētā atskanēja zvanu skaņas; zvanīšana bija tik patīkama, ka dzeltenie neizpostīja pilsētu, neiznīcināja iedzīvotājus, neizlaupīja tempļus. Viņi paņēma pārtikas un apģērbu aizgādu un devās tālāk uz dienvidrietumiem. Putekļi, kurus sacēla rati un ganāmpulki, aizsedza sauli.
Beidzot staiguļiem aizkrustoja ceļu sarkanādaiņu vS karaspēks. Atlanti bija visi tērpušies zeltā, daudzkrāsainās spalvās, izlutināti un skaisti pēc izskata. Učkuru jātnieki iznicināja tos asiņainā kaujā, kas ilga no saules lēkta līdz rietam.
No Simt Zelta Vārtu pilsētas izsūtīja vēstnešus uz rietumiem pie sarkanajiem, uz dienvidiem pie nēģeriem, uz austrumiem pie Aama ciltīm, uz ziemeļiem pie ciklopiem. Atlanti ziedoja cilvēku upurus. Nedziestoši liesmoja uguns sārti tempļu virsotnēs.
Prātnieki aiznesa Lielo Zināšanu grāmatas dziļi kalnu alās un ieraka zemē.
Sākās karš. Tā liktenis bija jau iepriekš izšķirts: Atlanti varēja aizstāvēt tikai savu pārsātināto bagātību, staiguļiem bija mežonīga mantkāre un ticība uz to, kas viņiem apsolīts. Tomēr cīņa bija ilgstoša un asiņaina. Zeme tika izpostīta. Sāka plosīties bads un mēris. Kara
pulki izklīda un laupīja visu, ko spēja. Simt Zelta Vārtu pilsēta tika ieņemta triecienuzbrukumā un tās sienas nojauktas. Saules Dēls metās zemē no pakāpjveidīgās piramīdas. Nodzisa ugunis tempļu virsotnēs. Nedaudzi prātnieki un iesvētītie aizbēga kalnos, alās. Civilizācija gāja bojā.
Starp varenās pilsētas sagrautajām pilīm, pa laukumiem, kas bija apauguši ar zāli, klejoja aitas, un gans ar dzelteno seju dainoja skumju dziesmu par svētlaimīgo, sirdij dārgo valsti, kas ir kā mirāža stepē un kur zeme ir zila un debesis mirdz zeltā.
Staiguļi jautāja saviem vadoņiem: «Kurp vēl mums doties?» Vadoņi atbildēja tiem: «Mēs esam atveduši jūs apsolītajā zemē, apmetieties un dzīvojiet mierīgi.»
Učkuri, dzeltenģīmju virsaiši, izvēlējās gudrāko karavadoni un uzticēja tam iekarotās zemes pārvaldīšanu. Viņu sauca Tubalu. Viņš pavēlēja salabot sienas, iztīrīt dārzus, art laukus un atjaunot mitekļus. Viņš izdeva daudz gudru un vienkāršu likumu. Viņš atsauca pie sevis alās aizbēgušos prātniekus un iesvētītos un sacīja tiem: «Manas acis un ausis atvērtas gudrībai.» Viņš iecēla tos par padomdevējiem, atļāva atvērt tempļus un izsūtīja uz visām pusēm vēstnešus ar ziņu, ka grib mieru.
Tā sākās trešais, visaugstākais Atlantu civilizācijas vilnis.
Staiguļi ātri sakusa ar citām ciltīm. No jurtām, ganāmpulkiem, mežoņu brīvestības palika pāri tikai dziesmas un teikas. Jātnieku un karavadoņu pēcnācēji bija pilsētas aristokrātijā. Atlanti cienīja zinātnes, mākslas un greznību. Viņi izgreznoja pilsētu ar jaunām sienām un septiņstūru torņiem, pārklāja ar zeltu divdesmit vienu milzīgās piramīdas pakāpi, ievilka akveduktus, pirmoreiz sāka izmantot arhitektūrā kolonu.
No jauna tika izlasītas senās Zemzes cilts grāmatas un gudrās Aama dēlu grāmatas. Alās atrada pusizplēnējušus «septiņus Dusošā papirusus». Līdz ar šo atklājumu sāka ātri attīstīties zinātne.
Jaunās zinātnes pamats bija šāds:
«Cilvēkā snauž visvarenākais pasaules spēks — saprāta matērija. Tāpat kā drošas rokas uzvilkta stopa bulta ķer mērķi, tā arī snaudošā saprāta matērija var
sasprindzināt ar zinātnes rokas vadītu gribas stopu. Mērķtiecīgās zinātnes spēks ir bezgalīgs.»
Zinātnes mācība sadalījās divās daļās: sagatavošanās daļā — miesas, gribas un prāta attīstībā un pamat- daļā — dabas, pasaules un formulu izpratnē, ar kurām mērķtiecīgās zinātnes matērija pārvalda dabu.
Pilnīga zinātnes apguve, vēl Zemes virsū neredzētas un līdz šim laikam neatgūtas kultūras uzplauksme ilga vienu gadsimtu, starp četrsimt piecdesmito un trīssimt piecdesmito gadu pirms Ūdensplūdiem, tas ir, pirms At- lantīdas bojā ejas.
Zemes virsū valdīja vispārīgs miers. Zemes speķi, kurus atdzīvināja zinātne, bagātīgi un krāšņi kalpoja cilvēkiem. Dārzi un lauki deva milzīgu ražu, ganāmpulki vairojās, darbs bija viegls. Tauta atcerējās senās paražas un svētkus, un neviens neliedza tai dzīvot, mīlēt, līksmot. Teiksmās šis gadsimts nosaukts par zelta gadsimtu.
Tai laikā uz Zemes austrumu robežas uzstādīja sfinksu — saprāta simbolu. Uzcēla septiņus pasaules brīnumus: labirintu, kolosu Vidusjūrā, stabus Gibraltāra rietumos, zvaigžņu skaitītāju torni Poseidonesā, sēdošu Tubala statuju un Lemuru pilsētu Klusā okeāna salā.
Melno cilvēku ciltīs, kas līdz tam dzīvoja, saspiestas tropu purvos, ieplūda zinātnes gaisma. Nēģeri ātri piesavinājās civilizāciju un sāka celt milzu pilsētas Centrālajā Āfrikā.
Bet tad gudrākie starp zināšanās iesvētītiem sāka saprast, ka visā civilizācijas uzplaukumā guļ sākotnēja kļūda. Zinātnes tālākajai attīstībai vajadzēja novest līdz bojā ejai: cilvēce iznīcinās pati sevi kā čūska, kas dzeļ sev astē.
Kļūda bija tā, ka esamību — Zemes un radību dzīvi apjēdza kā kaut ko tādu, kas iziet ārpus cilvēka saprāta. Iepazīdams pasauli, cilvēks iepazina tikai pats sevi. Saprāts bija vienīgā realitāte, pasaule — tā priekšstats, tā sapnis. Šādai būtības izpratnei vajadzēja novest līdz tam, ka katrs cilvēks sāktu ieskatīt sevi par vienīgi esošo, bet visu pārējo — visu pasauli — tikai par savas iztēles rezultātu. Turpmākais bija neizbēgams: cīņa par vienīgo personību, visu cilvēku cīņa pret visiem, cilvēces
iznīcināšana tāpēc, ka cilvēka paša sapnis sacēlies pret viņu, — nicinājums un riebums pret esamību kā Jaunu sapni.
Tai pašā laikā tika izdarīts apbrīnojams atklājums — atrasta iespēja vienā mirklī atbrīvot augu sēklās snaudošo dzīvības spēku. Sis spēks — dārdoša, dedzinoši salta matērija atbrīvojoties traucās izplatījumā. Tika izveidoti milzīgi lidojoši kuģi, kurus virzīja uz priekšu šis spēks.
Zelta gadsimts deģenerējās, Atlantīdas pilsētās iestājas pārsātinājums Nekas vairs neatturēja izlaidīgo fantāziju, izvirtības slāpes, noplicinātā saprāta trakumu. Spēks, kuru bija iekarojis cilvēks, vērsās pret viņu. Neizbēgamā nāve padarīja cilvēkus drūmus, ļaunus, nesaudzīgus.
Un tad pienāca pēdējās dienas. Tās iesākās ar lielu postu: Simt Zelta Vārtu pilsētas centrālo daļu satricināja apakšzemes grūdiens, daudz zemes nogrima okeāna dibenā.
Bagātākie pilsoņi, kas sauca sevi par Magacitliem, kas nozīmē «nesaudzīgie», sacīja: «Jo labāk, palīdzēsim stihijām un iznīcināsim uz visiem laikiem nelabo, saprāta sapni — cilvēci.»
Lai jo pilnīgi izbaudītu nāves skatu, viņi izsludināja visā Zemē svētkus un izpriecas, atvēra visiem valsts bagātību krātuves un pārdotavas, piepildīja strūklakas ar vinu un cepa laukumos gaļu. Tas bija rudenī vīnogu ievākšanas dienās.