Nakti uguns sārtu apmirdzētos laukumos, kad tauta bija padarīta neprātīga ar vīnu, dejām, ēšanu, parādījās Magacitli. Viņi bija ar asām sekstēm greznotām, augstām ķiverēm, bruņu jostām, bez vairogiem. Ar labo roku viņi svieda bronzas lodes, kas plīsa salti, iznīcinoši lies-, mojot. ar kreiso roku dūra šķēpus piedzērušajos un neprātīgajos.
Asiņaino orģiju pārtrauca šausmīgs apakšzemes grūdiens. Nogāzās Tubala statuja, saplaisāja sienas, nokrita akvedukta kolonas, no dziļajām plaisām izplūda liesmas, pelni aizklāja debesis.
No rīta asiņains, blāvs saules disks apmirdzēja drupas, liesmojošus dārzus, ārprātīgu cilvēku pūļus, miroņu
kaudzes. Magacitli metās pie olveidīgiem lidaparātiem un sāka atstāt Zemi. Viņi aizlidoja zvaigžņu izplatījumā.
Bija aizlidojuši jau daudzi tūkstoši aparātu. Tad nodārdēja ceturtais, vēl daudz spēcīgākais zemes grūdiens. Ziemeļos pelnu krāsas miglā pacēlās okeāna vilnis un plūda pāri zemei, iznicinādams visu dzīvo radību.
Sākās vētra, zibeņi krita lejup, cilvēku mitekļos. Šļāca lietus straumes, lidoja vulkānisko akmeņu šķembas.
Aiz varenās pilsētas sienām, aiz pakāpjveidīgās, ar zeltu pārklātās piramīdas virsotnēm caur šļācošā ūdens okeānu, dūmiem un pelniem Magacitli turpināja aizlidot zvaigžņu izplatījumā. Trīs grūdieni pēc kārtas saskaldīja Atlantīdas zemi. Zelta Vārtu piisēta ieslīga verdošos viļņos.
GUSEVS NOVĒRO PILSĒTU
Gusevu bija apsēdis plāns aizšmaukt uz pilsētu. Še bija kā peļu slazdā: ne vajadzības gadījumā aizsargāties, ne aizbēgt. Briesmas viņiem draudēja nopietnas — par to Gusevs nešaubījās. Sarunas ar Losu bija nesekmīgas. Loss tikai rauca pieri, visu pasauli viņam aizsedza Tuskuba meičas skaistās acis.
«Nemierīgs cilvēks jūs esat, Aleksej Ivanovič. Nu, mūs nogalinās, — kas mums abiem ko bīties no nāves? Tad jau varējām sēdēt Petrogradā, — kas vēl drošāk?»
Gusevs pavēlēja Ihiņai sadabūt slēdzenes, ar ko atdarīt šķūni, kur stāvēja spārnotās laivas. Viņš iezagās tur ar laternu un visu nakti nodarbojās ap nelielu, acīm redzot ātrlidu, divspārnu laivu. Tās mehānisms bija vienkāršs. Niecigo motorīti dzina ar balta metala graudiņiem, kas sadalījās ar šausmīgu spēku, elektriskai dzirkstij pieskaroties. Elektrisko enerģiju aparāts ieguva, lidojot gaisā, jo Marsam visapkārt bija augstsprieguma elektrība — to raidīja stacijas, kas atradās polos. (Par to bija stāstījusi Aelita.)
Gusevs pievilka laivu pie pašiem angāra vārtiem. Slēdzeni atdeva Ihai. Vajadzības gadījumā atslēgu nebūtu grūti noraut ar roku.
Tad viņš nolēma sākt kontrolēt Soacēras pilsētu. Iha
iemācīja viņu savienot miglaino spoguli. So runājošo ekrānu Tuskuba mājā varēja savienot vienpusīgi, tas ir, pašam palikt neredzamam un nedzirdamam.
Gusevs izpētīja visu pilsētu: laukumus, tirdzniecības ielas, fabrikas, strādnieku ciematus. Savāda dzīve atklājās un slīdēja viņam garām miglainajā spogulī.
No ķieģeļiem celtas, zemas fabriku telpas, blāva gaisma caur pieputējušiem logiem. Drūmas, krunkainas strādnieku sejas ar neredzošām, iekritušām acīm. Mūžam kustīgi darbgaldi, mašīnas, salīkuši stāvi, noteiktas darba kustības — drūma, bezcerīga skudru dzīve.
Parādījās taisnas, vienmuļas strādnieku kvartālu ielas, tie paši drūmie stāvi, galvas nokāruši, vilkās pa tām. Gadu tūkstošu garlaicība vēsmoja no šiem ķieģeļu gaiteņiem, kas bija līdzīgi cits citam. Še vairs ne uz ko necerēja.
Parādījās centrālie laukumi: pakāpjveidīgas mājas, raibu zaļumu vītnes, saulē mirdzoši stikli, elegantas sievietes; ielas vidū galdiņi, šauras vāzes ar ziediem; grezni ģērbtu cilvēku virpuļi, melni vīriešu virsvalki, māju fasādes — viss tas atspoguļojās parketveidīgā, iezaļganā ielu klāstā. Zemu lidoja zelta laivas, slīdēja lidlaivu spārnu ēnas, smējās atpakaļ pavērstās sejas, plīvoja raibas, liegas šalles..
Pilsētā norisinājās divējāda dzīve. Gusevs iegaumēja to visu Kā daudz piedzīvojis cilvēks, nojauta, ka bez šīm divām dzīves pusēm še ir vēl trešā — pagrīdes dzīve. Tiešām, pilsētas krāšņajās ielās, parkos '— visur klaiņoja daudz nekārtīgi apģērbtu, noliesējušu jaunu marsiešu. Tie klīda bez darba, sabāzuši rokas kabatās, skatījās visapkārt. Gusevs domāja: «Ehē, tādus jokus arī mēs esam redzējuši.»
Ihiņa viņam visu pamatīgi izskaidroja. Uz vienu tikai neielaidās — savienot ekrānu ar Inženieru augstākās padomes namu.
Šausmās vēcināja rūsganos matus, žņaudzīja rokas:
— Nelūdziet mani, Debesu Dēls, labāk nogaliniet mani, dārgais Debesu Dēls.
Reiz četrpadsmitās dienas rītā Gusevs pa paradumam nosēdās krēslā, nolika uz ceļiem skaitļu dēli, parāva saiti.
Spoguļsienā parādījās savāds skats: centrālajā laukumā uztrauktu, čukstošu marsiešu bariņi. No ielām ijija nozuduši galdiņi, ziedi, raibie saulessargi. Paršdījās kareivju pulks, sojoja trīsstūrī kā drausmīgas lelles ar stingām sejām. Tālāk, tirdzniecības ielā, bēgošs pūlis, sadursme un kāds marsietis, kas izlēca no pūļa savos ma- šīnspārnos. Parkā tie paši uztrauktie čukstētāju bariņi. Kādā fabrikā dūcoši strādnieku pūļi, satrauktas, drūmas, ļaunas sejas.
Pilsētā acīm redzot bija noticis kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Gusevs kratīja Ihiņu aiz pleciem: «Ko tas nozīmē?» Viņa klusēja, raudzījās viņā nespodrām iemīlējušās meitenes acīm.
TUSKUBS
Pilsēta bija dziļi satraukta. Murdēja, mirkšķinājās spoguļtelefoni. Ielās, laukumos, parkos čukstējās marsiešu bariņi. Gaidīja notikumus, raudzījās debesīs. Runāja, ka kaut kur degot žāvētu kaktusu noliktavas. Ap pusdienu pilsētā atvēra ūdensvada krānus, un ūdens izsīka tajos, bet ne uz ilgu laiku … Daudzi dzirdēja dienvidrietumos attālu sprādzienu. Mājās līmēja krustiski papīriņus uz logu rūtīm.
Uztraukums plūda pilsētā no centra, no Inženieru augstākās padomes nama.
Runāja par satricināto Tuskuba varu, priekšā stāvošām pārmaiņām.
Baigo uztraukumu kā dzirkstele šķēla baumas:
«Nakti nodzisīs gaisma.»
«Tiks apturētas polārstacijas.»
«Nozudīs magnēta lauks.»
«Augstākās padomes nama pagrabos apcietinātas kaut kādas personas.»
Pilsētas nomalēs, fabrikās, strādnieku ciematos, sabiedriskos veikalos šīs baumas uzņēma citādi. Par baumu izcelšanās iemesliem acīm redzot še zināja vairāk. Ar baigu, ļaunu prieku runāja, it kā milzīgo baseinu, Nr. vienpadsmito, uzspridzinājuši apakšzemes strādnieki, ka valdības aģenti visur meklējot ieroču noliktavas, ka Tuskubs savelkot karapulkus ap Soacēru.
Pret pusdienu gandrīz visur pārtrauca darbu. Salasī- jās_lieli pūli, gaidīja notikumus, vēroja nezin no kurienes ieradušos ļoti zīmīgus, jaunus, nekārtīgi ģērbušos marsiešus ar bikšu ķešās sabāztām rokām.
Dienas vidū pāri pilsētai pārlaidās valdības laivas, un baltu lapiņu kaudze nobira no debesīm ielās.
Valdība brīdināja iedzīvotājus no ļaunām baumām — tās izplatot tautas naidnieki. Lapiņās bija sacīts. ka valdība vēl nekad neesot bijusi tik stipra un apņēmības pilna.
Pilsēta uz brīdi norima, bet tad atkal sāka klīst baumas — viena drausmīgāka par otru. Noteikti zināja tikai vienu: šovakar Inženieru augstākās padomes namā būs izšķirīga ciņa starp Tuskubu un Soacēras strādnieku vadonī — inženieri Goru.
Pret vakaru ļaužu pūļi sablīva milzīgajā laukumā pie Augstākās padomes nama. Kareivji apsargāja kāpnes, ieejas un jumtu. Salts vējš sadzina miglu, drēgnajos mākoņos, metot iesarkanas, izplūstošas mirgas, šūpojās laternas It kā piramīda miglā neskaidri pacēlās drūmās nama sienas. Visi logi namā bija apgaismoti.