Loss pierāpās pie trešās actiņas. Pagrieza okulāru, pavērās, noslaucīja to ar mutautiņu. Ieskatījās. Sirds sažņaudzās. varēja sajust matus uz galvas.
Tumsā pavisam tuvu slīdēja neskaidri, miglaini plankumi. Gusevs uztraukti ieteicās:
— Kaut kāds jods lido mums līdzās.
Miglainie plankumi lēni slīga lejup, kļuva saredzamāki, gaišāki. Ievizējās lauztas, sudrabotas līnijas, pavedieni. Un, lūk, spilgtās kontūrās sāka parādīties aplauztas klinšu šķautņu malas. Aparāts acīm redzot tuvojās kādam debesu ķermenim, bija iekļuvis tā pievilkšanas sfērā un kā pavadonis sācis griezties ap to.
Ar drebošu roku Loss sataustīja reostatu sviriņas un pagrieza tās līdz galam, riskēdams saspridzināt aparātu. Iekšienē, zem kājām, viss iekrācās, noraustījās. Plankumi un zibošās, aplauztās šķautņu malas straujāk sāka slīgt lejup. Apgaismotā virsma palielinājās, tuvojās. Tagad jau skaidri varēja saredzēt asās, garās klinšu ēnas — tās stiepās pār tuksnešainu, nedzīvu ieleju.
Aparāts drāzās pret klintīm. No malām saules apmirdzētas, tās bija pavisam tuvu. Losam ienāca prātā (apziņa bija mierīga un skaidra): pēc mirkļa, ja aparāts ar rīkli nepaspēs pavērsties pret masu, kas to pievelk, pēc mirkļa — nāve.
Šai mirkļa daļiņā Loss ievēroja nedzīvajā klajumā starp klintīm pakāpjveidīgu torņu drupas … Tad aparāts slīdēja pār kailām kalnu smailēm.. Bet tur, kalnu otrā pusē, bija krauja, bezdibenis, tumsa. Uz saplosītās, stāvās kraujas pazibēja metālu dzīslas. Un bojā gājušās, nezināmās planētas šķemba palika tālu nopakaļ, turpināja savu nedzīvo ceļu mūžībā. Aparāts atkal traucās melnās debess tuksnesī.
Pēkšņi Gusevs iesaucās:
— It kā Mēness mūsu priekšā!
Viņš apgriezās, nošķīrās no sienas un palika karājoties gaisā, izpletās kā varde un, klusi lādēdamies, pūlējās pieirties pie sienas. Loss nošķīrās no gridas un, arī palicis karājoties gaisā, turēdamies pie actiņas caurulītes, raudzījās uz sidraboto, apžilbinošo Marsa disku.
NOLAIŠANAS
Sidrabotais, šur tur it kā mākoņkrēpēm pārvilktais Marsa disks manāmi palielinājās. Apžilbinoši vizēja dienvidpola ledāju plankums. Zem tā izpletās izliekts miglājs. Pret austrumiem tas aizvirzījās līdz ekvatoram, netālu no vidējā meridiāna pacēlās, ar malu skaujot daudz gaišāku virsmu, un sašķēlās divās daļās, radot diska rietumu malā otru zemes ragu.
Līdzās ekvatoram — skaidri saredzami — bija pieci melni punkti, apaļi plankumi. Tie savienojās ar taisnām līnijām, kas veidoja divus vienādmalu trijstūrus un trešo — garāku. Austrumu trijstūra pamatu bija ietvēris simetrisks loks. No tā vidus līdz galējam rietumu punktam stiepās otrs pusloks. Dažas līnijas, punkti un pusloki bija izsvaidīti pret rietumiem un austrumiem no šās ekvatoriālās grupas. Ziemeļpols tinās miglā.
Loss kāri vērās šai līniju tīklā: rau, šie mainīgie, ģeometriski pareizie, neizprotamie Marsa kanāli, kas jauca prātus astronomiem. Loss tagad saredzēja zem šī skaidrā tīkla otru, tikko nojaušamu, it kā dzēstu līniju tīklu.
Viņš saka to skicēt sava kabatas gramatiņa. Pēkšņi Marsa disks notrīsēja un sāka slīdēt actiņas okulārā. Loss metās pie reostatiem:
— Darīts, Aleksej Ivanovič, tiekam pievilkti, krītam!
Aparāts pagriezās ar rīkli pret planētu. Loss samazināja ātrumu un pavisam izslēdza motoru. Ātruma pārmaiņa tagad bija mazāk sāpīga. Bet iestājās tāds moku pilns klusums, ka Gusevs saķēra seju rokās, aizspieda ausis.
Loss gulēja uz grīdas, vērodams, kā palielinās, aug, kļūst arvien izdobtāks sidrabotais disks. Likās, tas tagad pats no melnā bezdibeņa lido uz viņiem.
Loss no jauna ieslēdza reostatus. Aparāts iedrebējās, pārvarot Marsa pievilkšanas spēku. Kritiena ātrums samazinājās. Marss tagad sāka aizsegt visu debesi, satumsa, tā malas izliecās kā bļodai.
Pēdējās sekundes bija šausmīgas: galvu apreibinošs kritiens. Marss aizsedza visu debesi. Pēkšņi actiņu stikli apmiglojās. Aparāts šķēla mākoņus pār blāvu klajumu un rēkdams un trīsēdams nu jau lēni slīga lejup.
— Mēs nolaižamies! — paspēja tikai iesaukties Loss un izslēdza motoru Ar stipru triecienu viņu aizmeta pret sienu, apsvieda apkārt.
Aparāts smagi nolaidās un nogāzās uz sāniem.
Ceļi trīcēja, rokas drebēja, sirds stājās pukstēt. Klusēdami Loss ar Gusevu steidzīgi kārtoja aparāta iekšieni. Caur vienu actiņu viņi izbāza ārpusē no Zemes atvestu, pusdzīvu peli. Pele pamazām atžirga, pacēla degunu, sāka kustināt ūsas, noskurinājās. Gaiss bija dzīvei derīgs.
Tad viņi atskrūvēja ieejas lūku. Loss aplaizīja lūpas, sacīja vēl padobjā balsī:
— Nu, Aleksej Ivanovič, esam laimīgi atbraukuši. Kāpsim ārā.
Viņi nometa velteņus un puskažokus. Gusevs pie- āķēja pie jostas mauzeri (drošības pēc), nosmējās un atvēra lūku.
MARSS
Tumšzilas kā jūras tāles vētrā, apžilbinošas, bezgalīgas debesis ieraudzīja Gusevs un Loss, izkāpdami no aparāta.
Kvēla, daudzstaraina saule stāvēja augstu pār Marsu. Zilās kristālā gaismas vižņi bija vēsi, dzidri — no asās apvāršņa svītras līdz zenītam..
— Viņiem jautra saule, — Gusevs sacīja un nošķaudījās, tik spilgta bija gaisma dziļi zilajā augstienē. Dūra krūtīs, asinis pulsēja deniņos, bet elpot varēja viegli: gaiss bija liegs un sauss.
Aparāts gulēja uz līdzena, sārtzeltaina klajuma. Apvārsnis pavisam tuvu, it kā ar roku aizsniedzams. Zeme stipri saplaisājusi. Visur klajumā kā septiņžuburu lukturi pacēlās augsti kaktusi, meta asas, mēļas ēnas. Pūta sauss vējiņš.
Loss un Gusevs ilgi raudzījās apkārt, tad sāka iet pa klajumu. Soļot bija neparasti viegli, lai gan kājas līdz potītēm grima irstošā zemē. Apejot sulīgu, augstu kaktusu, Loss izstiepa pret to roku. Augs, tiklīdz to aizskāra, notrīsēja kā vējā, un tā rūsganās, treknās atvases stiepās pretī rokai. Gusevs iespēra tam ar zābaku pa sakni — ak tu draņķis! — kaktuss nogāzās, ietriekdams dzelkņus smiltīs.
Viņi so]oja kādu pusstundu. Acu priekšā bija vienmēr tas pats sārtzeltainais klajums — kaktusi, mēļas ēnas, plaisas zemē. Kad viņi pagriezās pret dienvidiem un saule palika sānos, Loss sāka ieskatīties, it kā ko apsvērdams, pēkšņi apstājās, pietupās, uzsita sev pa celi:
— Aleksej Ivanovič, zeme taču arta.
— Ko jūs sakāt?
Patiesi, tagad skaidri varēja redzēt platas, pussabru- kušas tīruma vagas un taisnas kaktusu rindas. Pēc dažiem soļiem Gusevs paklupa pār akmens plāksni, tanī bija iestiprināts liels bronzas gredzens ar notrūkušu virves galu. Loss parīvēja zodu, viņa acis mirdzēja.
— Aleksej Ivanovič, vai nekā nesaprotat?
— Redzu, ka esam uz lauka.
— Bet kāpēc gredzens?
— Velns sazin kāpēc tie ieskrūvējuši gredzenu.
— Lai piesietu boju. Vai redzat — gliemežvāciņi? Mēs atrodamies izžuvuša kanāla dibenā.
Gusevs noteica:
— Jā, tiešām … Ar ūdeni te pašķidri.
Viņi pagriezās pret rietumiem un gāja šķērsām pa vagām. Tālumā virs lauka pacēlās un laidās, drudžaini vēcinot spārnus, liels putns ar nokarenu ķermeni kā lapsenei. Gusevs apstājās, pielika roku pie revolvera. Bet putns uzsviedās gaisā, nodzirkstīdams dzijajā zilgmē, un pazuda aiz tuvā apvāršņa.
Kaktusi kļuva augstāki, biezāki un sulīgāki. Vajadzēja uzmanīgi spraukties caur dzīvo, dzelkņaino biezokni. Zem kājām ložņāja dzīvnieki, kas atgādināja akmeņu ķirzakas, daudzkājaini, spilgti sārtzeltaini, ar robainīl muguru. Vairākas reizes biezajā krūmājā manīja lienam, metamies prom nezin kādus sarainus kamolus. Se viņi soļoja piesardzīgi.