Выбрать главу

-    Kas tie tad i ir?

G.rantam bija diezgan laba nojausma, bet viņš to noklusēja, tē­lota neizpratne paraustīdams plecus.

-   Cilvēki, ar kuriem mes negribam satikties.

Viņš atkal pievērsās majai. Tumšais stāvs bija pazudis. Otra puse ieklepojas dzinējs, un vel pec brīža mašīna paradijas uz ce­ļa, virzīdamas atpakaļ uz. ciematu. Tā izlaviereja pa šauro ieliņu starp majam un nozuda. Marina grasījās celties kājas, bet Grants nekavējoties satvēra sievietes roku un vilka viņu atpakaļ leja, tur­klāt tik strauji, ka Marina gandrīz uzkrita viņam virsu. Niknuma ieņurdējusies, viņa aizvēlas nostāk un pieceļas; Grants ieraudzī­ja viņai roka nelielu nazi, kas bija paradijies gluži ka no gaisa.

-    Ko tu dari?

Kritiena bija savilkusies Marinas kleita tā, ka gandrīz atklajas krūtis. Viņa pati to, šķiet, pat nemanīja.

-   Tu nedrīksti atgriezties, - Grants paskaidroja un ļoti uzsvēr­ti ļava skatienam aizklīst no naža līdz kailajai adai zem Marinas atslēgas kaula. Zem melnas kleitas vidēja baltu mežģīņu maliņa.

Riebumā nosprauslājusies, Marina sakartoja kleitu.

-   Kapec? Vispirms paradies tu, kaut gan es nekad vairs neve- lejos tevi redzēt, un pec stundas jau divi malakics ka lopi plosās pa manu maju. Vai tu gribi man iestāstīt, ka ta ir tikai sagadīša­nās?

-   Gandrīz noteikti nē.

-   Velns un elle, kāpēc tu iedomājies, ka vari man kaut ko pa­vēlēt?

-   Ja tagad ieiesi maja, tas bus pēdējais, ko tu jebkad darīsi. - G.rants noradīja ar pirkstu. Caur logu bija redzamas koka šķēpe­les, sadauzīts porcelāns, sasisti fotogrāfiju rāmji un pa grīdu iz­bārstīti nieki. Uz ši haotiskā fona ieroča stobrs bija gandrīz ne­mānāms un, pat ieraudzīts, droši vien tiktu uzskatīts par daļu no vispārējās postažas. Tikai bridi, kad tas nedaudz pakustejas, acs uztvēra savado gaismas un ēnas neatbilstību.

Marina, kura reiz pavadīja ilgas stundas izlūkos un mekleja tieši šādas pazīmes, to pamanīja uzreiz.

-    Viens no viņiem palika šeit. - Marina atkal notupas ieplaka. - Kā tev šķiet, vai viņš mus redzēja?

-Tādā gadījuma mes to jau zinātu.

-    Tad varam viņu pārsteigt. - Marinas acis gailēja mežonīgs prieks, ko Grants tik labi atcerējās vel no kara laikiem. Vācieši sev par postu bija atklājuši, ka Kretas iedzīvotajiem ilgas, neželigas cīņas ir asinīs. - Tev ir revolveris. F,s pievērsīšu viņa uzmanību durvīm, un tu varēsi viņu nošaut caur logu. - Grants papurinaja galvu, un Marinas acis paradījās šaubas. - Kapec ne?

-   Tāpēc, ka ikkatru stundu, ko viņš pavada maja, mes varam izmantot bēgšanai.

Viņi gaja gandrīz visu dienu, virzīdamies pretī milzīgajam kal­nu masīvam, kas slejas pretī debesim austrumos. Tieši pirms kres- las iestašanas viņi atrada tukšu gana budu augstienes pļava; tas iepriekšējais iemītnieks bija atstajis malku, segas un divas sausā uztura kārbas, kas droši vien bija piemiņa no kara laikiem. Grānts iekura uguni, un abi ievistijas segas. Ielejā valdīja pavasaris, bet kalna vel kavējas ziema. Sniegs pildīja ieplakas kalna ziemeļu pu­si, un virsotne vel dižojās ar balto ziemas cepuri. Apkart svilpoja auksts vējš, un Grants savilka segu ciešāk ap pleciem. Daudz iedarbigak butu abiem ietīties viena segā, ka viņi bieži darīja auk- stajas naktis kara, bet šoreiz Grānts to pat nemeģināja.

Kad abi bija paēduši, Marina paņēma gramatu un turēja to pie uguns, ļaudama liesmām mest atspīdumu uz lapam. Grants ap­spieda bailes, ka nejauša dzirkstele iznicinās viņu meklejumus vel pirms to sakšanas.

-    Divus menešus pirms iebrukuma Pembertons devas uz Atē­nām. Toreiz man tas šķita dīvaini; visi zinaja, ka tuvojas vācieši, un viņam tik tikko izdevās atrast vietu uz pramja, jo visi kareivji ceļoja uz fronti, bet viņš teica, ka tas ir ļoti svarīgi. Kad Pember­tons atgriežas, kaut kas bija mainījies. Viņš neko neteica, bet es redzēju, ka viņam paradijusies kada jauna apsēstība. Ta notika vienmēr, ja viņš atrada jaunu izrakumu vietu vai kadu senlietu, kuras izcelsmi nespēja noteikt. Villā katru nakti dega gaisma, un Pembertons kļuva arvien noslēgtāks, arvien satrauktaks. Protams, toreiz satraucas visi, tapec mes tam nepieversam uzmanību. Ap nli viņš pazuda uz veselu nedeļu. Pēc tam es uzzināju, ka viņš bijis salas austrumos, netālu no Sitijas. Viņš kaut ko mekleja.

-   Vai tāpēc tu devies uz austrumiem?

-    Ja. - Marina lūkojas uz gramatu, domīgi saraukusi pieri. - Ja Pembertons kaut ko atklaja, viņš to noteikti ierakstīja šeit. - Viņa izvilka pirkstus cauri nesapītajiem matiem. - Bet es nevaru to atrast.

Grānts pievirzījās tuvāk un pameta skatienu Marinai par ple­cu. Daudzas glīti savilktu zīmju rindas plaiksnija uguns atspi- duma, talas un nepazīstamas ka cilvēki, kuri šo rakstību izdomā­juši. Grants pazina grieķu burtus, pat varēja izlasīt dažus vien­kāršākos vārdus, bet lielāko lapas daļu aizņēma simboli, kurus viņš nekad sava mūža nebija redzējis. Viņš pastiepa roku, skar­dams Marinas plecu, un noradīja uz tiem.

-    Kas tie ir?

-   Tas ir linearais B raksts.

Grants atcerejas, ka viņa to jau pieminēja maja, pirms paradi- jās nelūgtie viesi.

-   Ko tas nozīme?

-Alfabēts. Sena rakstības sistēma. To atklaja Knosa pirms piec­desmit gadiem.

-   Tatad ta ir grieķu rakstība?

Marina papurinaja galvu.

-   Šos burtus izgudroja ilgi pirms grieķu valodas. Tie radas… - Viņa bridi domaja, virpinadama pirkstos matu šķipsnu. - Vai esi dzirdējis par Teseju un Minotauru?

-   Tas ir mīts, vai ne?

Viņa iesmejas.

-   Mes ar Pembertonu strādājām vieta, kur vēsturē un miti sasto­pas ka upe un jura. - Marina ieraka pirkstus zeme un izcēla nelielu akmeni. - Šis akmens neko nenozīme. Bet, ja es izdaru, lūk, ko… - Viņa ievietoja to akmeņu loka, kas veidoja pavardu. - Tam piepeši ir jēga. Nākotne kads to atradis, varbūt pec diviem tūkstošiem gadu, un viņi nekad nebūs redzējuši pavardu vai pat to iztēlojušies, bet zinas, ka nezināms cilvēks to izveidojis ar nodomu. Un centīsies uzminēt, kads bijis šis nodoms. Varbūt viņi atradis pel­nu atliekas apļa vidu un sviluma pēdas uz akmeņiem, varbūt kadu sarusejušu kārbu un tavus cigarešu nodeguļus. Un viņi secinās…

-    Ka mes šeit edam vakariņas?

-   Ka ši bijusi kada primitīva pīlāru kulta svētvieta, noteikti ar falliskam iezimem. Ka akmens loks kalpojis par pamatu koka ko­lonnai, ko mēs savā primitivaja nezinašana pielūdzam. Ka mes nesam pārtikās ziedojumus metala tvertnēs un smēķējam šo ne­daudz psihotropi) vielu dievišķas ekstāzes sasniegšanai. Viņi do­mas, ka pelni un sviluma pēdas radušas no uguns, varbūt saistī­ba ar iebrukumu vai karu, kad svētais pīlārs tika nodedzināts. Viņi rakstīs to visu savos zinātniskajos žurnālos un stndesies, vai visas līdzīgas vietas, kas atrodamas sala, nozīmē oficiālu reliģiju vai ari tas ir tikai paralēlas vietējās tradīcijas. Un visi šie secinā­jumi būs absolūti nepareizi.

Marina paņēma akmeni un aizsvieda to tumsa. Grants gaidī­ja, vērodams atspīdumu spēli uz viņas sejas.

-   Kads tam sakars ar Mmotauru?

-    Miti paliek, kad viss parejais jau ir aizmirsts. Un dažreiz, mi­ti, lai cik manīgi butu, par pagatni pavesta mums vairak neka no­postītas sienas un saplēstas vāzes. Trīs tūkstošu gadu gamma ne­viens neticēja, ka Kretā reiz bijusi varena aizvēsturiska civilizācijā, bet nekad neaizmirsa stāstu par Teseju un Minotauru. To zinaja pat bērni. Pirms piecdesmit gadiem ieradas Evanss un devas uz leģendās minēto vietu. Viņš visu atrada, l abirintam līdzīgu vei­dojumu. I )zeramtraukus vērša forma, vēršu statuetes, akmens ra­gus - pat zīmējumus ar jauniem vīriešiem, kuri vērša mugurā veic akrobatiskus vingrojumus.