Viņš nonāca gara, šaura telpa, ko no abām pusēm izroboja vai- rakas nišas, kas atgādināja steliņģus stalli. Tās atdalīja zemas sienas, un katra bija saliktas smagas mala urnas, visas augstakas par Grantu. Viņš mirkli apdomāja iespeju ierāpties kadā no tam un paslepties, bet atmeta šo domu. Viņš nonāktu lamatas kā kaķis maisa.
Caur durvju aiļu iespindza jaunas lodes, uzjundīdamas putekļu virtenes no sausas zemes. Grants aizskrēja līdz kambara ta- lakajai malai, meklēdams durvis vai pat kādu caurumu siena. Neka nebija - durvis, pa kuram viņš ieradas, bija vienīgā izeja. Man gan ir paveicies, viņš drūmi nodomaja. Vienīgā nesagrauta telpa visas šajas nolāpītajās drupas. Pēdējais steliņģis labaja puse bija tukšs; Grants iemetas iekša, un taja paša bridi vajatajs ieskreja pa durvīm.
Mirkli valdīja klusums; vācietis gaidīja, kamēr acis apradis ar tumsu, un Grants saravies tupēja aiz sienas. Viņš meģinaja palu- koties ara, bet resnvederaina urna blakus nišā pilnība aizsedza skatu.
- Rudi, - vācietis uzsauca. - Komm. Ich hube ihn.
Atbildes nebija. Grantu tas iepriecināja. Turklāt balss izklausījās nedroša. Kareivis nezinaja, kur Grants paslepies, un negri- beja to uzzināt pats uz savu roku. Tas bija ļoti labi.
Kustedamies klusi ka kaķis, Grānts pārrāpās pari zemajai sienai un nolēca otrā nišā aiz lielas urnas. Pasitis atpakaļ revolvera gaili, viņš paliecās uz sāniem, ar kailo roku ādu juzdams raupjo, auksto mala virsmu. Kur ir vācietis?
Viņš pacēla ieroci gar urnas malu, un saules stars, kas iestiepās telpā no durvīm, uz mirkli apspīdēja stobru. Tikai uz mirkli, bet nervozajam izpletņlēcējam ar to pietika. Istabu satricināja šāvieni, un no urnas krita lieli māla gabali. Viens trapīja Grāntam pa labo roku; viņš pat nepaguva to apzināties, kad pirksti izpletās un nometa revolveri. Tas nokrita zemē, un kambari valdošo kakofoniju papildina ja jauna skaņa; trieciena spēks iekustināja šaušanas mehānismu.
Grants metās atpakaļ aiz urnas. Paldies Dievam, minojieši prata gatavot urnas ilgam laikam: virsma bija saplaisajuši no ložu triecieniem, tomēr tā nebija saplīsusi. Savukārt revolvera šāviens, šķiet, bija licis vācietim šo to pārdomāt. Viņš vairs nešava, droši vien gaidīdams biedru. Uzmanīgi pametis skatienu aiz urnas, Grants redzeja divus melnus, nospodrinātus zabakus pa labi no durvīm.
Tagad viņš zinaja, kur stāv vācietis, bet nevareja tikt tam klat. Revolveris mētājās smiltis, gandrīz pietiekami tuvu, lai Grānts varētu pastiept roku un to satvert, bet pietiekami talu, lai šis mēģinājums beigtos ar viņa navi. Viņam vel bija nazis zabaka, bet viņš netiktu ienaidniekam tik tuvu, lai to izmantotu. Tatad palika tikai…
Grants palūkojas lejup uz abam granatam, ko bija iebāzis aiz jostas. Viņš atcerejas nabaga arheologu un šausmas ta seja, kad Grānts atņēma granatas beigtajam vācietim.
- Piedod, vecais, - viņš nočukstēja, atskrūvēja aizbāzni granātas rokturī, sataustīja auklu iekšā un asi to parāva. Viens… Divi… Grants izslējās, salieca roku un svieda granātu uz gaiteņa tālāko galu. Trīs… Ta aizlidoja ārpus redzamības robežas. Četri… Granata nograbēja, atsizdamas pret urnas malu blakus kareivim, un ar dobju būkšķi iekrita iekša. Pieci…
Urna sašķīda gabalos, un vācu kareivis nozuda mala šķembu mākonī. Grants nevilcinājās. Viņš izskrēja ejā un paķēra revolveri, ar plūstošu kustību nometās ceļos un trīs reizes nospieda gaili, vēl pat neapstājies. Divi pēdējie šāvieni bija lieli. Izpletņlēcējs noslīga zemē starp urnas atliekam. Viņa seja bija parvertusies par asiņainu masu, un no maza caurumiņa tieši zem ērgļa emblemas krušu kreisaja puse teceja sīka, sarkana straumīte. Viņš vairs nekustējās.
Grants palūkojas uz putekļu un mala kaudzi, kura vairs ne- vareja pazīt skaisto senlietu. Arheologi vurēs ilgi pulēties, liekot to visu kopā, viņš nodomāja.
Un izdzirda šāvienus.
Džons Pembertons bija pārbijies. Tadas šausmas viņš nebija jutis kopš Ipras kaujas - un toreiz viņš vismaz atradas savu viru ielenkuma. Tagad viņš bija pilnīgi viens. Kaut kur tuvuma, varbūt sienas otra puse, atskanēja strau ja šāvienu virkne un pec īsas pauzes kaut kas dobji nodardeja, šķietami satricinot pili līdz pašiem pamatiem. Vai bumbvedēji atgriezušies? Sprādziena atbalsis šūpoja akmens šahtu; viņš nedzirdēja šāvienus, kas sekoja pirmajiem, - un nedzirdeja soļus, kas lēnām zagās leja pa kapnem.
Pirmā lode trapija Pembertonam plecā un tik spēji sagrieza vecā arheologa ķermeni, ka otra aizlidoja garam. Treša ietriecās starp lāpstiņām un iznāca lauka no krūtīm. Viņš krita uz priekšu un apveļas uz muguras. Acu priekša parādījās tumša migla. Pembertons neskaidri redzēja recošu briesmoni, kas viņam tuvojas no kāpņu puses. Savada jās, šķērsa jas zāles ēnas šķita, ka no apaļas ķiveres spraucas ragi.
Pat pirmsnāves mirkļos Pembertonam galva bija tikai viena doma. Grāmatu. Viņš sniedzas pec mugursomas - bet nevareja to sataustīt. Viņš bija to nometis bridi, kad juta pirmo lodi. Piemiedzis acis, lai kaut nedaudz izkliedētu asinis mirkstošo miglu, Pembertons ieraudzīja somu blakus pilaram. Viņš pagriežas uz sāniem un stiepās tai pretī.
Smags zabaks piespieda veca vira roku pie zemes. Viņš tik tikko juta sāpes, bet šķebinošā skaņa, ko radīja lūstošie pirksti, lika viņam skaļi iekliegties. Briesmonis smējās, priecādamies par upura agoniju.
- VVunscht du dieses? - Balss bija skarba un maurojoša, vēl vai- rak pastiprinot uzbrucēja līdzību ar vērsi. Turēdams šauteni pavērstu pret Pembertonu, monstrs pieliecās un pacēla mugursomu, šūpodams to arheologam deguna priekšā. Pembertons vārgi mēģi- naja somu aizsniegt, bet nespēja. Viņam sapeja plaušas, katrs elpas vilciens sagadaja mokas, un apkart pletās asiņu peļķe. Monstrs bija attaisījis somu un patlaban rakņajas pa to; viņš izvilka lukturīti, spalvu nazi, divas šokolādes tāfelites un piezīmju gramatu.
Pembertons izmisis ievaidejās. Briesmonis iesmejas; ta bija drausma, šņācošā skaņa, kas pārvērtās par neizpratnes pilniem krācieniem, kad viņš sāka šķirstīt lapas.
- ist dus?
-Ej elle.
Pembertons izmantoja itin visas enerģijas rezerves, lai to pateiktu - bet monstru tas saniknoja. Viņš izslējās, aizmeta gramatu mala un pacēla šauteni ka vali. Pembertonam pat nepietika speķa sarauties. Pār briesmoņa plecu viņš redzeja neskaidru enu, kas kustējās aiz kāpņu kolonnām ka sīka liesma. Bet šaja pili uguns nedega jau trīs tukstošus gadu.
Paslēpies aiz kolonnas, Grants neredzeja vācieti, toties redzēja melno ēnu, kas slejās pari mirstošajam arheologam. Pat neiedomājies par revolveri, viņš izvilka no zabaka nazi un metās lejup no kapnem. Divi klusi, plati soļi, un viņš jau bija šķērsojis kambari. Vācietis saka griezties, bet nokavēja: Grants pašava kreiso roku kareivim ap kaklu, parava to atpakaļ un ietrieca nazi līdz spalam vacieša kakla. Vīrietis atmeta galvu un sāpes iegaudojas. Grants spēji pagrieza nazi un izvilka to ara. No brūces izšļācās asinis, notraipot Granta seju, un vācietis saguma. Grants atgrūda viņu mala un vērās lejup.
Uzmetis Pembertonam vienu skatienu, Grants saprata, ka arheologs šo kāpņu šahtu neatstās dzīvs. Vaigi un lupas bija baltas, ķermenis zaudējis daudz asiņu. Bet viņā vēl bija palikušas dažas dzīvības lāses. Pembertons pacēla drebošu roku un noradīja uz kaut ko Grantam aiz muguras. Viņa mute izstiepās un sa- vilkas, mēģinot izdabūt laukā dažus pēdējos vārdus. Grants nometas ceļos viņam blakus un pielika ausi Pembertonam pie lupām, ar acīm sekodams izstieptajai rokai. Stūri metajas maza, bruņa piezīmju gramata.