- Kāpēc…
- Tam nav nozīmes. - Otrais cigaretes nodegulis sekoja pirmajam uguni. Mjuirs strauji atvēra etviju un jau sniedzās pec trešās, bet apravas un aizcirta vaku ciet. Viņš bungoja ar pirkstiem pa ziloņkaulu asa automatiskā ieroča ritma. - No jums man tikai jauzzina, kas parādīts šaja attēla.
Rīds atkal paņēma palielinamo stiklu un tuvinaja to fotogrāfijai.
- Droši vien vēlīnais Minoja vai agrīnais Mikenu laikmets…
- Angliski, ludzu. - Etvijas vaks atsprāga vaļa, un Mjuira nepacietīgie pirksti atmeta savaldību.
- Labi. Fotogrāfijā redzama mala plāksne, visticamak, datējama ar četrpadsmito gadsimtu pirms mūsu eras un nākusi no Krē- tas vai kontinentālās Grieķijas. Ta nav tik sena ka piramīdas, tomēr senaka par Trojas karu. - Viņš pasmaidīja. - Protams, ja jus tam ticat.
- Tatad plāksne ir no Grieķijas un veca kā mūžība. Kas uz tās rakstīts?
Rīds nopūtas un nolika attēlu.
- Sekojiet man.
Ar pulem uzstīvējis mugura meteli un uzmaucis pari ausim ar kažokadu izliktu cepuri, viņš veda Mjuiru lejup pa koka kāpnēm, pari pagalmam un lauka pa koledžas lielajiem vārtiem. G.ar ceļa maļam vidēja netīras sniega kupenas, kas sniedzās cilvēkam gandrīz līdz viduklim, un nedaudzie gajeji, kuri uzdrošinājās iet pa apledojušo ietvi, bija saliekušies pret vēju, kas svilpa par Terlstntu. Jumti čīkstēja, protestējot pret sniega nastu, un lāstekas ka naži karajas pie notekam, bet koledžas sienas, vasara tik zeltainas, šķita tikpat pelekas ka debesis.
- Vai bijāt šeit? - Rīds jautaja, iedams pa Brodstritu un garam Beliola koledžas gotiskajiem tornišiem. Apsniguši tie izskatijas ka izkāpuši no kadas pasakas. - Savos studiju gados, tas ir?
- Ne, Kembridža.
- Ak ta, - Rīds patiesa līdzjūtībā teica. - Procul omert abesto.
Viņi klusēdami turpinaja ceļu garam sniega slīgstošai kapsētai un pari ielai uz Ešmola muzeju. Tā milzīgais, neoklasicisma stila veidotais portiks šķita neiederamies koledžu viduslaikiem rakstungaja pieticībā. Pamājis sargam, Rīds veda savu viesi iekša caur tukšajam galerijām uz krēsla grimstošu dibenistabu. Ta izskatijas pec skapja, kas paredzēts sen aizmirstu civilizāciju kramiem. Visur slejas augstas statujas, ieterptas palagos, zem kuriem rēgojās marmora kaju pirksti; pie sienam bija atbalstītas gleznas zeltītos rāmjos; stūros sagrūsti eksponātu plaukti bez stikliem ka nelietoti skolas galdi. Liela daļa no to satura bija izņemta, atsta- jot aiz sevis tikai tumšas ēnas baltajos dēļos, bet viena plaukta vel bija daži eksponāti. Rīds piegaja pie ta un izstiepa pirkstu.
Mjuirs pieliecās tuvāk. Rīds radīja uz mala plāksni, gadu gaita nomelnējušu un trijās vietas ieplaisājušu. Tas malas bija raupjas, bet virsma gluda. Taja bija ieskrapeti vairaki simti sīku, vijīgu simbolu, kas kreslainaja istaba bija gandrīz nesaskatami.
Rīds iesledza gaismu un pasniedza Mjuiram palielinamo stiklu.
- Kas tas ir? - Asais tonis viesa balsi beidzot bija nozudis.
- Šo rakstu atklaja ap tūkstoš deviņsimto gadu. Sers Arturs Evanss to atrada Kretā, Knosa, un deva tam nosaukumu "Lineārais B raksts". Ta ka viņš toreiz bija Ešmola muzeja kurators, diezgan daudzas plāksnes nokļuva šeit.
Mjuirs nolika palielinamo stiklu mala un pietuvinaja fotogrāfiju plāksnei.
-Jus gribat teikt, ka šadu priekšmetu ir daudz?
- Diezgan. Kopuma apmēram simt piecdesmit, kaut gan daži no tiem ir tikai fragmenti. - Rīds paraustīja plecus. - Tā nav mana specialitāte. Nezinu, kāpēc dzināties uz Oksfordu tik nelaga laikā, lai uztieptu man šo attēlu. Varējāt iesēsties taksometra, aizbraukt uz britu muzeju un uzzināt to pašu. Tur strada ļoti izpalīdzīgi ļaudis.
Mjuirs izlikās, ka nav viņu dzirdējis.
- Vai varat to izlasīt?
Rīds izbrīnīts iesmejas.
- Izlasīt? Zinātnieki cenšas izprast šo rakstību jau gandrīz piecdesmit gadus. Nevienam tas nav izdevies. Lineārā B raksta uzlaušana butu ieverojamakais izrāviens vēsturē, kopš Šampol- jons atrisinaja Ēģiptes hieroglifu miklu. Un viņam galu gala bija Rozetas akmens.
- Vai esat mēģinājis?
Rīds papurinaja galvu.
- Ka jau teicu, ta nav mana specialitāte. Un es nezinu, kāpēc…
- Man steidzami nepieciešama atbilde, un jus esat vienīgais ar pieliekami augsta līmeņa piekļuvi informācijai. - Mjuirs jau bija nolicis fotogrāfiju un patlaban soļiem mēroja istabu, košļadams neaizdegtu cigareti.
- Piekļuvi informācijai? - Rīds apjucis atkartoja. - Ja ari šajas plāksnes bijis kads noslēpums, tas attiecas uz trīs tūkstošu gadu senu pagatni. Tagad tas noteikti vairs nav nekas slepens.
- Maldaties, profesor. - Mjuirs apsviedās apkart un tuvojās Rīdām. - Pamēģiniet to atšifrēt. Pec darba ar Ultru jums tas bus nieks vien. Šis ir pavisam vienkāršs teksts.
- Ne gluži…
- Un iespējams, jums vajadzēs doties uz Grieķiju. Ja Pembertons tur uzņēmis šo fotogrāfiju, varbūt viņš atradis ari ko citu.
Rīda seja atplaiksnija patiesas šausmas.
- Uz Grieķiju? Tur taču šobrīd notiek pilsoņu karš.
Mjuirs skarbi iesmejas un nometa cigareti zeme.
- Tur vismaz būs siltāk nekā šajā nolādetaja morgā.
Bija jau tumšs, kad Mjuirs beidzot atgriezās Londonā un iegāja pelēkajā maja Viktorijas iela. Lielākā daļa darbinieku jau bija izklīduši pa majam, bet naktssargs ielaida viņu arhīva. Mjuirs pulējās četras stundas, bet beigās atrada gan vardu, gan personas lietu. Viņš saka lasīt no beigām, strauji šķirstīdams izkaltušās lapas. Līdzīgi pārejām lietām šajā nodalījumā arī šī sākās tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astota gada beigās. Pirmie ieraksti bija vienkārši - medicīniska vēsturē, novērtējumi apmacibu laika -, bet vēlāk to kļuva arvien vairak. Laika posma starp četrdesmito un četrdesmit ceturto gadu ziņojumi bija apjomīgi un bieži, gluži ka tūrisma ceļvedis uz daudzajām kara frontēm - Parīzi, Maskavu, Atēnām, I lērakliju, Aleksandriju, Kairu -, un tos visus ievadīja mulsinoša, vienmēr mainīga kodēto vārdu virkne. Četrdesmit piek- taja gada ziņojumu skaits spēji samazinājās, un parādījās daži skribelejumi, ar kuriem birokrātiskais aparats atbrīvoja šo cilvēku no pienākumiem. Un pedeja lapa bija viena vienīga telegramma. Pec nodzeltējušo kara ziņojumu šķirstīšanas šis papīrs šķita tīrs un čaukstošs.
Mjuirs klusi iesvilpās.
-Ak, tu muļķa velns. - Viņš veltīja vēl piecas minūtes lietas pārlasīšanai un pacēla klausuli.
- Man jātiek uz Svēto zemi. - Klusuma bridis. - Nē, man vienalga, pat ja jums jasanko viens sasodīts brīnums.
Otra nodala
Cezareja, Palestinas mandats
Pils bija uzcelta uz zemesraga, kas kā īkšķis iestiepās ramaja Vidusjura. Pirms astoņiem simtiem gadu to bija uzbūvējuši franču bruņinieki, lai atvairītu iebrucējus, kurus kardinaja līdzenais krasts un mierīgā jura. beigu beigās bruņinieki zaudēja, bet pils staveja ka stāvējusi. Tas bija piemineklis krustnešu apbrīnojamai kara makslai un gadsimtu gaita lēni, nenovēršami bruka.
Tagad to atdzīvināja jauna kolonistu paaudze, kas izgreznoja viduslaiku cietokšņus ar to rādītāju izteici neaptveramiem izgudrojumiem. Gar milzīgajam sienam vijās dzeloņstieples, un loka šāvēju vietu torņos ieņema automati. bet tie vairs nebija domāti ienaidnieku atbaidīšanai. Pils spēks bija pavērsts pret to pašu, un masivie nocietinājumi tagad sargāja valsti, cilvēkus ieslogot, nevis dzenot prom.