Выбрать главу

-   Pieņemsim, ka viņa ir spiedze; kāpēc viņai izvēleties šo bri­di, lai aizbēgtu? Nav neviena pavediena, izņemot plāksni, un Rīds jau tūlīt to atšifrēs.

Džeksona sejā atausa šausmas.

-   Kur ir plāksne?

-   Mana istaba. - Rids šo sarunu vēroja, stavedams droša stū­ri. Viņš šķita nedaudz nokaunējies ka viesis, kurš spiests nolūko­ties laulato ķīviņa. - Ks parbaudīju pirms desmit minūtēm.

-   Marina domaja, ka atgriezīsies. Viņa pameta savas mantas bibliotēka.

-    Dieviņ tētīt, varens pierādījums. Vai tev tiešam šķiet, ka vi­ņai neienāktu prata atstat viltus norādes, lai mus aizkavētu, Ein- štein?

Grants juta kaut ko sevi salustam. Pirms Džeksons paguva kaut ka aizstāvēties, Grants jau bija spēris trīs lielus soļus un pa­cēlis amerikāni gaisa, turēdams viņa jakas atlokus. Viņš trieca vī­rieti pret sienu, purinadams to ka žurku.

-    Laid mani vaļa.

-    Laidišu, kad atvainosies.

-   Par ko? Par to, ka aizvainoju tavu mazo, sarkano padauzu?

Grants pats nezinaja, ko būtu izdarījis nākamaja mirkli, bet pie

durvīm atskanēja klauvejiens. Visi trīs pagriezās.

-   Velak! - Džeksons norēja.

Viņa balss bija parak neskaidra vai ari klauvētājs nezinaja va­lodu. Durvis atvēras. Aiz tam staveja pavecs šveicars balta žake­te. Viņa vaibsti sakritas, ieraugot ainu, kas pavērās istaba.

-    Teļefons, - viņš pārbijies nočukstēja un ar mazo pirkstiņu un īkšķi attēloja klausuli. - Teļefons, Grants kungs.

Grants raupji palaida vaļa Džeksonu un skriešus metas pakaļ šveicaram, steiga gandrīz nogrūzdams veco vīru pa kapnem. Džeksons viņam sekoja. Viesu pieņēmeja apjukusi lūkojas uz Grāntu un memi pastiepa viņam telefonu. Grants jau grasijas to paņemt, bet Džeksons iespraucas pa vidu.

-   Zvanīja man.

-    Protams. Bet es ari veļos paklausīties. - Džeksons pieversas viesu pieņemejai. - Vai ir vel kada līnija? - Viņš pacēla abas ro­kas un paradīja to pašu žestu, ko pirms tam bija izmantojis švei­cars. - kki telefoni?

Meitene noradīja uz otru letes galu, nedaudz pamainīja kon­taktus sadales deli un pamaja. Grants un Džeksons pacēla abas klausules.

-   Runa Grants.

Savienojums bija slikts, pilas ar sprakšķiem un šņācieniem, bet balss bija skaidra un auksta.

-   Mans vārds ir Kurčosovs. Pie manis ir jusu draudzene.

Granta sirds sitās straujak. Viņš klusēja.

-   Ks piedāvāju viņu apmaiņa pret plāksni.

Džeksons otra galā apklaja klausuli ar plaukstu un ar lūpām izveidoja vārdus:

-   Velc garuma.

-   Tavs draugs belzigs nozaga plāksni.

-   Ir otra daļa. - balsi ieskanējas bīstama nots. - Svarīgaka da­ļa. Jūs to nozagat no francūža mājas.

-   Mēs to atstājām Grieķija.

Klausulē kaut kas iešņācās.

-   Jusu draudzenes laba es ceru, ka ta nav.

-Jums no tas nebūs nekada labuma. Plāksne nav izlasama.

-Mes paši izlemsim - kad iedosiet to mums.

-   Nevaru.

Kurčosova balss pārvērtās par tēraudu.

-    Varat. Mes gaidīsim jus rit šaja paša laika uz Uskudaras pramja. Jus atnesīsiet plāksni.

Telefons apklusa.

-   Vai tagad tu tici, ka Marina nestrādā viņu laba?

Šķita, ka I )žeksons vēlas kaut ko teikt, bet viņš ieraudzīja bīs­tamo spīdumu Granta acis un norija sagatavoto piezīmi. Pec tam viņš pieversas Rīdām.

-   Kā sokas ar tulkojumu?

Rīds drūmi sarauca pieri.

-   Šorīt es biju pārliecināts, ka esmu uz pareiza ceļa. Pēcpus­diena jau domāju, ka man butu lielākās cerības izvilkt pareizos vārdus no cepures.

-   Vai varam jums kaut ka palīdzēt? - Grants jautaja.

Džeksons ievilka dumus no cigaretes.

-    Kā, piemēram? Ja plāksni nevar izlasīt viņš, tad tu jau no­teikti neko nevari. Un man tas viss izskatas pec sasodītās grieķu valodas.

Tas nebija jauns joks, tas pat nebija īpaši smieklīgs, bet Rids uz to reaģeja ka uz elektriskas strāvās triecienu. Viņš spēji izslē­jās sēdus, bridi lūkojas uz Džeksonu kā sastindzis un pieleca kā­jas.

-   Atvainojiet, - viņš nomurminaja un izskrēja lauka.

-   Kas, pie velna…

Džeksons un Grants sekoja viņam uz otru istabu. Abi ierau­dzīja profesoru uz ceļiem blakus gultai; viņš rakņājās papīru kau­dzes, kas bija izmētātas pa grīdu.

-    Kas noticis?

Rids pagriezās pret abiem biedriem, bali zilas acis bija plaši ieplestas, bet šķita, ka viņš neko neredz.

-   Ks laikam sapratu.

Divdesmit devītā nodala

Tonakt neviens neguleja. Grants un Džeksons maiņas staveja sardzē gaiteni, atgaiņadami miegu ar neskaitamam cigaretem un kafijas tasēm. Ridam nebija vajadzīgi nekādi uzmundrinošie lī­dzekļi. Ik pa stundai viņi pieklauvēja pie profesora durvim, lai pajautatu, vai tas neko neveļas, un katru reizi saņēma atraidīju­mu. Pārliecies pari galdam lampas gaismas ieloka, uzvilcis virs drēbēm ntasvarkus un drudžaini kaut ko rakstīdams, Rids atgā­dināja Grantam kadu pasaku teļu, trolli, kurš strada visu nakti, vērpdams zeltu no papīra un māliem.

Pat brīžos, kad nebija jastav sardzē, Grants nespeja aizmigt. Viņš gulēja nomoda un trīcēja, kofeīna, nikotīna un pārgurumā nomocīts. Viņš centas nedomāt par Marinu; kad tas neizdevās, viņš mēģināja aizgaiņat bailes ar skaistam atminam. Arī tam nebija nekādu rezul­tātu. Trijos naktī pēc otras maiņas sardzes posteni Grants uzkapa uz jumta un ilgi stavēja uz. terases, uzsukdams naksnīgo gaisu. Vies­nīca atradas Sultānā Ahmeda rajona, senas pilsētas sirdi. Pa labi bi­ja redzams veca hipodroma obeliska gals; talak slējās Zilas mošejas kupoli, parmakdami cits citu, un Sofijas katedrales smaile. Grants pirmo reizi savā mūža sajuta vēsturēs skaistumu.

Kad viņš atgriezās leja, gaitenis bija tukšs un Rīda istabas dur­vis atstatas vaļā. Grants metas skriet, bet paleninaja gaitu, izdzir- dis istaba skanam pazīstamas balss. Rids nekur nebija pazudis, viņš sēdēja krēsla, bet Džeksons skatijas viņam par plecu uz kaut ko, kas bija uzlikts uz galda.

Amerikānis palūkojas uz Grantu.

-    Viņam izdevās.

Pat ņemot vera nogurumu, Rids izskatījās satriekts - ka cil­vēks, kurš metis skatienu aiz svētvietas aizkara un nespej aptvert redzēto.

-   Izrādījās, ka Džeksona joks ir tīra patiesība. Valoda - lineā­rais B teksts - ir grieķu valoda. Ļoti primitīva, arhaiska forma, to­mēr nepārprotami grieķu valoda.

-   Jus taču teicat, ka šada iespeja tika izvirzīta jau sen.

-   Taisnība. Bet tas bija tikai minējums, ierosināta atslēga, kad vēl nav atrasta slēdzene. Tikpat labi var lūkoties uz pārtvertu Enigmas tekstu, nezinot, no kurienes tas sūtīts, un ieminēties, ka ta varētu but vācu valoda. Tas nav slikts minējums, bet pilnīgi bez­jēdzīgs, līdz kads preparējis kodu, apguvis ta gramatiku un sin­taksi, noskaidrojis, kada veida tas attēlo valodu. Tas jārekonstruē no pašas apakšas, un tikai tad ir jēga sahdzinat to ar citam valo- dam. Šoreiz mums neticami paveicas. Ta varēja but pavisam jau­na valoda vai ļoti attali līdzīga kādai jau zināmai. Tomēr veik­smīgi sagadījies, ka ši ir viena no rupigak pētītājām valodam visā pasaule.

-Jus lieliski pastrādajāt, - Džeksons atzinīgi noteica. - Bet ko uzzinājāt?

Rids pakasīja vaigu.

-   Secinājumi ir galvu reibinoši. Mes visi pieņemam, ka mike- nieši bija pirmsgrieķu laika kultura, iznicinātā pirms grieķu iera­šanas. Tagad šķiet, ka viņi eksistejuši līdzās. Šis atklājums pār­rakstīs vēstures grāmatas.