- Vai tad "Hrestomātijā" ir poēma? Tas fragments, ko jus no- lasijat, pēc dzejas īpaši neizklausījās.
- Tas ir proza rakstīts dzejas kopsavilkums. Pilnīgi iespējams, ka Prokls tikai nokopēja dažas poēmas frāzes, to saisinadams.
- Tatad jus apgalvojat, ka Balta sala patiesība ir Balta pussala? - Par spīti visam, Džeksons tomēr nespēja apvaldīt smieklus. -Jāatzīst, ka tas neizklausās tik poētiski.
- Un nevienam tas nav ienācis prata?
- Nē, cik man zināms. - Rids paraustīja plecus. - Tas ir gluži ka ūdens, kas plūst leja no kalna. Kad pirmā pile atradusi ceļu, tai seko pārējās, līdz ar katru lasi straume kļūst atraka, gultne tiek iegrauzta dziļāk, ceļš ir drošāks. Neviens neiedomājās apšaubīt ta virzienu.
- Ja, ja, protams. - Džeksonu neinteresēja metaforas. Viņš pievērsās kartei, nogludinādams to, lai malas nečokurotos uz augšu. - Tatad mums jāmeklē pussala ar klintīm kaut kur uz austrumiem no šauruma. - Viņš vilka pirkstu gar krasta līniju. - Te ir neliels zemesrags.
- Tas ir ļoti mazs, - Grants šaubīdamies novērtēja.
- Nekas liels jau mums nav vajadzīgs.
Rids ieskatījās "Pilota ceļvedi". Viņa skatiens klīda pār lapu - un piepeši sastinga.
- Kā sauc to zemesragu?
- Rusajeva zemesrags.
- "Rusajeva zemesrags", - Rids atkaroja. - "Kailas, bīstamas klintis izrobotu kalnu grēdas pakaje, ko šķērso daudzas šauras ielejas. Oļu pludmales; zivju konservu fabrika rietumu krasta, iespējams, pamesta. Klinšu krasa: neparasti balta." - Viņš skaļi aizcirta gramatu. - "No attāluma izskatas pec salas."
Istaba iestājās klusums, kamēr visi to apdomaja.
- Viss sakrīt, - Grants ieminejās.
- balta pussala. - Džeksons izbrīnīts šūpoja galvu. - Profesor, esmu spiests atzīt, ka šoreiz esat mus izglābis.
- Tas vēl neko nenozīmē, - Grants bndinaja amerikani, bet pats īsti neticeja saviem vārdiem. - Vieta gan varētu but īstā, taču mums tik un ta jāparmekle daudzas jūdzes, varbūt desmitiem judžu. Un šīs jūdzes pieder Padomju Savienībai, - viņš asi piebilda.
- Tatad mums tur jātiek, cik atri vien iespējams.
- Kas notiks ar Marinu? Tagad, kad zinām, kur ir templis, varam iemainīt plāksni.
Rids pamaja, bet Džeksons vēroja Grantu ar savadu, biedejo- šu izteiksmi seja. Viņa acis kļuva aukstas.
- Mēs neko nedosim sarkanajiem, pirms vairogs būs drošībā Tenesijā. It īpaši jau tagad, kad tas metajas kādā ala padomju teritorijā.
Grants neticīgi uzlukoja amerikani.
- Tu nepametisi Marinu nelaime. Ne jau pec visa, ko viņa musu laba paveikusi. - Un viņš paspēra soli pretī Džeksonam.
Amerikānis ka padodamies pacēla rokas.
- Labi, labi. Es tikai gribu teikt, ka nedrīkstam zaudēt veselo sapratu, nedrīkstam noliki dužus, lai celtu karalieni.
- Viņa nav spēļu kārts, Džekson. ja krievi viņai kaut ko nodarīs, vari but pilnīgi pārliecināts, ka izjutīsi uz savas adas to pašu.
- Protams. - Džeksons dziļi ievilka elpu un apsēdas uz koka krēsla. - Neaizmirsti, ka mēs visi cīnāmies viena puse… un visi vēlamies vienu un to pašu.
- Vai tiešam?
- Ja. Ks veļos atgūt Marinu, goda vārds. Viņa ir laba meitene, bet vari man ticēt, ja krievi dabūs vairogu savos nagos, tu par to uzzināsi vissliktākajā veida, kāds vien iedomājams. Tapec mes atgūsim abus. Cik pulkstenis?
Grānts ielūkojas laikrādi uz rokas.
- Nedaudz pāri četriem.
- Un mums jātiekas ar Kurčosovu sešos vakara, vai ne? - Amerikānis noliecas pār karti un ar īkšķi un rādītājpirkstu nomērīja attalumu. - Četrsimt piecdesmit jūdzes. Mums vēl joprojām ir Kur- čosova lidmašīna. Ja dosimies ceļa tūlīt pat, nokļūsim pussalā ap rītausmu. Ja vairogs tur ir, Bismatrons mūs pie tā aizvedis. Aizrausim vairogu prom krieviem deguna priekša, pirms viņi atjēgsies. Pēc tam laidīsimies atpakaļ un pagūsim apmainīt plāksni pret Marinu.
- Ja nu mes nepagusim?
Džeksons paraustīja plecus.
-Tad tikšanas ar Kurčosovu nebūs musu lielāka problēma.
Trīsdesmitā nodala
7
Melna jura uz austrumiem no Kerčas šauruma
Pīkst. 7.58
Lidmašīna nolaidas, uzsizdama ūdens šalti zem šīferpeleka- jam debesim. Klintis slejas augšup no jūras spoži baltas, un aiz tam vidēja kalnu sienas. Grantam tas viss šķita dīvaini pazīstams; viņš atkal tuvojās naidīgam krastam. Kara laikā - vai pat vel pirms meneša, kad viņš pieveda ieročus pie tās liktenīgas pludmales Palestīna, - viņu pārņemtu ass nepacietīga satraukuma vilnis, bet šoreiz Grants nebija uz to spējīgs. Viņu sava varā turēja neveselīga apatija; pat lēkājošā laiva, kurā viņš atradās, šķita kā mirusi. Viņš cereja, ka ta nav likteņa zīme.
Lidlaiva ievirzījās zem klintīm, un viņi paleninaja gaitu, mek- ledami vietu, kur piestāt. Gaisa riņķoja jūras putni, atraudamies no klintīm un ar žēliem kliedzieniem nirdami jura. Cirants ieraudzīja vienu no tiem uzpeldam ar zivi knābi; ūdens straumē plūda nost no putna spārniem, kurus tas vicinaja, puledamies uzlidot augstāk. Viņš atcerējās Sursela stāstu par putniem, kuri mazga templi ar ūdeni no saviem spārniem, un nodrebeja.
Pirms trim stundām, kad saule vel nebija uzlēkusi, viņi sapulcējas piestātne pretī ne ar ko neieverojamai noliktavai bosfora šauruma Āzijas pusē. I ,ija viegls lietutiņš, apslakot sarūsējušo metālu un ieplaisājušo betonu ar svaigu rasu, kas makslīgaja apgaismojuma mirdzēja oranža. I.idlaivas dzinējs rūkdams dre- beja, gaiss oda pēc ogļu dūmiem un motoreļļas, un tas viss kopā šķita pienācīgs sakums ceļojumam uz viņpasauli. Tieši pirms pacelšanas blakus bija apstajusies kravas mašīna. Grants atcerējas, ka nočīkstēja tas riepas uz mitras piestātnes. No mašīnas izlēca trīs viri kaujas tērpa. Divi steigšus pārcēla sešas audekla somas uz komunistu lidlaivu, bet trešais pienāca apsveicināties.
- Leitnants Kovaļskis, jūras kājnieki. - Viņš jau sāka celt plaukstu militārajām sveicienam, bet atcerējās saņemtas pavēles un pārvērtā kustību par neveiklu rokasspiedienu.
- Džeksons. Šis ir Grants.
Viņš pakratīja Granta roku un pievērsās Rīdām.
- Kas ir šis cilvēks? I .inkolns?
- Es viņus aizņemos no vēstniecības, - Džeksons paskaidroja saviem biedriem. - Neko citu viņi man tik veļa stundā nevarēja piešķirt. Kurčosovs gaida plāksni, bet nevaru galvot, ka viņš tāpēc sēž, rokas klēpi salicis. Ja viņš atkal uzradisies, es gribu, lai šoreiz mums līdzi ir papildspēki.
Grants parlaida skatienu tukšajai piestātnei, pratodams, kas slēpjas ēnās aiz ķēžu žoga.
- Ja mums paveiksies, viņš nezinās, kurp doties.
- Viņš sagraba Marinu, un viņa jau bija nonākusi pie Filos- trata.
- Marina neko neteiks.
Šķita, ka Džeksonam ļoti gribas kaut ko atcirst, tomēr viņš savaldījās.
- Cerēsim.
-Rau!
Paša zemesraga gala klintis pāršķēlās uz pusēm. Grants ar skatienu meklēja vītolus vai papeles, bet redzeja tikai niedres, kas maigi plīvoja vēja aiz oļu pludmales. Tālāk pletās neliela lagūna, ieslēpusies pludmales ielokā, bet viens gals tai bija vaļējs - tur sekls kanals ieplūda jura. I.idlaiva virzījās uz. la pusi. Baltas klintis slejas ceļiniekiem pari; propellera raidītais pulss atbalsojas no augstajam sienam, urbjoties viņiem galvā. Kanals bija tik šaurs, ka Cirants baidijas nolauzt lidlaivas spārnu pret klinti vai sagaidīt lielāku vilni, kas triektu viņus pret akmens sienu.
Lidlaiva iepeldēja lagūna un apstājas ramaja ūdeni. Ceļinieki izlēca ārā un saka brist pa putam, slīdēdami uz slapjajiem akmeņiem zem kajam. Kovaļska viri noenkuroja lidlaivu un izkrava aprīkojumu. Grānts tikmēr devas pa oļiem nobērto nogāzi atpakaļ uz pludmales talako malu. Aiz tās bija redzama šaura aiza, apaugusi kokiem un krūmiem. No tas lagūnā ietecēja maza upīte.